Lasītāja uzreiz aprāvās, dāmas piecēlās, iestājās dziļš klusums.
Karalis pat nesveicināja. Nostājies karalienes priekšā, viņš aiz dusmām pārvērstā balsī sacīja:
— Kundze, tūlīt jūs apmeklēs kanclera kungs. Manā uzdevumā viņš jums darīs kaut ko zināmu.
Nelaimīgā karaliene, kurai pastāvīgi draudēja ar šķiršanos, ar trimdu un pat ar tiesāšanu, nobālēja. Nespēdama savaldīties, viņa iejautājās:
— Majestāte, ko nozīmē šis apmeklējums? Ko man pateiks kanclera kungs, ko jūsu majestāte pats man nevarētu pateikt?
Karalis neatbildējis apgriezās, un tai pašā mirklī gvardes kapteinis de Gito pieteica kanclera kunga apmeklējumu.
Kad ienāca kanclers, karalis jau bija izgājis pa otrām durvīm.
Kanclers ienāca, pa pusei smaidīdams, pa pusei sarkdams. Tā kā mēs ar viņu sastapsimies, domājams, arī vēstījuma turpmākajā gaitā, tad nebūs lieki mūsu lasītājiem iepazīties ar viņu jau tagad.
Kanclers bija diezgan neparasts cilvēks. De Rošs le Mals, Dievmātes katedrāles kanoniķis, kādreizējais kardināla kambarsulainis, bija ieteicis de Segjē kungu viņa eminencei kā pilnīgi padevīgu cilvēku. Kardināls uzticējās ieteikumam un nejutās vīlies.
Par de Segjē kungu stāstīja daždažādas tenkas, starp citu, arī šādu.
Pēc vētraini pavadītas jaunības viņš iestājies klosterī, lai vismaz kādu laiku nožēlotu izdarītās trakulības.
Bet, ieiedams svētajā mājoklī, nabaga grēcinieks nebija paguvis laikā aiztaisīt durvis: pa tām iespraucās arī kaislības, no kurām viņš bija bēdzis. Tās viņam uzmācās nemitīgi, un dvēseļu gans, kam viņš uzticēja savas bēdas, ieteica, lai atgaiņātu dēmonu kārdinātāju, allaž ķerties pie zvana virves un zvanīt, cik jaudas. Izdzirduši zvana skaņas, mūki zināšot, ka vienam no brāļiem uzmācas kārdināšana, un visa draudze aizlūgšot par viņa glābšanu.
Šis padoms nākošajam kancleram patika. Viņš ņēmās apvaldīt ļauno garu ar lūgšanu straumēm, kas plūda no pārējo mūku mutes. Tomēr nav nemaz tik viegli izdzīt velnu no turienes, kur viņš reiz ieperinājies. Jo vairāk pret viņu cīnījās, jo spēcīgāk viņš kārdināja. Un tā dienu un nakti zvans dunēja vienā dunēšanā, vēstīdams par grēku nožēlotāja alkām iznīdēt miesas dzinuļus.
Mūkiem vairs ne mirkli nebija miera. Dienu viņiem bez atpūtas iznāca skraidelēt1 augšā un lejā pa kāpnēm, kas veda uz kapelu. Naktī, neskaitot parastās lūgšanas, viņiem reižu divdesmit nācās lēkt ārā no cisām un krist ceļos uz savas celles grīdas, lai pielūgtu to Kungu.
Nav zināms, vai galu galā velns atlaidās no sava laupījuma, vai arī mūki beidzot pagura, bet pēc trim mēnešiem grēku nožē- lotājs atkal parādījās laicīgajā sabiedrībā, ieguvis visbaigākā apsēstā slavu, kāds jebkad zemes virsū dzīvojis.
Iznācis no klostera, viņš sāka darboties tiesā, tad sava tēvoča vietā kļuva par priekšsēdētāju parlamentā, pievienojās kardināla piekritējiem, kas arī liecināja par viņa tālredzību, tika iecelts par kancleru, dedzīgi kalpoja viņa eminencei tā naidīgajā rīcībā pret karalieni māti un atriebības iedvesto plānu realizēšanā pret Austrijas Annu, uzkūdīja tiesnešus Šalē [5] lietā, atbalstīja de Lafemā kunga pasākumus un, beidzot, iemantojis pilnīgu kardināla uzticību, — uzticību, ko bija centīgi izpelnījies —, saņēma neparasto uzdevumu, kura veikšanai nupat bija ieradies pie karalienes.
Kad viņš ienāca istabā, karaliene vēl stāvēja kājās, bet, tikko ieraudzīja kancleru, uzreiz atsēdās savā sēdeklī un pamāja galma dāmām, lai arī tās atsēžas uz dīvāniem un taburetēm, un tad augstprātīgi jautāja:
— Ko jūs vēlaties? Kādā nolūkā esat šeit ieradies?
— Lai karaļa vārdā, neraugoties uz dziļo cieņu, kādu man ir las gods izjust pret jūsu majestāti, rūpīgi pārmeklētu jūsu korespondenci.
— Kā, mans kungs! Kratīšana pie manis? Tas ir zemiski!
— Laipni lūdzu mani atvainot, bet pašreiz esmu tikai ierocis viņa majestātes karaļa rokās. Vai karalis nupat neizgāja no šejienes? Vai viņš neuzaicināja jūs sagatavoties uz manu apmeklējumu?
— Tad meklējiet, mans kungs. Kā redzams, mani šeit uzskata par noziedznieci. Estefanija, pasniedziet mana galda un sekretāra atslēgas.
Kanclers pārmeklēja atvilktnes tikai skata pēc, jo skaidri zināja, ka tur karaliene nebūs ielikusi svarīgo vēstuli, ko visu dienu bija rakstījusi.
Kad kanclers reižu divdesmit bija atvēris un atkal aizvēris sekretāra atvilktnes, viņam vajadzēja, kaut arī viņš jutās mazliet neērti, veikt uzdevumu līdz galam, proti, izkratīt pašu. karalieni. Viņš tuvojās Austrijas Annai un apmulsis, pat apjucis sacīja:
— Tagad man atliek izdarīt galveno kratīšanu.
— Kādu? — jautāja karaliene, kas nesaprata vai, drīzāk, nevēlējās saprast kanclera nodomu.
— Viņa majestāte karalis ir pārliecināts, ka jūs šodien esat uzrakstījusi kādu vēstuli. Karalis zina, ka šī vēstule vēl nav aizsūtīta. Šī vēstule neatrodas ne jūsu galda, ne sekretāra atvilktnēs, un tomēr tai kaut kur jābūt.
— Jūs uzdrošināsieties pieskarties savai karalienei? — sacīja Austrijas Anna, izsliedamās visā augumā un uzmezdama kancleram skatienu, kas bija kļuvis gandrīz draudīgs.
— Esmu uzticīgs karaļa pavalstnieks, un, ko viņa majestāte karalis man pavēlēs, to es darīšu.
— Jā, tā ir taisnība! — Austrijas Anna sacīja. — Un kardināla kunga spiegi ir viņam padevīgi kalpojuši. Es šodien uzrakstīju kādu vēstuli un tā vēl nav aizsūtīta. Šī vēstule ir šeit.
Un karaliene uzlika savu daiļo roku uz krūtīm.
— Kundze, tad dodiet man šo vēstuli, — kanclers teica.
— Kungs, es došu to tikai karalim, — Anna attrauca.