— Vitrē, jums steigšus jādodas uz Londonu, — kardināls sacīja. — Ceļā nedrīkstat apstāties ne mirkli. Nododiet šo vēstuli milēdijai. Seit jums čeks par divsimt pistolēm, mans kasieris jums tās izmaksās. Tikpat daudz jūs saņemsiet, ja atgriezīsieties pēc sešām dienām un būsiet labi izpildījis uzdevumu.
Ne vārda neatbildējis, vēstnesis palocījās, paņēma vēstuli, čeku par divsimt pistolēm un aizgāja.
Vēstules saturs bija šāds: «Milēdij!
Ierodieties pirmajā ballē, kurā ieradīsies Bekingemas hercogs. Viņam pie vamža būs piesprausti divpadsmit briljanta karuļi. Divus no tiem jums jāmēģina nogriezt.
Tikko šie karuļi būs jūsu rokās, ziņojiet man.»
XV
tiesneši un karavīri
Kad nākošajā dienā pēc šiem notikumiem d'Artanjans un Portoss redzēja, ka Atoss neatgriežas, viņi par to ziņoja de Trevila kungam.
Kas attiecas uz Aramisu, viņš bija izlūdzies piecas dienas atvaļinājuma un, kā runāja, aizbraucis uz Ruānu kārtot ģimenes lietas.
De Trevila kungs bija kā tēvs saviem kareivjiem. Visnenozīmīgākais un neievērojamākais no viņiem, tikko bija uzvilcis mugurā musketiera uniformu, varēja paļauties uz sava kapteiņa palīdzību un atbalstu tikpat droši, it kā būtu viņa īstais brālis.
Tā arī šoreiz de Trevils uz karstām pēdām devās pie krimināltiesas priekšnieka. Uzaicināja ierasties virsnieku, kas komandēja posteni pie Sārtā Krusta, un galu galā izdibināja, ka Atoss ievietots For-Levekā.
Atoss bija pārcietis tos pašus pārbaudījumus, kurus redzējām pārciešam Bonasjē.
Mēs jau piedalījāmies abu arestēto konfrontācijas scēnā. Atoss, kas līdz tam bija klusējis, bažīdamies par d'Artanjanu, lai tas netiktu apgrūtināts un iegūtu vajadzīgo laiku, tagad paskaidroja, ka viņa vārds ir Atoss, nevis d'Artanjans.
Viņš vēl piebilda, ka nepazīstot ne Bonasjē kungu, ne kundzi, ka nekad neesot runājis ne ar vienu, ne otru, ka esot ap pulksten desmitiem aizgājis apmeklēt savu draugu d'Artanjanu, bet līdz tam bijis pie de Trevila kunga, kur ēdis vakariņas. To varot apliecināt divdesmit personas. Atoss nosauca vairāku ievērojamu muižnieku vārdus, to vidū hercogu de Tremuiju.
Musketiera vienkāršais un noteiktais paskaidrojums apmulsināja otro komisāru tāpat, kā bija apmulsinājis pirmo, kaut gan tiesas vīrs kā parasti labprāt būtu guvis virsroku pār karavīru. Tomēr de Trevila kunga un hercoga de Tremuija vārdi viņam lika pārdomāt.
Arī Atosu aizveda pie kardināla, bet kardināls diemžēl bija aizbraucis uz Luvru pie karaļa.
Tas notika tieši tai brīdī, kad de Trevila kungs, neatradis Atosu, no krimināltiesas priekšnieka un no For-Levekas komandanta bija devies pie viņa majestātes.
De Trevila kungs kā musketieru kapteinis varēja ierasties pie karaļa katrā laikā.
Karalis pret karalieni, kā zināms, juta neuzticību, ko vienmēr veikli uzkurināja kardināls, kas sievietes uzskatīja par daudz bīs- lamākām intrigantēm nekā vīriešus. Viens no galvenajiem iemesliem aizspriedumam pret Austrijas Annu bija viņas draudzība ar de Sevreza kundzi. Sīs abas sievietes viņam sagādāja vairāk raižu nekā kari ar Spāniju, nekā ķildas ar Angliju un finansiālās grūtības. Pēc viņa domām un pārliecības, de Sevreza kundze sniedza pakalpojumus karalienei ne tikai politiskās intrigās, bet arī mīlas dēkās, un tas viņu uztrauca visvairāk.
Tikko kardināls ieminējās, ka uz Tūru izraidītā de Sevreza kundze, par ko domāja, ka viņa tur arī dzīvo, esot bijusi Parīzē un par spīti policijas modrībai uzturējusies galvaspilsētā piecas dienas, karalis iesvilās negantās dusmās. Būdams kaprīzs un neuzticīgs, šis karalis vēlējas, lai viņu sauc par Ludviķi Taisnīgo vai Ludviķi Šķīsto. Nākamajām paaudzēm šis raksturs būs grūti izprotams, tāpēc ka vēsture cenšas to izskaidrot tikai ar faktu palīdzību, bet neizdara nekādus secinājumus.
Un, kad kardināls vēl piebilda, ka de Sevreza kundze ne tikai ieradusies Parīzē, bet arī atjaunojusi sakarus ar karalieni noslēpumainās sazināšanās ceļā, kura tais laikos tika saukta par ka- balistisku; kad kardināls apgalvoja, ka esot dzīries atšķetināt šīs intrigas vissarežģītākos pavedienus, taču tai mirklī, kad viņš, bruņojies ar visiem pierādījumiem, grasījies notvert karalienes un trimdinieccs starpnieci tieši pārkāpuma vietā, kāds musketieris uzdrošinājies ar varu pārtraukt taisnās tiesas gaitu, ar zobenu rokā uzbrukdams godīgiem likuma kalpiem, kuriem bijis uzdots bezpartejiski izmeklēt šo lietu un tad ziņot par to karalim, — Ludviķis XIII vairs nespēja savaldīties. Viņu sagrāba mēms niknums, kas šo monarhu dažkārt noveda līdz saltai nežēlībai. Nobālis viņš jau paspēra soli uz karalienes apartamentu pusi.
Turklāt kardināls vēl ne ar vārdu nebija ieminējies par Bekingemas hercogu.
Šai brīdī ienāca de Trevila kungs, vēss, laipns, nevainojami pieklājīgs.
No kardināla klātbūtnes un karaļa dusmās izvaikstītās sejas musketieru kapteinis uzreiz noprata, kas te bija norisinājies, un jutās stiprs kā Samsons filistiešu priekšā.
Ludviķis XIII jau bija uzlicis roku uz durvju roktura, bet, izdzirdējis ienākošā de Trevila soļus, atskatījās.
— Jūs, mans kungs, ierodaties īstajā laikā, — sacīja karalis, kas nespēja apslēpt savas dusmas, kad bija ļāvis tām vaļu. — Jaukas lietiņas man te stāsta par jūsu musketieriem.
— Un es pastāstīšu jūsu majestātei jaukas lietiņas par jūsu tiesnešiem.
— Un proti? — karalis augstprātīgi iejautājās.
— Man ir tas gods darīt zināmu jūsu majestātei, — de Trevila kungs tādā pašā tonī turpināja, — ka grupa prokuroru, komisāru un policistu, kas visumā ir godājami ļaudis, bet, kā redzams, ļoti naidīgi noskaņoti pret karavīriem, atļāvušies arestēt privātā dzīvoklī, vest atklāti pa ielu un iemest For-Levekā — turklāt balstoties uz kādu pavēli, ko viņi atteicās man uzrādīt — vienu no maniem vai, pareizāk sakot, no jūsu musketieriem, majestāte, cilvēku ar nevainojamu uzvešanos un spožu reputāciju, kuru arī jūsu majestāte pazīst no vislabākās puses — Atosa kungu.