Bekingems mirkli stāvēja kā apžilbis: vēl nekad, — ne ballēs, svētkos, ne izpriecu sarīkojumos Austrijas Anna viņam nebija šķitusi tik daiļa kā pašreiz, kad viņa, tērpusies vienkāršā baltā kleitā, bija ienākusi istabā donjas Estefanijas pavadībā, kuru vienīgo no visām spāniešu dāmām vēl nebija padzinuši karaļa greizsirdība un kardināla vajāšanas.
Austrijas Anna paspēra pāris soļu uz priekšu. Bekingems nokrita viņai pie kājām un, pirms karaliene paguva aizkavēt, noskūpstīja viņas tērpa malu.
— Hercog, jūs jau zināt, ka es neliku jums rakstīt.
— Jā, kundze, jā, jūsu majestāte! — hercogs atsaucās. — Es zinu, ka biju neprātīgs trakulis, ticēdams, ka sniegs var atkust, ka marmors var atdzīvoties. Bet, kad cilvēks mīl, viņš viegli tic pretmīlestībai. Turklāt neesmu velti veicis šo ceļojumu, jo redzu jūs.
— Jā, — Anna atbildēja, — taču jūs zināt, kādēļ un kā es biju ar mieru ar jums redzēties. Jūs esat nejūtīgs pret manām mokām, jūs stūrgalvīgi atsakāties aizbraukt no šīs pilsētas, kur palikdams riskējat ar savu dzīvību un spiežat mani riskēt ar manu godu. Tiekos ar jums tādēļ, lai pateiktu, ka mūs šķir it viss: jūras dzelmes, naids starp mūsu karalistēm, doto zvērestu svētums. Cīnīties pret tik daudziem šķēršļiem, milord, būtu svētuma zaimošana. Satiekos ar jums tādēļ, lai pateiktu, ka mēs vairs nedrīkstam satikties.
— Runājiet, kundze, runājiet, karaliene! — Bekingems lūdzās. — Jūsu balss maigums dzēš vārdu skarbumu. Jūs runājat par svētuma zaimošanu! Svētumu zaimot ir šķirt divas sirdis, kuras Dievs radījis vienu otrai.
— Milord! — karaliene iesaucās. — Jūs aizmirstat, es nekad neesmu teikusi, ka jūs mīlu!
— Bet jūs neesat arī teikusi, ka mani nemīlat, un patiesi, teikt man tādus vārdus būtu no jūsu majestātes puses pārāk nepateicīgi. Jo kur jūs atradīsiet tādu mīlestību kā manējā, mīlestību, ko nespēj nomākt ne laiks, ne prombūtne, ne izmisums? Mīlestību, kas apmierinās ar nokritušu lentīti, domīgu skatienu, ar neviļus izteiktu vārdu? Aizritējuši jau trīs gadi, kundze, kopš jūs redzēju pirmo reizi, un kopš trim gadiem es jūs tā mīlu. Vai gribat, lai pastāstu, kā bijāt ģērbusies, kad jūs redzēju pirmo reizi? Vai vēlaties, lai aprakstu katru sīkāko rotājumu jūsu tēpā? Tad klausieties, redzu jūs kā šodien: jūs sēdējāt uz spilveniem kā Spānijā, un mugurā jums bija zaļa atlasa tērps ar zelta un sudraba izšuvumiem. Platās piedurknes bija ar lieliem briljantiem uzspraustas virspus elkoņiem, atsedzot jūsu brīnumdaiļās rokas. Ap kaklu jums bija kruzuļotas mežģīnes, galvā maza cepurīte tādā pašā krāsā kā jūsu tērps, un pie cepurītes gārņa spalva. Aizveru acis un redzu, kāda jūs bijāt toreiz, atveru acis un redzu, kāda esat tagad, vēl simtreiz skaistāka!
— Kāds neprāts! — Austrijas Anna nočukstēja, jo nespēja dusmot hercogam, ka tas tik skaidri uzglabājis savā sirdī viņas attēlu. — Kāds neprāts! Ar šādām atmiņām barot veltīgu kaislībul
— No kā tad lai es dzīvoju? Man ir tikai atmiņas. Tās ir mana laime, mans dārgums, mana cerība. Katra tikšanās ar jums ir briljants, ko ieslēdzu savas sirds dārgumu krātuvē. Šis ir ceturtais, ko jūs nomētāt un es paceļu, jo triju gadu laikā esmu jūs, kundze, redzējis tikai četras reizes: par pirmo reizi nupat jau stāstīju, otrā bija pie de Sevreza kundzes, trešā Amjēnas dārzos.
— Hercog, par to vakaru nerunājiet, — karaliene pietvīkdama sacīja.
— Nē, kundze, tieši pretēji: runāsim par to! Tas bija laimīgākais, prieka pārpilnākais vakars manā mūžā. Vai atceraties, cik skaista bija nakts? Cik gaiss bija smaržīgs un liegs, cik debesis zilas un zvaigžņotas! O, toreiz, kundze, man laimējās īsu mirkli palikt ar jums divatā, toreiz jūs bijāt gatava atklāt man visu: savu vientulību un raizes, kas nomāca jūsu sirdi. Jūs bijāt atbalstījusies uz manas rokas, uz šīs rokas… Pieliecot galvu uz jūsu pusi, es jutu, ka jūsu pasakainie mati pieskaras manai sejai, un pie katra pieskāriena es notrīsēju no galvas līdz kājām. O, karalien, jūs neapjaušat, kādu debesu svētlaimi, kādu paradīzes prieku sniedz šāds mirklis! Visu savu mantu, bagātību un slavu, visas dienas, kuras man atlicis dzīvot, esmu ar mieru atdot par šādu mirkli, par tādu nakti! Jo tonakt, kundze, tonakt jūs mani mīlējāt, zvēru, ka tā bija!
— Milord, tas ir iespējams, jā — brīnišķīgais dārzs, nakts burvība, jūsu valdzinošie skatieni un visi tūkstoš sīkumi, kas reizēm apvienojas, lai pazudinātu sievieti, tanī liktenīgajā vakarā saslēdzās ap mani. Bet jūs redzējāt, milord, karaliene nāca palīgā vājajai sievietei: pie pirmā vārda, ko jūs uzdrošinājāties sacīt, pie pirmās pārdrošības, uz kuru man vajadzēja atbildēt, es saucu savu pavadoni.
— Jā, jā, jums taisnība, un neviena cita mīlestība nebūtu izturējusi šādu pārbaudījumu. Bet mana mīlestība, uzveikusi to, kļuva vēl dedzīgāka, uz mūžu tā iedegusies manā sirdī. Jūs domājāt, ka izbēgsiet no manis, atgriezdamās Parīzē, domājāt, ka es neuzdrošināšos pamest dārgumus, kurus mans pavēlnieks bija man uzdevis apsargāt. Bet ko man rūp visas pasaules dārgumi un visi karaļi zemes virsū! Pēc nedēļas es atgriezos. Tad jums, kundze, nebija man ko pārmest: biju riskējis ar sava karaļa labvēlību, pat ar savu dzīvību, lai tikai kaut mirkli jūs redzētu. Es pat nepieskāros jūsu rokai, un jūs man piedevāt, redzēdama, ka esmu jums tik padevīgs un pilns nožēlas.
— Jā, bet mēlneši izmantoja šis neprātības, kurās es, kā jums, milord, labi zināms, nebiju nekādi vainojama. Kardināla kunga uzkūdīts, karalis ārkārtīgi noskaitās: de Vernē kundze tika padzīta, Pitanžs izsūtīts no Francijas, de Sevreza kundze krita nežēlastībā. Un, kad jūs gribējāt braukt uz Franciju kā sūtnis, pats karalis, — jūs, milord, atceraties —, pats karalis tam pretojās.