Выбрать главу

—  Varbūt. Tomēr papriekš jums jāizstāsta viss, ko jūs zināt par savas sievas attiecībām ar Sevreza kundzi.

—  Monsinjor, es nekā no tā nezinu, nekad neesmu viņu re­dzējis.

—  Kad jūs gājāt pretī savai sievai uz Luvru, vai viņa tūlīt devās uz mājām?

—  Gandrīz nekad ne. Viņai bija darīšanas ar kādiem audeklu tirgotājiem, un es viņu pavadīju.

—   Cik bija šo audeklu tirgotāju?

—   Divi, monsinjor.

—   Kur viņi dzīvo?

—  Viens Vožirāra ielā, otrs Laharpa ielā.

—  Vai jūs gājāt sievai līdzi iekšā?

—   Nekad, monsinjor. Es arvien gaidīju pie durvīm.

—   Un ko viņa teica, kāpēc vēlējās iet iekšā viena?

—  Viņa nekā neteica. Lika man gaidīt, un es gaidīju.

—  Dārgais Bonasjē kungs, jūs esat ļoti iztapīgs vīrs! — kar­dināls sacīja.

«Viņš sauc mani par dārgo kungu!» sīkpreču tirgotājs noprie­cājās. «Pie joda! Mans stāvoklis uzlabojas!»

—  Vai jūs pazītu durvis, pa kurām viņa iegāja?

—   Jā.

—  Vai atceraties māju numurus?

—   Jā.

—   Kadi tie ir?

—  Numurs divdesmit pieci Vožirāra ielā un numurs septiņ­desmit pieci Laharpa ielā.

—   Labi, — kardināls sacīja.

Paņēmis sudraba zvaniņu, viņš pašķindināja. Ienāca virsnieks.

—  Aizejiet pakaļ Rošforam, — Rišeljē pusbalsī pavēlēja. — Lai viņš nekavējoties ierodas, ja ir atgriezies.

—   Grāfs ir ieradies, — virsnieks teica. — Viņš lūdz jūsu emi­nenci viņu pieņemt.

—   Lai viņš ienāk! Lai viņš nāk iekšā! — Rišeljē strauji sacīja. Virsnieks izgāja no istabas tādā steigā, ar kādu parasti visi

kardināla kalpotāji centās izpildīt viņa pavēles.

—   Jūsu eminenci! — Bonasjē, acis izvalbījis, murmināja. Neaizritēja ne piecas sekundes pēc virsnieka aiziešanas, kad

durvis atvērās un ienāca cits apmeklētājs.

—  Tas ir viņš! — Bonasjē iekliedzās.

—   Kāds viņš? — kardināls jautāja.

—  Tas, kas nolaupīja manu sievu.

Kardināls atkal pašķindināja zvaniņu. Ienāca virsnieks.

—   Nododiet šo cilvēku sargiem, un lai viņš gaida, kamēr atkal saukšu viņu.

—   Nē, monsinjor, nē! Tas nav viņš! — Bonasjē iesaucās. — Esmu pārskatījies! Viņu nolaupījis kāds cits, kas nemaz nelī­dzinās šim kungam! Šis kungs ir godīgs cilvēks!

—  Aizvediet šo aitasgalvu! — kardināls pavēlēja. Virsnieks paņēma Bonasjē zem rokas un ieveda atpakaļ uz­gaidāmajā istabā, kur jau atradās abi sargi.

Nupat ienākušais cilvēks bija nepacietīgi pavadījis ar skatienu Bonasjē, līdz tas izgāja, un, tikko durvis aiz arestētā bija aizvē­rušās, viņš strauji piegāja pie kardināla.

—  Viņi ir satikušies, — atnācējs sacīja.

—   Kas? — kardināls jautāja.

—   Viņa un viņš.

—   Karaliene un hercogs! — Rišeljē iesaucās.

—  Jā.

—   Un kur?

—   Luvrā.

—  Vai tas droši zināms?

—   Pilnīgi droši.

—   Kas jums to pateica?

—   De Lanua kundze, kas jūsu eminencei ir pilnīgi padevīga.

—   Kāpēc viņa par to nepaziņoja agrāk?

—  Vai aiz nejaušības, vai arī aiz neuzticības karaliene likusi de Siržī kundzei pārnakšņot viņas guļamistabā un pēc tam visu dienu paturējusi viņu pie sevis.

—   Nekā darīt, mēs esam cietuši neveiksmi. Mēģināsim gūt gandarījumu.

—   Monsinjor, varat būt pārliecināts, ka palīdzēšu jums cik spēdams.

—   Kā tas viss notika?

—   Pusvienos naktī karaliene sēdējusi ar savām galma dā­mām …

—   Kur?

—   Sava guļamistaba.

—   Labi, tālāk.

—   Pēkšņi viņai pasniegts mutautiņš, ko sūtījusi veļas pārzi­nātāja …

—   Un tad?

—   Karaliene uzreiz manāmi uztraukusies, bijis redzams, ka viņa nobālusi, kaut arī viņai vaigi bijuši nokrāsoti…

—  Tālāk! Tālāk!

—  Viņa piecēlusies un pārvērstā balsī teikusi: «Manas dā­mas, uzgaidiet mani desmit minūtes, es atgriezīšos.» Tad viņa atvērusi alkova durvis un izgājusi.

—   Kāpēc de Lanua kundze tai pašā mirklī nav nākusi mums to paziņot?

—   Vēl nekas nebijis droši zināms. Turklāt karaliene bija sa­cījusi: «Uzgaidiet mani,» — un viņa neuzdrošinājās pārkāpt kara­lienes rīkojumu.

—   Cik ilgi karaliene bijusi projām?

—  Trīs ceturtdaļstundas.

—  Vai neviena no dāmām viņu nav pavadījusi?

—  Vienīgi donja Estefanija.

—   Un pēc tam karaliene atgriezusies?

—  Jā, bet tikai tādēļ, lai paņemtu mazu, ar viņas vārdu rotātu rožkoka šķirstiņu. Pēc tam viņa atkal izgājusi.

—  Vai viņa šķirstiņu atnesa atpakaļ, kad atgriezās otrreiz?

—   Nē.

—  Vai de Lanua kundze zina, kas šķirstiņā atradās?

—  Jā. Briljanta karuļi, kurus viņa majestāte dāvinājis kara­lienei.

—   Un viņa atgriezās bez šķirstiņa?

—  Jā.

—   De Lanua kundze domā, ka šķirstiņu karaliene atdevusi Bekingemam?

—  Viņa ir pārliecināta par to.

—   Kāpēc?

—   Dienā de Lanua kundze kā karalienes kameriste meklējusi šķirstiņu, izlikusies noraizējusies, ka nevar to atrast un galu galā jautājusi karalienei, vai viņa zinot, kur tas palicis.

—   Un karaliene? …

—   Karaliene ļoti pietvīkusi un atbildējusi, ka iepriekšējā dienā salauzusi vienu karuli un tāpēc aizsūtījusi rotu pie juveliera izla­bošanai.

—  Jāaiziet pie karaļa juveliera un jāpārbauda, vai tas ir tiesa.

—   Esmu jau bijis pie viņa.

—  Un ko juvelieris saka?

—  Viņš nekā par to nav dzirdējis.

—  Jauki, Rošfor, jauki! Vēl viss nav zaudēts, un varbūt… varbūt viss iznāks ļoti labi!

—  Es ne mirkli neesmu šaubījies, ka jūsu eminences ģeniālais prāts…

—   Spēs izlabot sava palīga kļūdas, vai ne?

—  Tieši tā es būtu sacījis, ja jūsu eminence būtu ļāvis man nobeigt teikumu.