Koi idorā viņu gaidīja Bonasjē kundze, kas tikpat piesardzīgi un tikpat veiksmīgi izveda viņu no Luvras.
XIII
BONASJĒ KUNGS
Visā šajā notikumā, kā lasītājs būs varējis ievērot, bija kāda persona, par kuru, neraugoties uz viņas bēdīgo stāvokli, šķiet, neviens tikpat kā neinteresējās. Sī persona bija Bonasjē kungs, godājamais politisko un mīlestības intrigu upuris. Tanīs laikos, kas bija bagāti ar drosmīgiem varoņdarbiem un galantām dēkām, mīlestība un politika gāja rokrokā.
Par laimi mēs, — vai nu lasītājs atceras, vai arī jau piemirsis, — mēs apsolījām, ka nepametīsim sīkpreču tirgotāju no redzesloka.
Slepenpolicisti, kas viņu bija arestējuši, aizveda nelaimīgo taisnā ceļā uz Bastīliju. Tur viņš drebēdams gāja garām kareivju nodaļai, kuri pielādēja savas musketes.
Tālāk viņš tika ievests pazemes galerijā. Policisti, kas viņu bija atveduši, apgājās ar nabaga cilvēku rupji un cietsirdīgi, jo redzēja, ka viņš nav muižnieks, tāpēc izturējās pret viņu kā pret kādu vazaņķi.
Apmēram pēc pusstundas ieradās tiesas rakstvedis, kas darīja galu Bonasjē kunga mocībām, bet ne bažām, pavēlēdams ievest viņu pratināšanas istabā. Parasti apcietinātos pratināja viņu kamerās, bet ar Bonasjē kungu apgājās bez ceremonijām.
Divi sargi sagrāba sīkpreču tirgotāju, pārdzina viņu pāri pagalmam, iestūma gaitenī, kur stāvēja trīs sargkareivji, atvēra durvis un iegrūda istabā ar zemiem griestiem, kurā atradās tikai galds, krēsls un komisārs. Komisārs sēdēja uz krēsla un kaut ko rakstīja pie galda.
Abi sargi pieveda arestēto komisāram klāt un uz viņa mājienu attālinājās, lai netraucētu pratināšanu.
Komisārs, kas līdz tam bija nodūris galvu pār papīriem, pēkšņi pacēla acis un paskatījās, ar ko viņam būs darīšana. Komisārs izskatījās atbaidoši: deguns smails, vaigu kauli izspiedušies, sejas krāsa dzeltena, acis mazas, bet spriganas un glūnīgas. Viņa vaibsti atgādināja caunas vai lapsas purnu. No platās, melnās tiesneša mantijas izslējās garš, kustīgs kakls, kura galā galva līgojās kā bruņurupuča galva, kas to izbāzis no bruņu apakšas.
Vispirms viņš noprasīja Bonasjē vārdu, uzvārdu, vecumu, kārtu un dzīvesvietu.
Apvainotais atbildēja, ka viņu saucot Zaks Mišels Bonasjē, viņš esot piecdesmit vienu gadu vecs, bijušais sīkpreču tirgotavas īpašnieks un dzīvojot Fosuajē ielā Nr. 11.
Pēc tam komisārs vis neturpināja nopratināšanu, bet teica garu runu par to, cik bīstami esot nenozīmīgam, sīkam pilsētniekam iejaukties valsts lietās.
Tālāk komisārs plaši un gari stāstīja par kardināla kunga varenību un veikumiem, cildināja šo ne ar vienu nesalīdzināmo ministru, kas pārspējot visus bijušos ministrus un būšot par paraugu nākamajiem ministriem. Kardināla kunga spēkam un rīcībai neviens nevarot pretoties nesodīts.
Pēc runas otrās daļas, ieurbis vanaga skatienu nabaga Bonasjē, komisārs viņu uzaicināja apdomāt, cik smags esot viņa stāvoklis.
Bonasjē pārdomas nebija sarežģītas: viņš nolādēja to brīdi, kurā de Porta kungam bija ienācis prātā saprecināt viņu ar savu krustmeitu, un vēl vairāk to brīdi, kad šī krustmeita tika pieņemta par karalienes veļas pārzinātāju.
Bonasjē kunga raksturs dibinājās uz dziļa egoisma, kam pie- jaucās drausmīgs skopums un pie visa vēl turklāt ārkārtīga gļēvulība. Mīlestības jūtas, kuras viņā bija modinājusi jaunā sieva, bija sekundāras, tāpēc tās nespēja cīnīties pret tikko minētajām iedzimtajām īpašībām.
Bonasjē tiešām pārdomāja komisāra teiktos vārdus.
— Komisāra kungs, — viņš nosvērti ierunājās, — ticiet man, ka es vairāk par kuru katru pazīstu un cienu nesalīdzināmās eminences nopelnus, kuras pārvaldībā mums ir tas gods atrasties.
— Vai patiesi? — jautāja komisārs, un viņa sejā izpaudās šaubas. — Bet, ja tā patiešām būtu, kā tad jūs atrastos Bastīlijā?
— Kā es šeit atrodos, pareizāk, kāpēc es šeit atrodos, — Bonasjē sacīja, — nevaru jums nekādi paskaidrot, jo pats to nezinu. Bet skaidrs ir viens: ne tāpēc, ka es būtu, vismaz ne apzinīgi, noziedzies pret kardināla kungu.
— Un tomēr jūs būsiet izdarījis kādu noziegumu, tāpēc ka tiekat apvainots par valsts nodevību.
— Par valsts nodevību! — Bonasjē pārbijies iekliedzās. — Par valsts nodevību! Kā tas var gadīties, ka nabaga sīkpreču tirgotājs, kas ne acu galā neieredz hugenotus un necieš spāniešus, tiek apvainots par valsts nodevību? Komisāra kungs, padomājiet pats, ka tas ir gluži neiespējami.
— Bonasjē kungs, — sacīja komisārs, paskatīdamies apsūdzētajā tik cieši, it kā spētu ar savām mazajām ačelēm lasīt pašos sirds dziļumos, — Bonasjē kungs, vai jums ir sieva?
— Jā, kungs, — atbildēja sīkpreču tirgotājs, drebēdams aiz bailēm un juzdams, ka te nu sāksies sarežģījumi. — Tas ir… man bija sieva.
— Kā tā? Jums bija? Kur tad jūs viņu likāt, ka jums viņas vairs nav?
— Kungs, man viņu nolaupīja.
— Jums viņu nolaupīja? A-ā! — novilka komisārs.
No šī «ā-ā!» Bonasjē nojauta, ka jautājums sarežģās arvien vairāk.
— Jums viņu nolaupīja! — komisārs atkārtoja. — Vai jūs zināt, kas viņu nolaupīja?
— Man liekas, ka zinu.
— Kas viņu ir nolaupījis?
— Ņemiet vērā, komisāra kungs, ka es nekā neapgalvoju, man ir tikai aizdomas.
— Un ko jūs turat aizdomās? Atbildiet vaļsirdīgi.
Bonasjē kungs apjuka: noliegt visu vai pateikt visu? Ja viņš noliegs visu, komisārs var iedomāties, ka viņš, Bonasjē, zina pārāk daudz un neuzdrošinās atzīties. Pateikdams visu, Bonasjē pierādīs savu labo gribu. Tādēļ viņš nolēma izstāstīt visu.
— Es turu aizdomās kādu gara auguma tumšmati, viņš izskatās dikti cienīgs, kā īsts muižnieks. Man likās, ka viņš mums vairākas reizes sekoja, kad sagaidīju savu sievu pie Luvras, lai pavadītu uz mājām.