— Vai jums ir zināms, kur slēpušies hercogiene de Sevreza un hercogs Bekingems?
— Nē, mani ļaudis nav varējuši sniegt nekādas noteiktas ziņas.
— Bet es to zinu.
— Jūs, monsinjor?
— Ja, vai vismaz ta iedomājos. Viņi uzturējās viens Vožirara ielā Nr. 25, otrs Laharpa ielā Nr. 75.
— Vai jūsu eminence vēlas, lai lieku abus arestēt?
— Būs jau par vēlu, abi būs aizbraukuši.
— Vienalga, mēs varam pārliecināties.
— Ņemiet līdzi desmit manus gvardistus un izkratiet abas mājas.
— Es eju, monsinjor.
Un Rošfors izsteidzās no istabas.
Palicis viens, kardināls brīdi padomāja, tad pašķindināja zvaniņu trešo reizi.
Ienāca tas pats virsnieks.
— Ievediet arestēto, — kardināls sacīja.
Bonasjē kungs atkal tika ievests kabinetā, un uz kardināla mājienu virsnieks aizgāja.
— Jūs esat mani krāpis, — kardināls bargi teica.
— Es? — Bonasjē iesaucās. — Es lai krāptu jūsu eminenci?
— Jūsu sieva Vožirāra ielā un Laharpa ielā neapmeklēja audeklu tirgotājus.
— Bet ko tad?
— Viņa apmeklēja hercogieni de Sevrezu un hercogu Bekingemu.
— Jā, — piekrita Bonasjē, gremdēdamies atmiņās, — jā, jūsu eminencei taisnība. Es vairākkārt tiku teicis savai sievai: brīnums gan, ka tie audeklu tirgotāji dzīvo tādās mājās, kur nav nevienas izkārtnes, un viņa aizvien sāka smieties. Ak monsinjor, — Bonasjē turpināja, mezdamies pie viņa eminences kājām, — jūs patiesi esat kardināls, lielais kardināls, izcilais ģēnijs, ko godina visa pasaule!
Kaut arī uzvara pār tik nožēlojamu radījumu kā Bonasjē bija visai nenozīmīga, tomēr kardināls īsu brīdi izbaudīja uzvaras
9—161 prieku, bet tūlīt pat, it kā viņam būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma, viņš pavīpsnāja un, sniegdams roku sīkpreču tirgotājam, sacīja:
— Piecelieties, mans draugs! Jūs esat krietns cilvēks.
— Kardināls pieskārās manai rokai! Es pieskāros izcilā cilvēka rokai! — Bonasjē iesaucās. — Izcilais cilvēks nosauca mani par savu draugu!
— Jā, mans draugs, jā, — kardināls sacīja tēvišķīgā tonī, kādā viņš reizēm runāja, bet šis tonis varēja maldināt tikai tos cilvēkus, kuri nepazina kardinālu. — Tā kā jūs esat nepamatoti turēts aizdomās, tad jums pienākas atlīdzība. Ņemiet šo naudasmaku, tanī ir simt pistoles, un piedodiet man.
— Lai es jums piedodu, monsinjor! — Bonasjē atteica, vilcinādamies pieņemt maku, jo, bez šaubām, baidījās, ka var tikt izjokots. — Jums bija brīv likt mani arestēt, jums ir brīv likt mani spīdzināt, likt mani pakārt, jo jūs esat mūsu valdnieks, un es neuzdrošinātos iepīkstēties. Lai es jums piedodot, monsinjor! Jūs to nedomājat nopietni?
— Dārgais Bonasjē kungs, jūs esat ļoti cēlsirdīgs! To es redzu un pateicos jums par to. Tātad jūs pieņemsiet šo maku un aiziesiet ne pārāk neapmierināts?
— Monsinjor, es aiziešu sajūsmināts.
— Tad ardievu vai, pareizāk sakot, uz redzēšanos, jo es ceru, ka mēs vēl redzēsimies.
— Kad vien monsinjors to vēlēsies, es vienmēr būšu viņa eminences rīcībā.
— Mēs redzēsimies bieži, esiet bez raizēm, jo saruna ar jums man ļoti patika.
— O monsinjor!
— Uz redzēšanos, Bonasjē kungs, uz redzēšanos!
Kardināls viņam pamāja ar roku, un Bonasjē atbildēja uz šo
mājienu, palocīdamies līdz pašai zemei. Tad sīkpreču tirgotājs atmuguriski izgāja no istabas, un kardināls izdzirdēja, ka viņš priekšistabā sajūsmināts iebļāvās: «Lai dzīvo monsinjors! Lai dzīvo viņa eminence! Laī dzīvo lielais kardināls!»
Kardināls ar smaidu uz lūpām noklausījās skaļos Bonasjē kunga sajūsmas izpaudumus. Kad Bonasjē kliedzieni bija izgaisuši tālumā, kardināls nočukstēja:
— Šis vīrs tagad būs ar mieru ļaut sevi nogalināt manā labā.
Tad kardināls Rišeljē iedziļinājās Larošelas kartes pētīšanā,
kura, kā jau teicām, bija izklāta uz viņa galda. Kardināls ievilka ar zīmuli kartē līniju, pa kuru vajadzēja stiepties slavenajam uzbērumam, kas pusotru gadu vēlāk noslēdza pieeju aplenktās pilsētas ostai. Viņš bija pilnīgi iegrimis stratēģiskos plānos, kad durvis atkal atvērās un ienāca Rošfors.
— Ko jūs noskaidrojāt? — kardināls ieinteresēts jautāja, strauji pieceldamies, kas liecināja, ka grāfam uzticētais uzdevums bija Joti svarīgs.
— Noskaidroju, ka tiešām divdesmit sešus līdz divdesmit astoņus gadus veca sieviete un gadus trīsdesmit piecus līdz četrdesmit vecs vīrietis uzturējušies jūsu eminences norādītajās mājas, vīrietis četras dienas, sieviete piecas, — grāfs atbildēja. — Bet sieviete aizbraukusi pagājušajā naktī un vīrietis šorīt.
— Tie ir bijuši viņi! — iesaucās kardināls, paskatīdamies pulkstenī. — Un tagad, — viņš turpināja, — ir par vēlu dzīties viņiem pakaļ: hercogiene jau būs Tūrā, bet hercogs Buloņā. Mums viņi jānotver Londonā.
— Kādi būs jūsu eminences rīkojumi?
— Nevienam ne vārda par notikušo. Lai karaliene jūtas drošībā. Lai viņa nenojauš, ka mēs zinām viņas noslēpumu. Lai viņa domā, ka mēs dzenam pēdas kādiem sazvērniekiem. Atsūtiet pie manis zīmoga glabātāju Segjē.
— Un ko jūsu eminence izdarīja ar šo cilvēku?
— Ar kuru cilvēku? — jautāja kardināls.
— Ar šo Bonasjē.
— Izdarīju ar viņu vienīgo, ko ar viņu varēja darīt. Padarīju viņu par viņa sievas spiegu.
Grāfs Rošfors palocījās kā cilvēks, kas atzīst sava pavēlnieka lielo pārākumu, un aizgāja.
Palicis viens, kardināls atkal atsēdās pie galda, uzrakstīja kādu vēstuli, ko aizzīmogoja ar savu personīgo zīmogu, un pašķindināja zvaniņu.
— Lai pie manis ierodas Vitrē, — kardināls sacīja ienākušajam virsniekam, — un paziņojiet viņam, lai viņš sagatavojas ceļojumam.
Pēc brīža cilvēks, ko kardināls bija aicinājis, jau stāvēja viņa priekšā pilnīgi saposies ceļojumam.