orīt pateica, ka iepriekšējā naktī viņas majestāte karaliene bijusi ļoti ilgi nomodā, šorīt daudz raudājusi un visu dienu kaut ko rakstījusi.
— Tā tas ir! — karalis iesaucās. — Rakstījusi, bez šaubām, viņam. Kardināl, man jādabū karalienes vēstules!
— Bet, majestāt, kā tās lai atņem? Man šķiet, ka ne es, ne jūsu majestāte var uzņemties šādu misiju.
— Un kā rīkojās ar maršala d'Ankra sievu? — karalis neprātīgās dusmās iesaucās. — Izkratīja viņas skapjus un beidzot arī viņu pašu.
— Maršala d'Ankra sieva bija tikai maršala d'Ankra sieva, piedzīvojumu meklētāja no Florences, turpretī jūsu majestātes laulātā draudzene ir Austrijas Anna, Francijas karaliene, viena no diženākajām valdniecēm pasaulē.
— Tāpēc viņas vaina ir vēl smagāka! Hercog, jo vairāk viņa aizmirsusi savu augsto stāvokli, jo zemāk ir kritusi. Jau sen biju nolēmis reizi par visām reizēm izbeigt ar šīm sīkajām politikas un mīlestības intrigām. Viņas dienestā ir arī kāds de Ports …
— Ko es, jāatzīstas, uzskatu par galveno mahinatoru, — kardināls iebilda.
— Tātad jūs, tāpat kā es, domājat, ka mani krāpj? — karalis jautāja.
— Es domāju un atkārtoju jūsu majestātei, ka mūsu karaliene piedalās sazvērestībā pret karaļa varu, bet nekad neesmu teicis, ka pret karaļa godu.
— Bet es jums saku, viņa ir sazvērējusies pret vienu un pret otru. Karaliene mani nemīl. Viņa mīl kādu citu. Viņa mīl šo nelieti Bekingemu! Kāpēc jūs nelikāt viņu arestēt, kamēr viņš bija Parīzē?
— Arestēt hercogu! Arestēt karaļa Kārļa I pirmo ministru! Majestāte, vai tas būtu bijis iespējams? Kāds tracis! Un, ja vēl izrādītos, par ko es gan joprojām šaubos, ka jūsu majestātes aizdomas bijušas dibinātas, tad saceltos briesmīgs tracis, apkaunojošs skandāls!
— Bet, ja viņš pats izturējās kā vazaņķis vai zaglis, tad vajadzēja …
Ludviķis XIII aprāvās, izbijies no vārdiem, kurus tikko neizteica, bet Rišeljē, kaklu izstiepis, veltīgi gaidīja turpinājumu, kas bija palicis karalim mēles galā.
— Vajadzēja? …
— Neko, — karalis atteica, — it neko. Vai jūs neizlaidāt viņu no acīm visu laiku, kamēr viņš uzturējās Parīzē?
— Nē, majestāte.
— Kur viņš dzīvoja?
— Laharpa ielā Nr. 75.
— Kur tas ir?
— Netālu no Luksemburgas pils.
— Vai esat droši pārliecināts, ka viņš nesatikās ar karalieni?
— Domāju, ka viņas majestāte karaliene ir pārāk uzticīga saviem pienākumiem.
— Bet viņi sarakstās. Viņam karaliene rakstījusi visu dienu. Hercog, man vajag dabūt šīs vēstules!
— Majestāte, tomēr …
— Hercog, man tās jādabū, lai tas maksā ko maksādams!
— Tomēr atļaušos aizrādīt jūsu majestātei…
— Vai arī jūs, kardināla kungs, esat kopā ar nodevējiem, ka vienmēr pretojaties manai gribai? Varbūt esat vienojies ar spāniešiem un angļiem, ar de Sevreza kundzi un karalieni?
— Majestāt, — kardināls nopūzdamies sacīja, — man likās, ka esmu pasargāts no šādām aizdomām.
— Kardināla kungs, jūs dzirdējāt, ko es teicu: es gribu dabūt šīs vēstules.
— Ir tikai viena iespēja.
— Kāda?
— Uzticēt šo uzdevumu valsts zīmogu glabatājam Segjē kungam. Tas pilnīgi ietilpst viņa kompetencē.
— Lai tūlīt aizsūta viņam pakaļ!
— Viņš laikam būs pie manis. Biju lūdzis viņu ierasties un, nākdams uz Luvru, atstāju rīkojumu, lai viņš mani uzgaida.
— Lai viņu nekavējoties uzmeklē!
— Jūsu majestātes pavēles tiks izpildītas, bet…
— Kas «bet»?
— Bet varbūt karaliene atteiksies paklausīt.
— Manām pavēlēm?
— Jā, jo viņa nebūs pārliecināta, ka tiešām jūs to esat pavēlējis.
— Labi, lai viņai par to nebūtu šaubu, iešu pats viņai to pateikt.
— Ceru, ka jūsu majestāte neaizmirsīs, ka esmu darījis visu iespējamo, lai novērstu šo incidentu.
— Jā, hercog, es zinu, ka jūs esat ļoti iecietīgs pret karalieni, varbūt pat pārāk iecietīgs. Brīdinu jūs, ka vēlāk mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.
— Kad vien jūsu majestātei labpatiks. Es vienmēr būšu laimīgs un lepns, ja varēšu nest upurus, lai nodibinātu labu saskaņu starp jums un Francijas karalieni.
— Labi, kardināl, labi. Bet pagaidām aizsūtiet pakaj zīmoga glabātājam, un es došos pie karalienes.
Ludviķis XIII atvēra durvis un izgāja koridorā, kas veda uz Austrijas Annas apartamentiem.
Karaliene sēdēja savu galma dāmu vidū. Seit bija de Gito kundze, de Sablē kundze, de Monbazona kundze un de Gemenē kundze. Kaktiņā bija iespiedusies donja Estefanija, kameriste, kas bija atbraukusi karalienei līdzi no Spānijas. Gemenē kundze kaut ko lasīja, un visas dāmas uzmanīgi klausījās, izņemot karalieni, kas bija ierosinājusi lasīšanu tikai tādēļ, lai varētu, izliekoties, ka viņa klausās, šķetināt savu domu pavedienu.
Sīs domas vēl zeltīja pēdējie mīlas atspīdumi, un tomēr tās bija skumjas. Austrijas Annai vīrs neuzticējās, Rišeljē naidīgi vajāja nelaimīgo karalieni, jo nevarēja viņai piedot, ka viņa bija atraidījusi kardināla maigās jūtas, allaž atcerēdamās karalieni māti, ko tas pats naids bija tirdījis visu mūžu, kaut gan, ja var ticēt tā laika memuāriem, Marija de Mediči sākumā bija kardinālam sniegusi laimi, kuru karaliene Anna viņam vienmēr liedza. Austrijas Anna bija pakāpeniski zaudējusi savus padevīgākos kalpus, savus sirsnīgākos draugus, savus sirdij tuvākos mīluļus. Kā tie nelaimīgie, kas apveltīti ar liktenīgu īpašību, viņa nesa nelaimi it visam, ar ko saskārās. Kam viņa dāvāja savu draudzību, to aizvien vajāja posts. De Sevreza kundze un de Vernē kundze jau bija izsūtītas trimdā, un pat de Ports neslēpa no savas pavēl- nieces, ka viņš ik mirkli var tikt arestēts.
Karaliene bija pilnīgi iegrimusi šajās drūmajās pārdomās, kad pēkšņi atvērās durvis un istabā ienāca karalis.