Sai mirklī durvis strauji atvērās, viens no Bastīlijas vārtsargiem ieveda vēstnesi, kas nodeva komisāram vēstuli.
— Kāda neliete! — komisārs iesaucās, izlasījis vēstuli.
— Kā? Ko jūs teicāt? Par ko jūs runājat? Ceru, ka ne par manu sievu?
— Jā, tieši par viņu. Neko sacīt, jūsu lieta kļūst pavisam nelāga.
— Kā tad tā? — sīkpreču tirgotājs izmisa. — Esiet tik laipns, mans kungs, un paskaidrojiet, kā mana lieta var pasliktināties no tā, ko dara mana sieva, kamēr es esmu cietumā?
— Viņa rīkojas saskaņā ar iepriekš pieņemtu plānu, jūs esat kopīgi vienojušies par šo noziedzīgo rīcību!
— Zvēru, komisāra kungs, ka jūs dziļi maldāties! Man nebija nekādas jēgas par manas sievas nodomiem, un man nav ne mazākā sakara ar to, ko viņa darījusi, un, ja viņa izdarījusi kādas muļķības, es atsakos no viņas, novēršos, nolādu viņu!
— Komisāra kungs, ja es jums vairs neesmu vajadzīgs, — Atoss sacīja, — tad lieciet mani aizvest kur citur. Tas jūsu Bonasjē kungs man apnicis līdz kaklam.
— Aizvediet abus arestētos uz viņu kamerām, — komisārs pavēlēja, norādīdams uz Atosu un Bonasjē, — un apsargājiet abus rūpīgi.
— Ja jums ir kādas prasības pret d'Artanjana kungu, — Atoss iebilda, — tad man nav skaidrs, kādā ziņā es varētu viņu aizstāt.
— Dariet, ko jums liek! — komisārs uzbrēca. — Un nekādas sazināšanās ar ārpasauli! Vai dzirdējāt?
Atoss sekoja sargiem, plecus paraustīdams, bet Bonasjē kungs visu ceļu vaimanāja tik žēli, ka pat tīģeris tiktu aizkustināts.
Sīkpreču tirgotāju ieveda tai pašā kamerā, kur viņš bija pavadījis nakti, un atstāja tur visu dienu. Visu dienu Bonasjē pinkšķēja kā īsts bodnieks, jo viņam, kā jau pats mums atzinās, nebija ne kripatiņas kareivīguma.
Vakarā ap pulksten deviņiem, kad viņš beidzot grasījās likties gultā, nelaimīgais izdzirdēja koridorā soļus. Soļi tuvojās viņa kamerai, durvis atvērās, uz sliekšņa parādījās sargi.
— Sekojiet man, — sacīja policijas ierēdnis, kas bija ieradies reizē ar sargkareivjiem.
— Jums sekot! — Bonasjē nelabi iesmilkstējās. — Jums sekot tik vēlā stundāl Ak Dievs, uz kurieni?
— Uz turieni, kurp mums pavēlēts jūs aizvest.
— Tā taču nav nekāda atbilde.
— Tomēr tā ir vienīgā, kādu varam jums dot.
— Ak Dievs, ak Dievs! — murmināja sīkpreču tirgotājs. — Nu es esmu pagalam!
Gluži automātiski un nepretodamies viņš sekoja sargkareivjiem, kas bija atnākuši viņam pakaļ.
Viņu veda pa to pašu koridoru, pa kuru bija šurp atnācis, tad viņi šķērsoja pagalmu, pēc tam izgāja cauri vēl kādai cietuma ēkai un beidzot sasniedza galvenos vārtus, pie kuriem gaidīja kariete, ko apsargāja četri jātnieki. Sīkpreču tirgotājam pavēlēja iekāpt karietē, policijas ierēdnis nosēdās viņam blakus, karietes durtiņas tika aizslēgtas, un tā nu abi atradās ripojošā cietumā.
Kariete sāka lēni kā ļīķrati virzīties uz priekšu. Pa aizrestoto lodziņu arestētais varēja redzēt tikai mājas un bruģi. Bet, būdams īsts parīzietis, Bonasjē pēc stūru akmeņiem, izkārtnēm un lākturiem pazina katru ielu, pa kuru viņi brauca. Kad viņi sasniedza svētā Paula baznīcu, pie kuras mēdza izpildīt nāvessodu Bastī- lijas cietumniekiem, Bonasjē tikko nezaudēja samaņu un divas reizes pārmeta krustu. Viņš domāja, ka te kariete apstāsies. Tomēr tā aizripoja tālāk.
Pēc kāda gabala Bonasjē atkal pārdzīvoja milzīgas izbailes. Viņi brauca gar svētā Jāņa kapsētu, kur tika aprakti valsts noziedznieki. Tikai viens apstāklis mazliet nomierināja Bonasjē: pirms aprakšanas tiem nocirta galvu, bet viņa galva vēl atradās uz pleciem. Taču, kad nelaimīgais redzēja, ka viņu kariete nogriezās uz Grēva laukuma pusi, kad ieraudzīja pilsētas valdes nama smailos tornīšus, viņš nodomāja, ka nu ir pavisam beigas, un gribēja izsūdzēt grēkus policijas ierēdnim. Kad tas atteicās pieņemt grēksūdzi, Bonasjē sāka žēli vaimanāt, un blakus sēdošais ierēdnis piedraudēja, ka aizbāzīšot viņam muti, ja viņš ne- rimšoties.
Sie draudi mazliet nomierināja sīkpreču tirgotāju, jo, ja būtu nodomāts Grēva laukumā viņam izpildīt nāvessodu, tad nebūtu vērts aizbāzt muti, jo viņi bija gandrīz sasnieguši nāvessodu izpildīšanas vietu. Tiešām, kariete aizbrauca garām liktenīgajam laukumam. Jābaidās bija vēl tikai no Traoaru krusta, bet kariete tieši uz turieni nogriezās.
Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: tieši pie Traoaru krusta mēdza pakārt zemas kārtas noziedzniekus. Bonasjē bija augstprātīgi iedomājies sevi par svētā Paula vai Grēva laukuma cienīgu. Nē, viņa ceļojums un dzīves gaita beigsies pie Traoaru krusta! Viņš vēl nevarēja saredzēt nelaimīgo krustu, bet viņam likās, ka tas jau pats nāk pretī. Soļus divdesmit no liktenīgā krusta viņš izdzirdēja pūļa čalu, un kariete apstājās. Tas sniedzās pāri nabaga Bonasjē spēkiem, viņu bija satriekuši jau iepriekšējie pārdzīvojumi. Viņš vārgi iekunkstējās, it kā izlaizdams pēdējo elpas vilcienu, un zaudēja samaņu.
XIV
NEPAZĪSTAMAIS NO MENGAS
Ļaužu pūlis šeit bija sapulcējies nevis gaidīdams pakaramo cilvēku, bet gan aplūkodams jau pakārto.
Kariete, uz mirkli aizturēta, atkal turpināja savu ceļu, izbrauca cauri pūlim, iegriezās Sentonorē ielā, pēc tam Labo Bērnu iela un tur apstājās pie zema lieveņa.
Durvis atvērās, divi sargi saņēma savos apkampienos Bonasjē, ko atbalstīja policijas ierēdnis, kas bija sēdējis viņam blakus; viņu iebīdīja kādā gaitenī, tad lika kāpt augšā pa kāpnēm un beidzot atstāja uzgaidāmā istabā.
Bonasjē bija kustējies gluži automātiski.
Viņš bija soļojis kā sapnī, apakšējos priekšmetus redzējis it kā caur miglu. Viņa ausis bija uztvērušas skaņas, bet šo skaņu jēgu viņš nebija izpratis, šai mirklī viņu būtu varējuši pakārt, viņš ne ar vienu kustību nebūtu pretojies, nebutu iekliedzies, lai lūgtos žēlastību.