— Varbūt. Tomēr papriekš jums jāizstāsta viss, ko jūs zināt par savas sievas attiecībām ar Sevreza kundzi.
— Monsinjor, es nekā no tā nezinu, nekad neesmu viņu redzējis.
— Kad jūs gājāt pretī savai sievai uz Luvru, vai viņa tūlīt devās uz mājām?
— Gandrīz nekad ne. Viņai bija darīšanas ar kādiem audeklu tirgotājiem, un es viņu pavadīju.
— Cik bija šo audeklu tirgotāju?
— Divi, monsinjor.
— Kur viņi dzīvo?
— Viens Vožirāra ielā, otrs Laharpa ielā.
— Vai jūs gājāt sievai līdzi iekšā?
— Nekad, monsinjor. Es arvien gaidīju pie durvīm.
— Un ko viņa teica, kāpēc vēlējās iet iekšā viena?
— Viņa nekā neteica. Lika man gaidīt, un es gaidīju.
— Dārgais Bonasjē kungs, jūs esat ļoti iztapīgs vīrs! — kardināls sacīja.
«Viņš sauc mani par dārgo kungu!» sīkpreču tirgotājs nopriecājās. «Pie joda! Mans stāvoklis uzlabojas!»
— Vai jūs pazītu durvis, pa kurām viņa iegāja?
— Jā.
— Vai atceraties māju numurus?
— Jā.
— Kadi tie ir?
— Numurs divdesmit pieci Vožirāra ielā un numurs septiņdesmit pieci Laharpa ielā.
— Labi, — kardināls sacīja.
Paņēmis sudraba zvaniņu, viņš pašķindināja. Ienāca virsnieks.
— Aizejiet pakaļ Rošforam, — Rišeljē pusbalsī pavēlēja. — Lai viņš nekavējoties ierodas, ja ir atgriezies.
— Grāfs ir ieradies, — virsnieks teica. — Viņš lūdz jūsu eminenci viņu pieņemt.
— Lai viņš ienāk! Lai viņš nāk iekšā! — Rišeljē strauji sacīja. Virsnieks izgāja no istabas tādā steigā, ar kādu parasti visi
kardināla kalpotāji centās izpildīt viņa pavēles.
— Jūsu eminenci! — Bonasjē, acis izvalbījis, murmināja. Neaizritēja ne piecas sekundes pēc virsnieka aiziešanas, kad
durvis atvērās un ienāca cits apmeklētājs.
— Tas ir viņš! — Bonasjē iekliedzās.
— Kāds viņš? — kardināls jautāja.
— Tas, kas nolaupīja manu sievu.
Kardināls atkal pašķindināja zvaniņu. Ienāca virsnieks.
— Nododiet šo cilvēku sargiem, un lai viņš gaida, kamēr atkal saukšu viņu.
— Nē, monsinjor, nē! Tas nav viņš! — Bonasjē iesaucās. — Esmu pārskatījies! Viņu nolaupījis kāds cits, kas nemaz nelīdzinās šim kungam! Šis kungs ir godīgs cilvēks!
— Aizvediet šo aitasgalvu! — kardināls pavēlēja. Virsnieks paņēma Bonasjē zem rokas un ieveda atpakaļ uzgaidāmajā istabā, kur jau atradās abi sargi.
Nupat ienākušais cilvēks bija nepacietīgi pavadījis ar skatienu Bonasjē, līdz tas izgāja, un, tikko durvis aiz arestētā bija aizvērušās, viņš strauji piegāja pie kardināla.
— Viņi ir satikušies, — atnācējs sacīja.
— Kas? — kardināls jautāja.
— Viņa un viņš.
— Karaliene un hercogs! — Rišeljē iesaucās.
— Jā.
— Un kur?
— Luvrā.
— Vai tas droši zināms?
— Pilnīgi droši.
— Kas jums to pateica?
— De Lanua kundze, kas jūsu eminencei ir pilnīgi padevīga.
— Kāpēc viņa par to nepaziņoja agrāk?
— Vai aiz nejaušības, vai arī aiz neuzticības karaliene likusi de Siržī kundzei pārnakšņot viņas guļamistabā un pēc tam visu dienu paturējusi viņu pie sevis.
— Nekā darīt, mēs esam cietuši neveiksmi. Mēģināsim gūt gandarījumu.
— Monsinjor, varat būt pārliecināts, ka palīdzēšu jums cik spēdams.
— Kā tas viss notika?
— Pusvienos naktī karaliene sēdējusi ar savām galma dāmām …
— Kur?
— Sava guļamistaba.
— Labi, tālāk.
— Pēkšņi viņai pasniegts mutautiņš, ko sūtījusi veļas pārzinātāja …
— Un tad?
— Karaliene uzreiz manāmi uztraukusies, bijis redzams, ka viņa nobālusi, kaut arī viņai vaigi bijuši nokrāsoti…
— Tālāk! Tālāk!
— Viņa piecēlusies un pārvērstā balsī teikusi: «Manas dāmas, uzgaidiet mani desmit minūtes, es atgriezīšos.» Tad viņa atvērusi alkova durvis un izgājusi.
— Kāpēc de Lanua kundze tai pašā mirklī nav nākusi mums to paziņot?
— Vēl nekas nebijis droši zināms. Turklāt karaliene bija sacījusi: «Uzgaidiet mani,» — un viņa neuzdrošinājās pārkāpt karalienes rīkojumu.
— Cik ilgi karaliene bijusi projām?
— Trīs ceturtdaļstundas.
— Vai neviena no dāmām viņu nav pavadījusi?
— Vienīgi donja Estefanija.
— Un pēc tam karaliene atgriezusies?
— Jā, bet tikai tādēļ, lai paņemtu mazu, ar viņas vārdu rotātu rožkoka šķirstiņu. Pēc tam viņa atkal izgājusi.
— Vai viņa šķirstiņu atnesa atpakaļ, kad atgriezās otrreiz?
— Nē.
— Vai de Lanua kundze zina, kas šķirstiņā atradās?
— Jā. Briljanta karuļi, kurus viņa majestāte dāvinājis karalienei.
— Un viņa atgriezās bez šķirstiņa?
— Jā.
— De Lanua kundze domā, ka šķirstiņu karaliene atdevusi Bekingemam?
— Viņa ir pārliecināta par to.
— Kāpēc?
— Dienā de Lanua kundze kā karalienes kameriste meklējusi šķirstiņu, izlikusies noraizējusies, ka nevar to atrast un galu galā jautājusi karalienei, vai viņa zinot, kur tas palicis.
— Un karaliene? …
— Karaliene ļoti pietvīkusi un atbildējusi, ka iepriekšējā dienā salauzusi vienu karuli un tāpēc aizsūtījusi rotu pie juveliera izlabošanai.
— Jāaiziet pie karaļa juveliera un jāpārbauda, vai tas ir tiesa.
— Esmu jau bijis pie viņa.
— Un ko juvelieris saka?
— Viņš nekā par to nav dzirdējis.
— Jauki, Rošfor, jauki! Vēl viss nav zaudēts, un varbūt… varbūt viss iznāks ļoti labi!
— Es ne mirkli neesmu šaubījies, ka jūsu eminences ģeniālais prāts…
— Spēs izlabot sava palīga kļūdas, vai ne?
— Tieši tā es būtu sacījis, ja jūsu eminence būtu ļāvis man nobeigt teikumu.