Komisārs kļuva mazliet nemierīgs.
— Kā viņu sauc? — viņš jautāja.
— Viņa vārdu es nezinu, — Bonasjē atbildēja, — bet, ja es viņu satiktu, tad galvoju, ka uzreiz pazītu, kaut vai starp tūkstoš cilvēkiem.
Komisārs sarauca pieri.
— Jūs sakāt, ka pazītu viņu starp tūkstoš cilvēkiem? … — komisārs tincināja tālāk.
— Tas ir… — Bonasjē minstinājās, redzēdams, ka izrunājies neizdevīgi. — Gribēju teikt, ka …
— Jūs atbildējāt, ka pazītu viņu, — komisārs sacīja, — un ar to šodien pietiek. Pirms ejam tālāk, man kādam jāpaziņo, ka jūs pazīstat savas sievas nolaupītāju.
— Bet es taču neteicu, ka viņu pazīstul — Bonasjē izmisis iesaucās. — Tieši pretēji, es jums teicu …
— Aizvediet apcietināto, — komisārs pavēlēja abiem sargiem.
— Uz kurieni lai viņu ved? — rakstvedis jautāja.
— Uz kameru.
— Uz kuru?
— Ak Dievs, vienalga uz kuru, kad tikai to var stingri aizslēgt! — komisārs atbildēja tik vienaldzīgi, ka nelaimīgo Bonasjē pārņēma šausmas.
«Ak vai! Ak vai! Nelaime uzbrukusi pār manu galvu!» Bonasjē zūdījās. «Droši vien mana sieva izdarījusi kādu briesmīgu noziegumu. Mani uzskata par viņas līdzzinātāju un sodīs kopā ar viņu. Viņa būs atzinusies un pateikusi, ka arī man visu izstāstījusi. Sievietes ir tik vājas! Uz kameru, vienalga uz kuru! Tā tas būs! Nakts paies drīz, un rīt — pie rata, pie karātavām! Ak Dievs, ak Dievs, esi man žēlīgs!»
Nepievērsdami ne mazāko uzmanību Bonasjē kunga vaimanām, pie kādām viņi, starp citu, droši vien jau sen bija pieraduši, abi sargi saņēma arestēto aiz rokām un aizveda, bet komisārs steigā uzrakstīja kādu vēstuli, ko rakstvedis gaidīja.
Bonasjē visu nakti neaizvēra acis, ne tāpēc, ka cietuma kamera būtu pārāk nepatīkama, bet gan tāpēc, ka viņa nemiers bija pārāk liels. Visu nakti viņš nosēdēja uz ķeblīša, saraudamies pie mazākā troksnīša. Un, kad kamerā ieslīdēja pirmie gaismas stari, viņam šķita, ka rītausmai ir līķauta krāsa.
Pēkšņi izdzirdis noskrapstam atslēgu, viņš salēcās aiz šausmām. Nelaimīgais domāja, ka viņu tūlīt vedīs uz ešafotu. Ieraudzījis durvīs nevis bendi, bet vienkārši vakardienas komisāru un rakstvedi, viņš aiz prieka tikko nemetās tiem ap kaklu.
— Jūsu lieta kopš vakar vakara ļoti sarežģījusies, tādēļ ieteicu jums, draugs, atklāt mums patiesību, jo vienīgi nožēlošana var remdināt kardināla dusmas.
— Esmu gatavs atklāt it visu, — Bonasjē steidzās atbildēt, — vismaz visu to, ko es zinu. Lūdzu, jautājiet.
— Vispirms, kur ir jūsu sieva?
— Es taču jums teicu, ka viņa ir nozagta.
— Jā, bet vakar pulksten piecos pēc pusdienas viņa ar jūsu palīdzību ir izbēgusi.
— Mana sieva izbēgusi! — Bonasjē iesaucās. — Nelaimīgā! Mans kungs, ja viņa ir izbēgusi, tad tā nav mana vaina, varu to apzvērēt.
— Ko jūs darījāt pie jūsu kaimiņa d'Artanjana kunga, ar kuru jūs dienā ilgi apspriedāties?
— Jā, komisāra kungs, jā, tas ir tiesa, un atzīstos, ka rīkojos nepareizi. Es biju pie d'Artanjana kunga.
— Kāds bija jūsu apmeklējuma mērķis?
— Lūgt man palīdzēt atrast manu sievu. Es uzskatīju, ka man ir tiesības prasīt viņu atpakaļ. Acīmredzot esmu maldījies un lūdzu piedošanu.
— Un ko jums atbildēja d'Artanjana kungs?
— D'Artanjana kungs man apsolīja palīdzēt, bet drīz vien pārliecinājos, ka viņš mani krāpj.
— Jūs maldināt tiesu! Jūs ar d'Artanjana kungu esat noslēguši vienošanos, un uz šīs vienošanās pamata viņš izdzenājis policijas darbiniekus, kas bija arestējuši jūsu sievu, un pēc tam noslēpis to, tā ka visi meklējumi pagaidām ir veltīgi.
— D'Artanjana kungs nozadzis manu sievu? Ko jūs man te stāstāt?
— Par laimi d'Artanjana kungs ir mūsu rokās, jūs tiksiet konfrontēti.
— Nudien, tas ir lieliski! — Bonasjē iesaucās. — Es labprāt redzēšu pazīstamu seju.
— Ievediet d'Artanjana kungu, — komisārs sacīja abiem sargiem.
Tie ieveda Atosu.
— D'Artanjana kungs, — komisārs uzrunāja Atosu, — izstāstiet, kas notika starp jums un šo kungu.
— Bet tas taču nemaz nav d'Artanjana kungs! — Bonasjē pārsteigts ieteicās.
— Kā! Tas neesot d'Artanjana kungs? — brīnījās komisārs.
— It nemaz arī ne, — Bonasjē atbildēja.
— Kā sauc šo kungu? — komisārs jautāja.
— To es nevaru jums pateikt, jo nepazīstu viņu.
— Jūs viņu nepazīstat?
— Nē.
— Vai nekad neesat viņu redzējis?
— Esmu gan, bet nezinu, kā viņu sauc.
— Jūsu vārds? — komisārs jautāja.
— Atoss, — musketieris atbildēja.
— Tas taču nemaz nav cilvēka vārds, tā var saukt kādu kalnul — iesaucās nabaga izmeklētājs, kam jau sāka griezties galva.
— Tā mani sauc, — Atoss mierīgi atteica.
— Bet jūs teicāt, ka jūs saucot par d'Artanjanu.
— Es?
— Jā, jus.
— Piedodiet, man teica: «Jūs esat d'Artanjana kungs?» Es atbildēju: «Jūs tā domājat?» Sargi atsaucās, ka esot par to pārliecināti. Negribēju runāt viņiem pretī. Turklāt es jau varēju arī maldīties.
— Kungs, jūs apvainojat tiesas cieņu.
— Nekādā ziņā, — Atoss mierīgi atbildēja.
— Jūs esat d'Artanjana kungs.
— Redziet, nu jūs arī to apgalvojat.
— Bet komisāra kungs, — Bonasjē savukārt iesaucās, — te nevar būt ne mazāko šaubu! D'Artanjana kungs ir mans īrnieks, tātad, kaut gan viņš nemaksā īri vai arī tieši tāpēc, es viņu pazīstu. D'Artanjana kungam ir gadu deviņpadsmit divdesmit, bet šim kungam ir vismaz trīsdesmit. D'Artanjana kungs ir dez Esāra kunga gvardu rotā, bet šis kungs ir de Trevila kunga musketieris: paskatieties taču uz viņa uniformu, komisāra kungs, paskatieties uz uniformu!
— Taisnība, — komisārs nomurmināja. — Sasodīts, jums taisnība!