— Jūs mani saprotat, kundze? — jautāja karalis, priecādamies par viņas apjukumu, kaut arī neizprata tā cēloni. — Jūs saprotat?
— Jā, jūsu majestāte, es saprotu, — karaliene nočukstēja.
— Jūs ieradīsieties ballē?
— Jā.
— Izgreznojusies ar karuļiem?
— Jā.
Karaliene kļuva vēl bālāka. Karalis to pamanīja un tīksminājās par viņas satraukumu ar to salto nežēlību, kas bija viena no viņa rakstura sliktajām pusēm.
— Tātad esam norunājuši, — karalis sacīja, — un tas ir viss, kas man bija jums sakāms.
— Kurā dienā balle būs? — Austrijas Anna iejautājās.
Ludviķis XIII instinktīvi juta, ka nevajag atbildēt uz šo jautājumu, jo karaliene to bija izteikusi mirējas balsī.
— Visai drīz, kundze, — viņš atbildēja. — Es tikai skaidri neatceros datumu, apvaicāšos kardinālam.
— Tātad kardināls jums ieteica rīkot šos svētkus? — karaliene iesaucās.
— Jā, kundze, — karalis izbrīnījies atbildēja. — Bet ko nozīmē šis jautājums?
— Un viņš jums ieteica man atgādināt, lai ierodos ballē ar šiem karuļiem?
— Tas ir, kundze …
— Viņš, jūsu majestāte, tas bija viņš!
— Vai nav vienalga, vai viņš vai es? Vai tad šis atgādinājums ir kas ļauns?
— Nē, majestāte.
— Tātad jūs ieradīsieties?
— Jā, majestāte.
— Labi, — karalis aiziedams sacīja. — Ceru, ka izpildīsiet savu solījumu.
Karaliene taisīja reveransu, ne tik daudz aiz etiķetes, cik tāpēc, ka viņa saļima ceļgalos.
Karalis aizgāja ļoti apmierināts.
— Esmu pazudusi, — karaliene murmināja, — pazudusi, jo kardināls zina visu un kūda karali, kas vēl nekā nezina, bet drīz dabūs zināt visu. Esmu pazudusi! Ak Dievs, mans Dievs! Ak Dievs!
Ceļos nometusies uz spilvena, ar drebošajām rokām saņēmusi galvu, viņa lūdza Dievu.
Viņas stāvoklis tiešām bija briesmīgs. Bekingems bija atgriezies Londonā, de Sevreza kundze bija Tūrā. Karaliene tika uzraudzīta stingrāk nekā jebkad, viņa manīja, ka viena no galma dāmām viņu nodod, bet skaidri nezināja — kura. De Ports nevarēja atstāt Luvru. Viņai nebija neviena, kam varētu uzticēties.
Juzdamās dziļi nelaimīga un pilnīgi vientuļa savā nelaimē, karaliene sāka šņukstēt.
— Vai es nevarētu kaut kā palīdzēt jūsu augstībai? — pēkšņi atskanēja maiga, līdzjūtīga balss.
Karaliene strauji pagriezās, jo balss noskaņa nevarēja maldināt: tā spēja runāt tikai draudzene.
Un tiešām: pie vienām no karalienes istabas durvīm stāvēja Bonasjē kundze. Viņa bija kārtojusi karalienes kleitas un veļu nelielā blakus istabā un nepaguva iziet, kad ienāca karalis. Tā viņa visu bija dzirdējusi.
Karaliene spalgi iekliedzās, redzēdama, ka tikusi pārsteigta, jo savā dziļajā apmulsumā uzreiz nepazina jauno sievieti, ko de Ports bija ieteicis.
— O, nebaidieties, kundze, — sacīja jaunā sieviete, sažņaugdama rokas un pati sākdama raudāt, redzot karalienes izmisumu.
— Esmu ar sirdi un dvēseli padevīga jūsu majestātei, un, lai gan stāvu tālu no jums un esmu zemas kārtas cilvēks, tomēr domāju, ka esmu atradusi ceļu, kā izpestīt jūsu majestāti no grūtībām.
— Jūs? Ak debesis! Jūs! — karaliene iesaucās. — Bet paskatieties man sejā. Man visapkārt ir nodevēji. Vai drīkstu jums uzticēties?
— Ak kundze! — iesaucās jaunā sieviete, nomezdamās ceļos.
— Zvēru pie savas dvēseles glābiņa, ka esmu ar mieru mirt par jūsu majestāti!
Šis kliedziens bija izrāvies no sirds dziļumiem un par tā patiesīgumu nevarēja šaubīties.
— Jā, — daiļā Bonasjē kundze turpināja, — šeit tiešām ir nodevēji. Bet zvēru jums pie svētās jaunavas, ka jūsu majestātei nav padevīgākas kalpones par mani. Karuļus, ko tagad karalis prasa, jūs atdevāt Bekingemas hercogam, vai ne? šie karuļi atradās mazajā rožkoka šķirstiņā, ko viņš turēja padusē? Vai tā ir? Vai arī es maldos?
— Ak Dievs! Ak Dievs! — murmināja karaliene, un zobi viņai klabēja aiz šausmām.
— Šos karuļus tagad vajag dabūt atpakaļ, — Bonasjē kundze turpināja.
— Jā, bez šaubām, ka vajag! — karaliene atbildēja. — Bet kā lai to izdara?
— Vajag kādu aizsūtīt pie hercoga.
— Bet ko? … Kam es varu uzticēties?
— Paļaujieties uz mani, kundze. Pagodiniet mani ar savu uzticību, un es atradīšu vēstnesi!
— Bet tad vajadzēs rakstīt!
— Jā. Tas ir nepieciešami. Pāris vārdus ar jūsu majestātes roku un jūsu personīgo zīmogu.
— Bet šie pāris vārdi var nest man tiesas spriedumu, laulības šķiršanu, trimdu!
— Jā, ja tie nonāktu neliešu rokās! Bet es galvoju, ka tie tiks nodoti tam, kam tie domāti.
— Ak Dievs! Tad man jānodod mana dzīvība, mans gods un labā slava jūsu rokās!
— Jā, majestāt, tas jums jādara, un es to visu izglābšu!
— Bet kā? Vismaz pasakiet man to!
— Mans vīrs pirms divām trim dienām ir atbrīvots. Neesmu vēl paguvusi ar viņu satikties. Viņš ir vienkāršs un godīgs cilvēks, kas nevienu ne mīl, ne ienīst. Viņš darīs to, ko es gribēšu. Kad es viņam likšu, viņš dosies ceļā, nezinādams, ko ved, un nodos jūsu majestātes vēstuli, arī nezinādams, ka tā ir no jūsu majestātes, jūsu norādītajā vietā.
Karaliene sajūsmā strauji satvēra jaunās sievietes rokas un paskatījās viņā tā, it kā gribētu izlasīt, kas slēpjas viņas sirds dziļumos. Redzēdama Bonasjē kundzes skaistajās acīs tikai sirsnību, karaliene maigi noskūpstīja jauno sievieti.
— Dari tā! — Austrijas Anna iesaucās. — Un tu izglābsi manu dzīvību, tu izglābsi manu godu!
— Nepārspīlējiet pakalpojumu, ko man būs laime jums sniegt. Man nekas nav jāglābj, jo jūsu majestāte ir tikai nodevīgu intrigu upuris.
— Tas ir tiesa, mans bērns, — karaliene sacīja, — tev taisnība.
— Kundze, dodiet man vēstuli, jo laiks nestāv uz vietas.