Tā viņš palika sēžot uz soliņa, ar muguru atbalstījies pret sienu un rokas nokāris, tai pašā vietā, kur sargi bija viņu nolikuši kā pelavu maisu.
Tomēr pamazām, skatīdamies apkārt un neredzēdams nekā draudoša, nekā bīstama, bet ievērodams, ka dīvāniņš, uz kura viņš sēž, ir mīksts un ērts, ka istabas sienas apvilktas ar smalku Kor- dovas ādu, ka smagie sarkana damasta aizkari pie loga sasieti ar zelta šņorēm, Bonasjē atskārta, ka bailes bijušas veltīgas, un sāka kustināt galvu pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju.
Sīs kustības, kuras neviens neaizkavēja, viņu mazliet iedrošināja, viņš saņēmās un salieca vienu kāju, pēc tam otru un beidzot, atbalstījies ar rokām pret dīvāniņu, uz kura sēdēja, piecēlās.
Šai mirklī stalts virsnieks pavēra portjeras, turpinādams sarunu ar kādu personu, kas atradās blakusistabā, un tad pievērsās arestētajam:
— Vai jūs esat Bonasjē? — viņš jautāja.
— Jā, virsnieka kungs, — sīkpreču tirgotājs, ne dzīvs, ne miris, nomurmināja. — Esmu gatavs pakalpot.
— Ienāciet, — virsnieks sacīja.
Viņš pavirzījās malā, lai palaistu garām sīkpreču tirgotāju. Tas paklausīja bez iebildumiem un iegāja istabā, kur acīmredzot tika gaidīts.
Bonasjē atradās plašā kabinetā, kura sienas bija nokārtas ar dažādiem ieročiem. Šeit no ārienes neieplūda neviena skaņa. Kamīnā kurējās uguns, kaut gan bija tikko septembra beigas. Telpas vidū bija liels, četrstūrains galds, piekrauts ar grāmatām un papīriem, virs kuriem bija izklāta milzīga Larošelas pilsētas karte.
Pie kamīna stāvēja vidēja auguma vīrietis, lepns, augstprātīgs, ar vērīgām acīm un augstu pieri. Kalsno seju vērta vēl garāku smailā ķīlbārdiņa, virs kuras izslējās ūsas. Kaut gan šim vīrietim bija tikai trīsdesmit seši vai trīsdesmit septiņi gadi, tomēr mati, ūsas un bārda jau metās sirmi. Zobena viņam nebija pie sāniem, bet viņš izskatījās kā karavīrs, un vēl mazliet apputējušie bifelādas zābaki liecināja, ka viņš šodien bija izjājis.
šis vīrietis bija Armans 2ans Diplesī, kardināls de Rišeljē, ne tāds, kādu pie mums pieņemts viņu attēlot, — ne vārgs sirmgalvis, cietējs, moceklis ar salauztu ķermeni, izdzisušu balsi, iegrimis dzijā atzveltnes krēslā kā priekšlaicīgā kapā, vīrs, kas dzīvoja vēl tikai ar savu gara spēku un izturēja cīņu pret visu Eiropu, nepārtraukti sasprindzinādams domu, — bet tāds, kāds viņš patiesībā bija tanīs gados, iznesīgs un laipns kavalieris, jau diezgan vārgs miesās, toties apveltīts ar asu prātu, kas viņu padarīja par vienu no izcilākajiem sava laikmeta cilvēkiem. Sniedzis atbalstu Neveras hercogam ta Mantujas hercogistē, ieņēmis Nimu,
Kastru un Izesu, kardināls gatavojās padzīt angļus no Rē salas un stāties pie Larošelas ieņemšanas.
Uz pirmā acu uzmetiena nekas nenorādīja, ka viņš ir kardināls, un cilvēki, kuri viņu nepazina vaigā, nekad nevarēja iedomāties, kas atrodas viņu priekšā.
Nabaga sīkpreču tirgotājs palika stāvot pie durvīm, bet tikko aprakstītā vīra acis ieurbās ienācējā, it kā vēlēdamās izdibināt pat tā pagātni.
— Vai tas ir tas Bonasjē? — viņš pēc brītiņa jautāja.
— Jā, monsinjor, — virsnieks atbildēja.
— Labi, pasniedziet man viņa papīrus un atstājiet mūs vienus.
Virsnieks paņēma no galda pieprasītos papīrus, pasniedza tos
un, zemu palocījies, izgāja no istabas.
Bonasjē redzēja, ka šie papīri ir viņa nopratināšanas protokoli Bastīlijā. Laiku pa laikam pie kamīna stāvošais vīrs pacēla skatienu no papīriem un pievērsa to Bonasjē, un tad nelaimīgajam likās, ka divi dunči ieduras viņam līdz pašai sirdij.
Desmit minūtes lasījis protokolus un desmit sekundes vērojis sīkpreču tirgotāju, kardināls bija skaidrībā par šo vīru.
«Šinī galviņā nekad nav rosījušies sazvērestības plāni,» viņš nodomāja. «Tomēr papētīsim viņu.»
— Jūs tiekat apvainots par valsts nodevību, — kardināls lēni sacīja.
— Man jau to teica, monsinjor, — Bonasjē iesaucās, uzrunādams izjautātāju ar to pašu titulu, kādu bija dzirdējis no virsnieka mutes, — bet zvēru, ka nekā par to nezināju.
Kardināls apspieda smīnu.
— Jūs ar savu sievu, de Sevreza kundzi un milordu hercogu Bekingemu esat kaldinājuši sazvērestību.
— Tiešām, monsinjor, esmu dzirdējis, ka viņa piemin šos vārdus, — sīkpreču tirgotājs sacīja.
— Un kādā sakarībā?
— Viņa teica, ka kardināls Rišeljē esot atvilinājis hercogu Bekingemu uz Parīzi, lai viņu pazudinātu un reizē pazudinātu arī karalieni.
— Viņa tā teica? — kardināls nikni iesaucās.
— Jā, monsinjor, bet es viņai teicu, ka viņa runā blēņas un kardināla kungs nav spējīgs …
— Kļūsiet! Jūs esat muļķis, — kardināls sacīja.
— Tieši to pašu, monsinjor, man atbildēja mana sieva.
— Vai jūs zināt, kas nolaupījis jūsu sievu?
— Nē, monsinjor.
— Vai jums tomēr ir kādas aizdomas?
— Jā, monsinjor. Bet šīs aizdomas komisāra kungam nepatika, un es no tām atteicos.
— Vai jūs zinājāt, ka jūsu sieva izbēgusi?
— Nē, monsinjor. To es dabūju zināt tikai cietumā, atkal no komisāra kunga. Viņš gan ir laipns cilvēks!
Kardināls otrreiz apslāpēja smīnu.
— Tātad jūs ari nezināt, kur jūsu sieva pēc bēgšanas palikusi?
— It nemaz ne, monsinjor. Droši vien viņa būs atgriezusies Luvrā.
— Pulksten vienos naktī viņas tur vēl nebija.
— Ak Dievsl Bet kas tad ar viņu noticis?
— Esiet bez raizēm: mēs to dabūsim zināt. Kardinālam nekas nepaliek apslēpts. Kardināls zina visu.
— Tādā gadījumā, monsinjor, vai viņš būs ar mieru man pateikt, kur palikusi mana sieva?