Karaliene piesteidzās pie maza galdiņa, uz kura atradās tinte,
papīrs un spalvas. Uzrakstījusi pāris rindiņas, viņa uzspieda vēstulei savu zīmogu un pasniedza Bonasjē kundzei.
— Bet mēs esam piemirsušas vienu svarīgu lietu, — karaliene teica.
— Kādu?
— Naudu.
Bonasjē kundze pietvīka.
— Jā, tas tiesa, — viņa piekrita, — un man jāatzīstas jūsu majestātei, ka mans vīrs …
— Tavam vīram naudas nav? Tā tu gribēji sacīt?
— Nē, nauda viņam ir, bet viņš ir ļoti skops, un tas ir viņa galvenais trūkums. Tomēr neraizējieties, majestāte, gan jau mēs atradīsim iespēju …
— Man arī nav naudas, — karaliene sacīja. (Tos, kas būs lasījuši de Motvila kundzes memuārus, šī atbilde nepārsteigs.) — Bet pagaidi!
Austrijas Anna pieskrēja pie savas rotaslietu lādītes.
— Ņem šo gredzenu, — viņa teica. — Stāsta, ka tas esot ļoti dārgs. Man šo gredzenu dāvināja mans brālis Spānijas karalis, tā ka tas pieder man un es ar to varu rīkoties pēc savas patikas. Ņem šo gredzenu, pārvērt to naudā, un lai tavs vīrs dodas ceļā.
— Stundas laikā jūsu vēlēšanās būs izpildīta.
— Tu redzi adresi, — karaliene piebilda, runādama tik klusu, ka tikko varēja dzirdēt, ko viņa saka. — Milordam Bekingemas hercogam Londonā.
— Vēstule tiks nodota viņam personīgi.
— Augstsirdīgais bērns! — iesaucās Austrijas Anna.
Bonasjē kundze noskūpstīja karalienei roku, aizbāza vēstuli aiz
ņiebura un aizsteidzās viegla kā putns.
Pēc desmit minūtēm viņa bija mājās. Kā jau viņa bija teikusi karalienei, savu vīru pēc atbrīvošanas viņa nebija satikusi. Bonasjē kundze nezināja, kā viņas vīrs bija pārvērties attiecībā pret kardinālu. Šo pārvērtību bija veicinājuši divi trīs grāfa de Roš- fora apmeklējumi, kurš bija kļuvis par Bonasjē kunga labāko draugu. Grāfs bez sevišķām pūlēm bija iestāstījis kādreizējam sīkpreču tirgotājam, ka viņa sieva nolaupīta ne aiz kādām grēcīgām jūtām, bet tikai aiz politiskas piesardzības.
Vīru Bonasjē kundze atrada mājās vienu: nabaga cilvēks ar lielām pūlēm kārtoja dzīvokli, kurā viņš bija atradis gandrīz visas mēbeles salauztas, atvilktnes iztukšotas, jo taisnīgā tiesa nav viena no tām trim lietām, par kurām ķēniņš Zālamans teicis, ka tās neatstājot pēdas. Bonasjē kalpone bija aizmukusi, līdzko mājastēvs tika arestēts. Nelaimīgā meiča bija tā pārbijusies, ka neapstādamās kājām aizgāja no Parīzes līdz savai dzimtenei Burgundijai.
Tikko pārnācis mājās, godājamais sīkpreču tirgotājs bija paziņojis sievai par laimīgo atgriešanos, un sieva bija atbildējusi ar apsveikumu un solījumu, ka pirmajā brīdī, kad izdošoties atrauties no saviem pienākumiem, viņa steigšoties apmeklēt vīru.
šo pirmo brīvo brīdi iznāca gaidīt piecas dienas, kas citos apstākļos Bonasjē kungam būtu šķitis ilgi. Taču satikšanās ar kardinālu un Rošfora apmeklējumi viņam sagādāja bagātīgu vielu pārdomām, un, kā zināms, ne ar ko laiks neaizrit tik ātri kā ar pārdomām.
Turklāt Bonasjē kunga pārdomas bija pavisam rožainas. Roš- fors sauca viņu par savu draugu, par dārgo Bonasjē un nebeidza kladzināt, ka eminence kardināls esot ļoti labās domās par viņu. Sīkpreču tirgotājam likās, ka viņam pavēries ceļš uz godu un mantu.
Arī Bonasjē kundze bija pārdomājusi, taču viņas pārdomās godkārei nebija vietas. Gluži neviļus viņas domas pastāvīgi atgriezās pie skaistā jaunekļa, kas bija tik drošsirdīgs un šķita ļoti iemīlējies. Astoņpadsmit gadus veca apprecējusies ar Bonasjē kungu, pastāvīgi dzīvojusi sava vīra draugu vidū, kuri nespēja modināt nekādas jūtas jaunajā sievietē, kam dvēsele bija daudz cildenāka nekā citiem viņas vides cilvēkiem, Bonasjē kundze bija palikusi nejūtīga pret lētajiem kārdinājumiem. Bet muižnieka titulam, it īpaši tanī laikā, bija liela ietekme uz parastajiem pilsētas iedzīvotājiem, un d'Artanjans bija muižnieks. Turklāt viņš valkāja gvardistu uniformu, kurai pēc musketieru uniformas bija vislielākā piekrišana dāmu vidū. Atkārtosim, ka viņš bija skaists, jauns un uzņēmīgs. Par mīlestību viņš runāja kā cilvēks, kas mīl un alkst pretmīlestības. Tas viss bija vairāk nekā pietiekami, lai sagrozītu galviņu divdesmit trīs gadus vecai sievietei, un Bo- nasjē kundze pašreiz bija sasniegusi šo laimīgo mūža laika posmu.
Laulātie draugi nebija redzējušies vairāk nekā nedēļu, un pa so laiku abi bija pārdzīvojuši smagus notikumus, tāpēc satieko- lies katrs bija aizņemts ar savām raizēm. Bonasjē kungs tomēr izpauda patiesu prieku un atplestām rokām nāca pretī sievai.
Bonasjē kundze sniedza viņam pieri skūpstam.
— Aprunāsimies mazliet, — viņa sacīja.
— Par ko tad? — Bonasjē pārsteigts iejautājās.
— Man jums jāpastāsta kas ļoti svarīgs.
— Jā, arī man jānoskaidro daži ļoti nopietni jautājumi. Lūdzu, pastāstiet man, kādēļ jūs tikāt nolaupīta.
— Pašreiz nav vērts par to runāt, — Bonasjē kundze sacīja.
— Par ko tad? Par manu apcietināšanu?
— Par to es dabūju zināt tai pašā dienā. Bet, tā kā man bija skaidrs, ka jūs neesat izdarījis nekādu noziegumu, neesat iejaukts nevienā intrigā un ka jūs nezināt nekā tāda, kas varētu kompromitēt jūs vai kādu citu, tad es par to sevišķi neuztraucos.
— Jums, kundze, viegli runāt! — atcirta Bonasjē, kas jutās aizvainots, ka sieva izrāda par viņu tik maz intereses. — Vai jūs zināt, ka es veselu dienu un nakti biju ieslodzīts Bastīlijas cietumā?
— Viena diena un nakts aizrit ātri. Nerunāsim par jūsu apcietināšanu. Labāk atgriezīsimies pie tā, kādēļ esmu šurp atnākusi.
— Kā tā! Kādēļ esat atnākusi? Vai tad ne tādēļ, lai redzētos ar vīru, ko neesat satikusi vairāk nekā nedēļu? — sīkpreču tirgotājs jutās aizskarts.
— Protams, vispirms tādēļ. Bet ir vēl kāda lieta.