— Ja karalis būtu vēlējies pats saņemt no jums šo vēstuli, tad viņš jums to būtu pateicis. Bet viņš, es atkārtoju, uzdeva man pieprasīt no jums šo vēstuli, un ja jūs to neatdotu …
— Tad?
— Viņš man uzdeva atņemt jums šo vēstuli.
— Kā? Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Ka manas pilnvaras ir plašas un man atļauts, lai atrastu aizdomīgo vēstuli, izkratīt pat jūsu majestāti.
— Cik zemiski! — iesaucās karaliene.
— Tādēļ esiet tik laipna, kundze, un atviegliniet manu uzdevumu.
— Jūsu rīcība ir nekrietna varmācība, vai jūs to saprotat?
— Kundze, piedodiet: karalis tā pavēl.
— Es to necietīšu, nē, nē! Tad labāk mirt! — iesaucās karaliene, kurā uzbangoja Spānijas un Austrijas valdnieku asinis.
Kanclers dziļi paklanījās, tad ar neslēptu nodomu neatkāpties ne soli no viņam uzticētā uzdevuma izpildīšanas viņš kā bende moku kambarī savam upurim tuvojās Austrijas Annai, kurai aiz niknuma sāka plūst asaras pār vaigiem.
Karaliene, kā jau teicām, bija ļoti skaista.
Uzticēt kādam šādu uzdevumu bija diezgan riskanti, bet karalis, apmāts savā greizsirdībā pret Bekingemu, ne pret vienu citu vairs nespēja just greizsirdību.
Bez šaubām, kanclers Segjē šai mirklī ar acīm meklēja jau zināmo zvana auklu, bet, to neatradis, saņēmās un stiepa roku uz to pusi, kur pēc pašas karalienes vārdiem atradās vēstule.
Austriļ-as Anna atkāpās vienu soli, kļuvusi bāla kā mirēja. Lai nepakristu, viņa ar kreiso roku atbalstījās pret aizmugurē novietoto galdiņu, ar labo izvilka no korsāžas vēstuli un pasniedza to valsts zīmoga glabātājam.
— Te, saņemiet šo vēstuli! — karaliene uzsauca drebošā, aiz- lūztošā balsī. — Ņemiet to un atbrīvojiet mani no savas pretīgās klātbūtnes!
Kanclers, kas viegli saprotamā uztraukumā arī trīsēja, paņēma vēstuli, palocījās līdz zemei un aizgāja.
Tikko durvis bija aizvērušās, karaliene gandrīz nesamaņā atkrita galma dāmu rokās.
Pat neieskatījies vēstulē, kanclers aiznesa to karalim. Ar drebošu roku karalis paņēma vēstuli, ar acīm meklēja adresi, kuras nebija, ārkārtīgi nobālēja, lēnām atlocīja papīra lapu un, no pirmajiem vārdiem redzēdams, ka vēstule rakstīta Spānijas karalim, ļoti ātri izlasīja līdz beigām.
Tas bija pilnīgs uzbrukuma plāns kardinālam. Karaliene aicināja savu brāli un Austrijas imperatoru, ko aizvainoja Rišeljē politika, jo tas allaž tiecās pazemot Austrijas karaļnamu, piedraudēt Francijai ar kara pieteikumu un par miera saglabāšanas noteikumu izvirzīt kardināla atstādināšanu. Par mīlestību visā vēstulē nebija ne vārda.
Karalis, kļuvis gluži priecīgs, apvaicājās, vai kardināls vēl esot
Luvrā. Viņam atbildēja, ka eminence darba kabinetā gaidot viņa majestātes pavēles.
Karalis nekavējoties steidzās pie Rišeljē.
— Patiešām, hercog, — viņš tam sacīja, — jums bija taisnība un es biju maldījies. Visai intrigai ir politisks raksturs, un šajā vēstulē nav ne runas par mīlestību. Toties tanī daudz runāts par jums.
Kardināls paņēma vēstuli un ļoti uzmanīgi izlasīja to, tad vēlreiz pārlasīja.
— Redziet, majestāte, cik tālu aiziet mani ienaidnieki, — Rišeljē sacīja. — Jums piedraud ar diviem kariem, ja jūs mani ne- atstādināsiet. Nudien, majestāte, jūsu vietā es noteikti padotos un pieņemtu šīs neatlaidīgās prasības, un savukārt es patiesi justos laimīgs, ja tiktu atbrīvots no valdības rūpēm.
— Hercog, ko jūs runājat?
— Es saku, jūsu majestāte, ka mana veselība sabeidzas sasprindzinātajās cīņās un pastāvīgajā darbā. Es saku, ka acīm redzot neizturēšu Larošelas aplenkuma grūtības un labāk sūtiet uz turieni de Kondē kungu vai de Basompjēra kungu vai kādu citu spēcīgu vīru, kas ir paradis karot, nevis mani, jo es esmu baznīcas kalps. Mani nepārtraukti novērš no mana īstā aicinājuma un liek nodoties darbiem, kuru veikšanai man nav nekādu spēju. Ar to tiks nodrošināta jūsu laime ģimenes dzīvē un, es nešaubos, pieaugs arī jūsu slava ārvalstīs.
— Hercoga kungs, — karalis teica, — es saprotu, esiet bez raizēm. Visas šai vēstulē minētās personas saņems pelnīto sodu, pat karaliene.
— Majestāte, ko jūs runājat? Dievs lai mani pasargā, ka manis dēļ karaliene piedzīvotu kaut mazākās nepatikšanas! Viņa vienmēr uzskatījusi mani par ienaidnieku, kaut gan jūsu majestāte pati var apliecināt, ka aizvien esmu karalieni dedzīgi aizstāvējis, pat pret jums. Protams, ja viņa aizskartu jūsu majestātes godu, tad es pirmais teiktu: «Nekādu žēlastību vainīgajai!» Paldies Dievam, par to nav ne runas, un jūsu majestāte vēl lieku reizi varēja par to pārliecināties.
— Jums taisnība, kardināla kungs, — karalis piekrita, —jums bija taisnība kā vienmēr. Un tomēr karaliene ir pelnījusi manas dusmas.
— Bet iemantojis esat jūs viņas dusmas. Un tiešām, es pilnīgi saprastu, ja viņa būtu nopietni noskaitusies uz jūsu majestāti. Jūsu majestāte izturējās pret karalieni pārāk bargi! …
— Tā es izturēšos vienmēr pret saviem un arī pret jūsu ienaidniekiem, hercog, lai arī tie ieņemtu ļoti augstu stāvokli un es daudz riskētu, izturēdamies pret tiem bargi.
— Karaliene ir naidīga pret mani, bet ne pret jums, majestāte. Tieši pretēji, viņa jums ir uzticīga, padevīga un nevainojama laulātā draudzene, tāpēc atļaujiet man viņu aizstāvēt jūsu majestātes priekšā.
— Lai tad viņa piekāpjas un pati sper pirmo soli uz izlīgšanu.
— Gluži otrādi, jūsu majestāte, dodiet jūs labu priekšzīmi. Jūs papriekš bijāt netaisns, jo turējāt karalieni aizdomās.
— Es lai sperot pirmo soli! — karalis iesaucās. — Nekad!
— Majestāte, es jūs pazemīgi lūdzu.
— Un kā tad lai es rīkojos?
— Izdariet kaut ko tādu, kas viņai būtu patīkami.
— Proti?
— Sarīkojiet balli. Jus taču zināt, cik ļoti karalienei patīk dejas. Varu galvot, ka viņas dusmas norims, kad viņa redzēs šādu uzmanības pierādījumu.