— Runājiet!
— Ārkārtīgi svarīga lieta, no kuras varbūt atkarīga visa mūsu
nākotne.
— Bonasjē kundze, mūsu stāvoklis ļoti mainījies, kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, un es nebūšu pārsteigts, ja pēc dažiem mēnešiem mūs daudzi apskaudīs.
— Jā, sevišķi, ja jūs cieši sekosiet maniem norādījumiem.
— Es?
— Ja, jūs. Ir jāveic labs, svēts darbs, un reize ar to varēs nopelnīt daudz naudas.
Bonasjē kundze zināja, ka nauda ir viņas vīra vājā puse. Bet cilvēks, kaut arī tas būtu sīkpreču tirgotājs, desmit minūtes parunājies ar kardinālu Rišeljē, vairs nepaliek tas pats cilvēks.
— Nopelnīt daudz naudas! — lūpas izstiepdams, novilka Bonasjē kungs.
— Jā, daudz.
— Cik tad tas apmēram būtu?
— Varbūt tūkstoš pistoles.
— Tad jau jūs prasīsiet no manis ko ļoti nopietnu.
— Jā.
— Kas man būs jādara?
— Jums tūdaļ jādodas ceļā. Jūs saņemsiet no manis vēstuli, kas jums jāglaba kā acuraugs un jānodod tieši tai personai, kurai tā adresēta.
— Uz kurieni man jābrauc?
— Uz Londonu.
— Man uz Londonu! Nē, jūs jokojat! Man Londonā nav nekas darāms.
— Bet kādiem citiem ir vajadzīgs, lai jūs turp aizbrauktu.
— Kas tie par citiem? Lieciet vērā, ka turpmāk es vairs nekā nedarīšu bez apdoma, un es gribu zināt ne tikai, ar ko es riskēju, bet arī, kā labā riskēju.
— Jūs sūta kāda ievērojama persona, un jūs sagaidīs ievērojama persona. Atlīdzība pārsniegs jūsu vēlēšanos — tas ir viss, ko varu jums apsolīt.
— Atkal intrigas! Pastāvīgi intrigas! Pateicos! Tagad es uz to vairs neielaidīšos, jo kardināla kungs man daudz ko izskaidroja.
— Kardināls! — iesaucas Bonasjē kundze. — Jus esat saticies ar kardinālu?
— Viņš uzaicināja mani ierasties, — sīkpreču tirgotājs lepni paskaidroja.
— Un jūs bijāt tik neapdomīgs, ka aizgājāt pie viņa?
— Jāatzīstas, ka man nebija izvēles iet vai neiet, jo mani aizveda divi sargi. Patiesības labā jāsaka arī, ka, iekams iepazinos ar viņa eminenci, es būtu bijis ļoti priecīgs, ja varētu izvairīties no šī apmeklējuma.
— Viņš apgājās ar jums rupji? Viņš jums draudēja?
— Viņš man sniedza roku un sauca mani par savu draugu. Vai dzirdat, kundze? Par savu draugu! Es esmu lielā kardināla draugs!
— Lielā kardināla!
— Varbūt jūs gribat apstrīdēt viņam šo godu?
— Nekā negribu apstrīdēt, bet tikai saku jums, ka ministra labvēlība ir nepastāvīga un tikai muļķis var uz to paļauties. Ir vara, kas stāv augstāk par viņu, vara, kura nebalstās uz kāda cilvēka iegribas vai kāda notikuma iznākumu, un vajag kalpot šādai varai.
— Man ļoti žēl, kundze, bet es atzīstu tikai šī lielā cilvēka varu, kuram man ir tas gods kalpot.
— Vai jūs kalpojat kardinālam?
— Jā, kundze, un kā viņa kalpotājs ne nepieļaušu, ka jūs piedalāties sazvērestībās pret valsts drošību un kalpojat šai sievietei. Viņa nav francūziete, viņas krūtīs pukst spānietes sirds. Tā ir laime, ka par mums stāv nomodā lielais kardināls, viņa skatiens iespiežas cilvēka pašos sirds dzijumos.
Bonasjē vārdu pa vārdam atkārtoja no Rošfora dzirdētu frāzi. Nabaga sieviete, kas bija paļāvusies uz vīra palīdzību un šajās cerībās galvojusi par viņu karalienei, notrīsēja, iedomādamās briesmas, kurās tikko nebija iekļuvusi, un apzinādamās savu nevarību. Bet, pazīdama vīra vājo raksturu un it īpaši viņa mantkārību, Bonasjē kundze vēl cerēja panākt, ka viņš veic tās nodomu.
— Ak tā! Jūs esat kardinālists! — viņa iesaucās. — Jūs kalpojat tiem, kuri izturas varmācīgi pret jūsu sievu un apvaino jūsu karalieni!
— Atsevišķa cilvēka intereses nav nekas, salīdzinot ar visu interesēm. Es stāvu par tiem, kas glābj valsti, — Bonasjē uzpūtīgi paskaidroja.
Arī šo no grāfa Rošfora dzirdēto teikumu viņš bija paturējis prātā un nu atradis izdevību paspīdēt ar to.
— Vai jūs maz zināt, kas ir valsts, par kuru jūs runājat? — plecus paraustīdama, sacīja Bonasjē kundze. — Labāk palieciet vienkāršs pilsētas iedzīvotājs un pievērsieties tiem, kas jums vairāk maksā.
— Ehē! — novilka Bonasjē, ar plaukstu paplikšķinādams pa blīvi piebāztu ādas maišcli, kurā iešķindējās sudrabs. — Cienījamā pareģone, ko jūs teiksiet uz šito?
— No kā jūs dabūjāt šo naudu?
— Vai nevarat iedomāties?
— No kardināla?
— No viņa un no mana drauga grāfa de Rošfora.
— No grāfa de Rošfora! Bet viņš taču ir tas, kas mani nolaupīja!
— Tas ir iespējams.
— Jūs pieņemat naudu no šā cilvēka?
— Vai jūs pati man neteicāt, ka tikāt nolaupīta aiz tīri politiskiem iemesliem?
— Jā, bet ar to mani gribēja piespiest nodot manu pavēlnieci, ar spīdzināšanu izraut no manis atzīšanos, kas varētu kompromitēt manas visaugstākās pavēlnieces godu un varbūt pat apdraudētu viņas dzīvību.
— Kundze, jūsu visaugstākā pavēlniece ir nodevīga spāniete, un kardināls dara labi ko darīdams, — Bonasjē atcirta.
— Es zināju, ka jūs esat gļēvs, skops un dumjš, bet, ka jūs esat arī nekrietns, to es nezināju, — jaunā sieviete sacīja.
— Cienītā, — ieteicās Bonasjē, kas nekad nebija redzējis savu sievu tik dusmīgu un nobijās no ģimenes skandāla, — cienītā, ko jūs runājat?
— Es saku, jūs esat nelietis! — turpināja Bonasjē kundze, redzēdama, ka atkal gūst zināmu ietekmi uz vīru. — Jūs sākat nodarboties ar politiku, jūs! Turklāt jūs esat kļuvis par kardināla piekritēju! Jūs ar miesu un dvēseli pārdodaties pašam velnam, par naudu pārdodaties!
— Ne velnam, bet kardinālam.
— Tas ir viens un tas pats! — jaunā sieviete iesaucās. — Kas saka «Rišeljē», saka «sātans».
— Kļūsiet, kundze, jel kļūsiet! Kāds var jūs izdzirdēt!