— Jā, un Francija samaksās ar karu par karaļa pretošanos. Man laupīta iespēja jūs turpmāk redzēt, tad gribu vismaz, lai jūs katru dienu dzirdētu runājam par mani. Kā jūs domājat, kāds mērķis bija ekspedīcijai uz Rē salu un savienībai ar Larošelas protestantiem, kuru esmu ieplānojis? Prieks jūs redzēt! Protams, es zinu, ka man nav cerību ar ieroci rokā izlauzties līdz Parīzei. Bet šis karš novedīs pie miera, un, lai noslēgtu mieru, būs vajadzīgas pārrunas, kuras vadīšu es. Tad vairs neviens neuzdrošināsies mani noraidīt, es atgriezīšos Parīzē, atkal redzēšu jūs un kaut brīdi būšu laimīgs. Ir gan tiesa, ka par manu laimi tūkstošiem cilvēku samaksās ar savu dzīvību. Bet man vienalga, kaut tikai gūstu iespēju jūs atkal redzēt! Tas viss varbūt ir neprātīgi, varbūt gluži traki, bet sakiet, vai kādai sievietei ir dedzīgāks pielūdzējs? Kai kādai karalienei ir padevīgāks kalps?
— Milord, milord, aizstāvēdamies jūs minat argumentus, kas jūs apsūdz vēl vairāk. Milord, jūsu mīlestības pierādījumi ir gandrīz noziegumi.
— Tas jums tā liekas tāpēc, ka mani nemīlat. Ja jūs, kundze, mani mīlētu, jūs visu saskatītu citādāk. Ja jūs mani mīlētu, ak, bet, ja jūs mani mīlētu, es zaudētu prātu aiz laimes. Jā, de Sevreza kundze, ko jūs tikko pieminējāt, nebija tik cietsirdīga kā jūs. Holands viņu mīlēja, un viņa tam atbildēja ar pretmīlestību.
— De Sevreza kundze nebija karaliene, — čukstēdama atbildēja Austrijas Anna, ko par spīti visam bija uzveikuši tik dziļas mīlestības izpaudumi.
— Vai jūs mani mīlētu, ja nebūtu tā, kas esat? Sakiet, vai tad jūs mani mīlētu? Vai drīkstu ticēt, ka tikai jūsu augstais stāvoklis liek jums izturēties pret mani tik cietsirdīgi? Vai patiesi drīkstu ticēt, ka nabaga Bekingems varētu lolot cerības, ka jūs būtu de Sevreza kundze? Paldies par šiem saldajiem vārdiem, o, mana daiļā majestāte, simtreiz paldies!
— Milord, jūs nepareizi sapratāt, nepareizi iztulkojāt manus vārdus. Es gribēju sacīt…
— Kļūsiet, jel kļūsiet! — Hercogs pārtrauca. — Ja pārpratums darījis mani laimīgu, neesiet tik nežēlīga un nelaupiet man to. Jūs pati sacījāt, ka es esot ievilināts lamatās, varbūt tanīs zaudēšu dzīvību, jo, dīvaini, pēdējā laikā man uzmācas priekšnojauta, ka es drīz miršu. — Hercogs pasmaidīja skumji un valdzinoši.
— Ak Dievs! — iesaucās Austrijas Anna, un viņas balsī izskanēja izbailes, kas liecināja, ka viņai pret hercogu ir daudz dziļākas jūtas nekā viņa vēlētos atzīties.
— Kundze, es to nesaku tādēļ, lai jūs sabaidītu, nē! Ir pat smieklīgi, ka es jums to pateicu, jo, ticiet man, es par šādām iedomām neraizējos. Bet vārdi, kurus nupat dzirdēju no jūsu lūpām, cerība, ko jūs man gandrīz dāvājāt, atsver visu, kaut vai manu nāvi.
— Labi, hercog, arī es jums atzīšos, ka mani tāpat vajā nojautas un sapņi, — Austrijas Anna sacīja. — Nesen redzēju jūs sapnī, jūs gulējāt zemē ievainots, asinīm noplūdis.
— Ievainots kreisajos sānos ar dunci? — Bekingems pārtrauca.
— Jā, milord, tieši tā, kreisajos sānos un ar dunci. Kas varēja jums pastāstīt, ka esmu tā sapņojusi? Savu sapni esmu uzticējusi tikai Dievam un vienīgi lūgšanās.
— Vairāk nekā es nevēlos, kundze, jo jūs mani mīlat.
— Es jūs mīlu?
— Jā. Jo vai citādi Dievs sūtītu tos pašus sapņus jums un man, ja jūs mani nemīlētu? Vai mums būtu līdzīgas nojautas, ja siržu saites mūs nevienotu? Jūs mani mīlat, ak karalien, un apraudāsiet mani!
— Ak Dievs, ak Dievs! — Austrijas Anna iesaucās.—Tas iet pāri maniem spēkiem. Hercog, debesu vārdā lūdzu jūs, ejiet, brauciet prom! Es nezinu, vai mīlu jūs vai nemīlu, bet es zinu, ka zvērestu nelauzīšu. Apžēlojieties par mani un ejiet! Ja jūs Francijā tiktu ievainots, ja jūs Francijā nomirtu, ja man būtu jādomā, ka jūsu mīlestība pret mani ir bijusi jūsu nāves cēlonis, es to nepārdzīvotu, es zaudētu prātu. Tādēļ brauciet projām, lūdzu jūs, brauciet prom!
— Cik jūs tā esat daiļa! Kā es jūs mīlu! — Bekingems teica.
— Brauciet, brauciet projām, lūdzu, un atgriezieties vēlāk. Atgriezieties kā sūtnis, kā ministrs, atgriezieties miesassargu pavadībā, kuri jūs aizstāvēs, atgriezieties ar kalpotājiem, kas būs par jums nomodā, tad man vairs nebūs jābaidās par jūsu dzīvību un tad es būšu laimīga jūs atkalredzēt.
— Vai tā ir taisnība, ko jūs man sakāt?
— Jā.
— Tad sniedziet man savas labvēlības ķīlu, kadu priekšmetu, kas pieder jums un būtu man par pierādījumu, ka neesmu sapņojis. Kaut ko tādu, ko jūs esat nēsājusi, lai es to savukārt varētu nēsāt — gredzenu, kaklarotu, važiņu …
— Un tad jūs aizbrauktu, ja es izpildītu jūsu lūgumu?
— Jā.
— Nekavējoties?
— Jā.
— Jūs pamestu Franciju un atgrieztos Anglijā?
— Jā, zvēru jumsi
— Labi, tad pagaidiet brītiņu.
Austrijas Anna iegāja savā apartamentā un gandrīz tūlīt pat atgriezās, nesdama rokā mazu rožkoka šķirstiņu, uz kura ar zelta inkrustāciju bija izveidota viņas monogramma.
— Ņemiet, milord hercog, — viņa sacīja, — ņemiet to un paturiet par piemiņu no manis.
Bekingems paņēma šķirstiņu un atkal nometās viņai pie kājām.
— Jūs man solījāt, ka aizbrauksiet, — karaliene teica.
— Savu solījumu es turēšu. Jūsu roku, kundze, sniedziet man savu roku, un es iešu.
Karaliene Anna, acis aizvērdama, pasniedza viņam roku, bet ar otru atbalstījās pie Estafanijas, jo juta, ka viņai zūd spēki.
Bekingems uzspieda kvēlu skūpstu uz daiļās rokas, tad pieceldamies sacīja:
— Ja nebūšu miris, tad ne vēlāk kā pēc pusgada es jūs atkal satikšu, kaut vai man vajadzētu visu pasauli apgriezt otrādi.
Un, uzticīgs dotajam solījumam, viņš izsteidzās no istabas.