— Tiklīdz jūsu majestātei ir pret musketieriem kādas aizdomas, viņi ir vainīgi. Arī es, jūsu majestāte, esmu gatavs atdot jums atpakaļ savu zobenu. Jo, vērsis apsūdzību pret maniem kareivjiem, kardināla kungs, es nešaubos, galu galā apsūdzēs arī mani pašu. Tad jau labāk man labprātīgi pievienoties Atosa kungam, kas jau ir arestēts, un d'Artanjana kungam, ko, bez šaubām, drīz arestēs.
— Gaskoņas karstgalvi, vai jūs reiz beigsiet? — karalis sacīja.
— Jūsu augstība, pavēliet, lai man atdod manu musketieri, — de Trevils turpināja tikpat skaļā balsī kā līdz šim, — vai arī lai viņu tiesā.
— Viņš tiks tiesāts, — kardināls teica.
— Jo labāk! Tādā gadījumā lūgšu viņa augstību atļaut man tiesā aizstāvēt manu musketieri.
Karalis sāka baidīties no skandāla.
— Ja eminencei nebūtu personīgi iemesli, — viņš sacīja.
Kardināls saprata, uz kuru pusi karalis tiecas, un aizsteidzās
viņam priekšā:
— Piedodiet, bet, ja jūsu majestāte uzskata, ka man kā tiesnesim var būt iepriekš pieņemts lēmums, tad es atsakos no līdzdalības.
— Paklausieties, — karalis sacīja de Trevilam, — vai varat zvērēt pie mana tēva piemiņas, ka Atosa kungs notikuma laikā bija pie jums un tur nepiedalījās?
— Zvēru pie jūsu slavenā tēva un pie jūsu majestātes, ko mīlu un cienu augstāk par visu pasaulē!
— Apdomājiet, majestāte, — iejaucās kardināls. — Ja atbrīvosim arestēto, mēs nekad vairs nevarēsim izdibināt patiesību.
— Atosa kungs katrā laikā būs gatavs atbildēt, — de Trevils steidzās paskaidrot, — kad vien tiesnešu kungiem labpatiks viņu pratināt. Viņš nekur nebēgs, kardināla kungs, neraizējieties. Es par viņu galvoju.
— Patiešām, viņš nebēgs, — karalis teica. — Viņu katrā laikā varēs sameklēt, kā de Trevila kungs saka. Turklāt, — viņš piebilda, lūdzoši paskatīdamies uz kardinālu, — nevajag modināt viņos neapmierinātību: to prasa politika.
Kardināls Rišeljē pasmaidīja par šādu Ludviķa XIII politiku.
— Pavēliet, majestāte. Jums ir apžēlošanas tiesības.
— Jāapžēlo tikai vainīgie, — sacīja de Trevils, kas gribēja paturēt pēdējo vārdu, — bet mans musketieris ir nevainīgs. Jūs parādīsiet viņam nevis žēlastību, bet taisnīgumu.
— Vai viņš atrodas For-Levekā? — karalis jautāja.
— Jā, majestāte, turklāt vieninieka kamerā kā smagākais noziedznieks.
— Pie joda! — karalis murmināja. — Kas tad nu būtu jādara?
— Jāparaksta pavēle par atbrīvošanu, un viss būs kārtībā, — kardināls teica. — Esmu tais pašos ieskatos kā jūsu majestāte, ka de Trevila kunga apgalvojums ir pilnīgi pietiekošs.
Trevils godbijīgi palocījās, tomēr priekam, ko viņš izjuta, pie- jaucās bažas. Viņam būtu labāk paticis, ja kardināls būtu pretojies, nevis tik ātri un viegli piekāpies.
Karalis parakstīja atbrīvošanas pavēli, un Trevils ar to steidzās projām.
Kad de Trevils jau bija pie durvīm, kardinals viņam draudzīgi uzsmaidīja un sacīja karalim:
— Majestāte, pie jūsu musketieriem valda lieliska saskaņa starp priekšnieku un karavīriem. Tas dienestam nāk par labu un dara godu visiem.
«Viņam droši vien ir padomā kas ļauns pret mani,» de Trevils nodomāja. «Ar tādiem cilvēkiem nekad nevar būt drošs. Man jāpasteidzas, jo karalis ik brīdi var mainīt savu lēmumu, bet atkal iesēdināt Bastīlijā vai For-Levekā cilvēku, kas nupat no turienes izlaists, galu galā ir grūtāk nekā paturēt cietumnieku, kas tur jau ieslodzīts.»
De Trevila kungs svinīgi iegāja For-Levekā, kur atbrīvoja savu musketieri, ko ne uz mirkli nebija pametusi viņam raksturīgā rāmā vienaldzība.
Tikko Atoss satikās ar d'Artanjanu, viņš tam sacīja:
— Šoreiz jūs tikāt viegli cauri. Ar jums izrēķinājās par Zisaka ievainošanu. Bet atmaksa par Bernažū vēl nāks. Esiet uzmanīgs.
De Trevila kungs nebija maldījies, neuzticēdamies kardinālam un domādams, ka viss vēl nav galā, jo, tikko aizvērās durvis aiz musketieru kapteiņa, viņa eminence sacīja karalim:
— Tagad esam palikuši divatā un, ja jūsu majestātei labpatiks, parunāsim nopietni. Jūsu augstība! Bekingemas hercogs uzturējās Parīzē piecas dienas un aizbraucis tikai šorīt.
xvi
par to, kā valsts zīmoga glabātājs segjē kungs vairākkārt meklēja zvanu, lai to pašķindinātu tāpat kā agrāk
Grūti pat iedomāties, kādu iespaidu atstāja šie vārdi uz Ludviķi XIII. Viņš pamīšus sarka un bālēja, un kardināls uzreiz redzēja, ka vienā paņēmienā atguvis zaudēto.
— Bekingemas hercogs Parīzē! — karalis iesaucās. — Un kādā nolūkā viņš bija šeit ieradies?
— Bez šaubām, lai kaldinātu sazvērestību kopā ar jūsu ienaidniekiem hugenotiem un spāniešiem.
— Nē, Dieva vārds, nē! Lai sazvērestībā ar de Sevreza kundzi, de Longvila kundzi un visiem Kondē aptraipītu manu godu!
— Majestāte, tas nevar būt! Karaliene ir pārāk saprātīga, turklāt viņa pārāk mīl jūsu majestāti.
— Kardināla kungs, sieviete ir vājš radījums, — karalis atteica. — Un attiecībā uz viņas mīlestību man ir savs ieskats.
— Es tomēr neatkāpjos no tā, ka Bekingemas hercogs bija šeit ieradies politiskos nolūkos, — kardināls sacīja.
— Bet es esmu pārliecināts, kardināla kungs, ka viņš bija ieradies gluži citos nolūkos. Taču, ja karaliene ir vainīga, tad lai viņa piesargās!
— Patiesi, — ieteicās kardināls, — kaut gan man būtu ārkārtīgi smagi pieļaut tik zemiskas nodevības iespēju, tomēr jūsu majestāte mani uzvedināja uz kādām domām: de Lanua kundze, ko uz jūsu majestātes rīkojumu esmu vairākkārt iztaujājis, man