— Atoss, — karalis automātiski atkārtoja, — patiešām, šis vārds man nav svešs.
— Varbūt jūsu majestātei labpatiks atcerēties, — de Trevila kungs teica, — Atosa kungs ir tas musketieris, kam jums zināmajā nepatīkamajā divkaujā bija nelaime smagi ievainot de Ka- īsaka kungu. Starp citu, — turpinādams de Trevils pievērsās kardinālam, — vai Kaīsaka kungs jau pilnīgi atveseļojies?
— Jā, pateicos! — atbildēja kardināls, aiz dusmām iekozdams lūpā.
— Atosa kungs aizgāja apciemot savu draugu, — de Trevila kungs turpināja, — kādu jaunu bearnieti, jūsu majestātes gvardes, dez Esāra rotas kadetu, bet tas nebija mājās. Tikko Atosa kungs paguva atsēsties un paņemt grāmatu, lai gaidot palasītu, vesels bars policistu un zaldātu, sajaukušies kopā, ielenca māju un uzlauza vairākas durvis …
Kardināls ar mājienu paskaidroja karalim: «Tas bija sakarā ar notikumu, par kuru jums stāstīju.»
— Tas viss mums jau ir zināms, — karalis sacīja, — jo tas notika mūsu interesēs.
— Tad arī tas notika jūsu majestātes interesēs, ka nevainīgs musketieris tika arestēts un kā īsts ļaundaris divu sargu pavadībā vests pa pilsētas ielām, kur nekaunīgs pūlis ņirgājās par šo cildeno cilvēku, kas desmitām reižu izlējis savas asinis jūsu majestātes labā un ir gatavs ik brīdi darīt to pašu.
— Ko jūs sakāt? — karalis pārsteigts jautāja. — Vai tiešām viss tā norisinājās?
— De Trevila kungs aizmirst piebilst, — kardināls ar vislielāko aukstasinību sacīja, — ka šis nevainīgais musketieris, šis krietnais cilvēks stundu pirms tam bija ar zobenu rokā uzbrucis četriem tiesas komisāriem, kurus es biju sūtījis izmeklēt kādu ārkārtēji svarīgu lietu.
— Lūgšu jūsu eminenci to pierādīt! — de Trevils iesaucās ar gaskoņa vaļsirdību un karavīra skarbumu. — Jo stundu pirms tam Atosa kungs, — uzticēšu jūsu majestātei, ka viņš ir augst- dzimis muižnieks, — bija mani pagodinājis ar ierašanos uz pusdienām un pēc tam tērzēja manas mājas viesistabā ar hercogu de Tremuiju un grāfu de Salī.
Karalis paskatījās uz kardinālu.
— Manus vārdus apstiprina protokols, — kardināls, skaļi atbildēdams uz viņa majestātes mēmo jautājumu, sacīja. — Protokolu uzrakstījuši cietušie, un man ir tas gods to pasniegt viņa majestātei.
— Vai tiesas vīru protokolam var ticēt vairāk nekā goda vārdam, ko devis karavīrs? — de Trevils lepni jautāja.
— Rāmāk, Trevil, tā nerunājiet! — karalis sacīja.
— Ja viņa eminencei ir aizdomas pret kādu no maniem musketieriem, — teica Trevils, — tad es pats lūdzu lietu izmeklēt, jo kardināla kunga taisnības mīlestība ir diezgan plaši pazīstama.
— Mājā, kurā tika izdarīta kratīšana, dzīvo, ja nemaldos, — kardināls nesatricināmā mierā turpināja, — dzīvo kāds bearnietis, ši musketiera draugs?
— Jūsu eminence domā d'Artanjana kungu?
— Es domāju jaunekli, ko jūs, de Trevila kungs, protežējat.
— Jā, jūsu eminence, tā tas ir.
— Vai jūs neuzskatāt par iespējamu, ka šis jauneklis būtu devis sliktus padomus …
— Atosa kungam? Cilvēkam, kas ir divas reizes vecāks par viņu? — de Trevils pārtrauca kardinālu. — Nē, monsinjor. Turklāt arī d'Artanjana kungs pavadīja vakaru pie manis.
— Nudien traki! — kardināls iesaucās. — Tad jau iznāk, ka visi pavadījuši vakaru pie jums?
— Vai jūsu eminence apšauba manus vārdus? — aiz dusmām pietvīcis, jautāja de Trevils.
— Nē, Dievs lai pasargā! — kardināls steidzās atbildēt. — Bet kurā laikā viņš bija pie jums?
— To varu pateikt jūsu eminencei pilnīgi precīzi, jo es paskatījos pulkstenī, kad viņš ienāca: bija pusdesmit, kaut gan man likās, ka ir jau vēlāks.
— Un cikos viņš aizgāja no jūsu mājas?
— Pusvienpadsmitos. Stundu pēc notikuma.
— Bet galu galā, — ieteicās kardināls, kas ne mirkli nešaubījās par de Trevila godīgumu un juta, ka uzvara izslīd no pirkstiem, — galu galā Atoss ticis aizturēts tai pašā mājā Fosuajē ielā.
— Vai tad draugam liegts apciemot savu draugu? Vai manas rotas musketieriem liegts draudzēties ar dez Esāra rotas gvardistu?
— Jā, kad māja, kurā dzīvo šis draugs, tiek turēta aizdomās.
— Jā, Trevil, šī māja ir aizdomīga, — teica karalis. — Varbūt jūs to nezinājāt?
— Tiešām, jūsu augstība, to es nezināju. Var jau būt, ka tā ir aizdomīga, tikai ne tanī daļā, ko apdzīvo d'Artanjana kungs, jo varu jums apgalvot, ka šis jauneklis ir vispadevīgākais viņa majestātes kalps un vispatiesākais kardināla kunga cienītājs.
— Vai tas nav tas pats d'Artanjans, kas ievainoja Zisaku nelaimīgajā sadursmē pie baskāju karmelītu klostera? — jautāja karalis, paskatīdamies uz kardinālu, kas pietvīka aiz īgnuma.
— Un nākošajā dienā viņš uzveica Bernažū. Jā, jūsu augstība, tas ir tas pats jauneklis. Jūsu augstībai ir lieliska atmiņa.
— Kā tad mēs izlemsim šo lietu? — karalis jautāja.
— Tas attiecas vairāk uz jūsu augstību nekā uz mani, — kardināls atteica. — Es pastāvu uz to, ka Atoss ir vainīgs.
— Bet es to noliedzu, — Trevils sacīja. — Viņa augstībai ir tiesneši, lai tie izlemj.
— Pilnīgi pareizi, — karalis piekrita. — Nodosim šo lietu tiesnešiem: viņu pienākums ir spriest tiesu, un viņi to darīs.
— Tikai ļoti žēl, ka mūsu bēdīgajos laikos visskaidrākā dzīve, visneapstrīdamākā tiklība nepasargā cilvēku no apkaunojumiem un vajāšanām. Tāpat arī armija — un to es varu droši apgalvot — nebūs sevišķi apmierināta, ka pret viņu vēršas ar tādu stingrību sakarā ar kādām policijas darīšanām.
Šie vārdi bija pārdroši, taču de Trevila kungs tos bija izteicis apzināti. Viņš gribēja izsaukt eksploziju, tāpēc ka to pavada uguns un uguns nes gaismu.
— Ar policijas darīšanām! — iesaucās karalis, uztverdams de Trevila kunga vārdus. — Policijas darīšanas! Ko jūs no tām saprotat? Rūpējieties jūs par saviem musketieriem un nejauciet man galvu! Jūs izsakāties tā, it kā Francija nokļūtu briesmās, tikko nejauši tiktu arestēts kāds musketieris. Kāds tracis dēļ viena paša musketiera! Likšu arestēt desmit — pie joda! — pat simts musketierus, visu rotu! Un lai neviens pat neiepīkstas!