— Kardināla kungs, jūs taču zināt, ka man nepatīk šādas izpriecas.
— Karaliene būs jums par to pateicīgāka, zinādama, ka jums nepatīk šīs izpriecas. Turklāt tā viņai būs lieliska izdevība izrotāties ar skaistajiem briljanta karuļiem, kurus jūs viņai nesen uzdāvinājāt uz dzimšanas dienu. Viņa vēl nav paguvusi ar tiem izgreznoties.
— Redzēsim, kardināla kungs, gan jau redzēsim, — sacīja karalis iepriecināts, ka Austrijas Anna izrādījusies vainīga noziegumā, kas viņam sagādāja maz raižu, un nebija vainīga pārkāpumā, kas viņu bija ļoti biedējis. Ludviķim XIII nebija nekas pretī izlīgt ar karalieni. — Redzēsim, tomēr, goda vārds, jūs esat pārāk iecietīgs.
— Majestāte, atstājiet bardzību ministriem, — kardināls atteica, — augstsirdība ir karaļu tikums. Izturieties augstsirdīgi un jūs redzēsiet, ka jutīsieties apmierināts.
Dzirdēdams, ka pulkstenis sit vienpadsmit, kardināls, dziļi palocīdamies, lūdza karalim atļauju atvadīties un vēlreiz izteica padevīgu lūgumu, lai viņa majestāte izlīgstot ar karalieni.
Austrijas Anna sagaidīja pārmetumus par viņai atņemto vēstuli un jutās ļoti pārsteigta, nākošajā dienā redzēdama, ka Ludviķis XIII izrāda vēlēšanos salabt. Sākumā karaliene izturējās noraidoši, jo sievietes lepnums un karalienes cieņa viņā bija tik dziļi aizvainoti, ka viņa nespēja to tik drīz aizmirst. Bet galu galā, sekodama galma dāmu padomiem, viņa izlikās, ka sāk aizmirst pāridarījumu. Karalis izmantoja pirmo izdevību, lai pateiktu viņai, ka esot nodomājis sarīkot drīzumā svinības.
Balles nabaga Austrijas Annai bija tāds retums, ka, dzirdot šo vēsti, kā jau kardināls bija paredzējis, izzuda pēdējās sapīkuma pēdas, ja ne viņas sirdī, tad vismaz sejā. Viņa apvaicājās, uz kādu dienu svinības noliktas, taču karalis atbildēja, ka par to vēl esot jāvienojas ar kardinālu.
Un tiešām karalis katru dienu jautāja kardinālam, kad tad īsti likšot sarīkotas svinības, bet kardināls aizvien aizbildinājās ar kādu ieganstu un tās atlika uz vēlāku laiku.
Tā aizritēja nedēļa.
Astotajā dienā pēc aprakstītā notikuma kardināls saņēma vēstuli no Londonas, kurā bija tikai dažas rindiņas:
«Es tos dabūju, bet nevaru izbraukt no Londonas tāpēc, ka man nav naudas. Atsūtiet man piecsimt pistoles, un četras vai piecas dienas pēc naudas saņemšanas būšu Parīzē.»
Tai pašā dienā, kad kardināls bija saņēmis šo vēstuli, karalis viņam izteica parasto jautājumu.
Rišeljē, uz pirkstiem skaitīdams, apsvēra:
«Viņa raksta, ka ieradīsies četras vai piecas dienas pēc naudas saņemšanas. Četras piecas dienas paies, kamēr nauda sasniegs Londonu, un piecas dienas, kamēr viņa atbrauks šurp, kopā tātad desmit dienas. Jāņem vērā, ka var gadīties kādi neparedzēti šķēršļi, aizkavēšanās, sievišķīgi vājumi, tāpēc rēķināsimies ar divpadsmit dienām.»
— Hercog, vai nu būsiet izrēķinājis? — karalis jautāja.
— Jā, jūsu majestāte. Šodien ir divdesmitais septembris. Trešajā oktobrī pilsētas vecākie rīko svētkus. Tas sakritīs lieliski. Un nemaz neizskatīsies, ka jūs cenšaties pielabināties karalienei.
Pēc brītiņa kardināls piebilda:
— Starp citu, majestāte, neaizmirstiet svinību priekšvakarā pateikt karalienei, ka jūs vēlētos redzēt, kā viņai piedien briljanta karuļi.
XVII laulātie draugi Bonasjē
Kardināls jau otru reizi sarunā ar karali bija ieminējies par briljanta karuļiem. Šāda neatlaidība pārsteidza Ludviķi XIII, un viņš nodomāja, ka aiz šī ieteikuma ir kāds noslēpums.
Karalis jau vairākkārt bija juties pazemots, ka Rišeljē, kam bija lieliska policija, — kaut arī tā vēl nebija sasniegusi mūsdienu policijas pilnību, — zināja par Ludviķa XIII mājas dzīvi vairāk nekā viņš pats. Tāpēc karalis cerēja sarunā ar Austrijas Annu izvilināt, kas aiz šī atkārtotā aizrādījuma slēpjas, un tad atgriezties pie kardināla ar tam zināmo vai nezināmo izdibināto noslēpumu. Kā vienā, tā otrā gadījumā karaļa cieņai kardināla acīs vajadzēja ievērojami celties.
Sai nolūkā viņš aizgāja pie karalienes un kā aizvien sarunu uzsāka ar draudiem pret viņas apkārtnē esošajiem cilvēkiem. Austrijas Anna nodūra galvu un, nekā neatbildēdama, ļāva izplūst draudu straumei, cerēdama, ka galu galā tā apsīks. Bet ne to bija gribējis panākt Ludviķis XIII. Karalis gribēja uzkurināt vārdu maiņu, kurā vajadzēja izšķilties kādam atklājumam, jo viņš bija pārliecināts, ka Rišeljē perina kādu slepenu nodomu un gatavo viņam nepatīkamu pārsteigumu, kādus kardināls sevišķi labi prata sagādāt. Ar neatlaidīgām apsūdzībām karalis sasniedza mērķi.
— Jūsu augstība! — iesaucās Austrijas Anna, ko aplinku uzbrukumi bija izveduši no pacietības. — Kāpēc jūs man nepasakāt visu, kas jums ir uz sirds? Kādu pārkāpumu esmu nodarījusi? Ko esmu nogrēkojusies? Tas taču nevar būt, ka jūsu augstība sacēlusi šo traci vēstules dēļ, kuru uzrakstīju savam brālim.
Tiešais jautājums savukārt apmulsināja karali, un viņš uzreiz neattapās, ko atbildēt. Apsvēris viņš nolēma, ka nu būs īstā reize izteikt norādījumu, kam vajadzēja tikt izsacītam dienu pirms svinībām.
— Kundze, tuvākajās dienās rātsnamā būs balle, — viņš valdonīgi ierunājās. — Uzskatu, ka jums, lai pagodinātu mūsu krietnos pilsētas vecākos, jāierodas šajā ballē parādes tērpā un noteikti ar briljanta karuļiem, kurus jums dāvināju uz dzimšanas dienu. Tā ir mana atbilde.
Sī atbilde bija briesmīga. Austrijas Anna nodomāja, ka Ludviķis XIII zina visu un kardināls viņu pierunājis šīs septiņas astoņas dienas izturēties noslēpumaini. Starp citu, noslēpumainība bija karalim raksturīga. Viņa kļuva bāla kā audekls, atbalstījās pret mazu galdiņu ar savu daiļo roku, kas pašreiz izskatījās kā no vaska veidota, un, ar izbiedētām acīm skatīdamās uz karali, neatbildēja ne vārda.