— Jā, jums taisnība, un man būtu kauns par jūsu gļēvulību.
— Ko tad jūs no manis prasāt?
— Es jums jau teicu: lai jūs nekavējoties dodaties ceļā un pēc labākās sirdsapziņas izpildāt uzdevumu, ar kuru es jūs pagodinu. Tad esmu ar mieru jums visu piedot un aizmirst, vēl vairāk, — un jaunā sieviete sniedza viņam roku, — dāvāšu jums kā agrāk savu draudzību.
Bonasjē bija gļēvs un skops, bet savu sievu viņš mīlēja: viņš jutās saviļņots. Turklāt piecdesmit gadus vecs vīrs nespēj ilgi dusmot uz sievu, kurai tikai divdesmit trīs gadi. Bonasjē kundze redzēja, ka viņš sāk svārstīties.
— Par ko jūs izšķirsieties?
— Bet, dārgā draudzene, apdomājiet, ko jūs no manis prasāt. Londona ir tālu, ļoti tālu no Parīzes, un uzdevuma veikšana varbūt saistīta ar briesmām.
— Vai nav vienalga, ja jūs no tām izvairīsieties?
— Nē, Bonasjē kundze, — sīkpreču tirgotājs sacīja, — nē, es noteikti atsakos! Intrigas mani biedē. Es esmu redzējis Bastīliju. Brrr! Bastīlija ir baiga. Kad par to iedomājos vien, man uzreiz uzmetas zosāda. Man piedraudēja ar spīdzināšanu. Vai jūs zināt, kas ir spīdzināšana? Koka ķīļus dzen starp kāju pirkstiem, līdz kamēr kauli pārlūst! Nē, es noteikti nebraukšu. Kāpēc tad, pie joda, jūs nevarat braukt pati? Jo patiesi, man sāk likties, ka esmu maldījies par jums: šķiet, ka jūs esat vīrietis, turklāt viens no pārgalvīgākajiem!
— Un jūs — jūs esat sieviete, nožēlojama, stulba un aprobežota sieviete. Es redzu, jums ir bail! Labi, ja jūs šo pašu mirkli nedosieties ceļā, tad es uz karalienes rīkojumu likšu jūs apcietināt, likšu jūs iemest tai pašā Bastīlijā, no kuras jūs tik ļoti baidāties.
Bonasjē iegrima dziļās pārdomās. Viņš pamatīgi apsvēra, kas ir bīstamāks: karalienes vai kardināla dusmas. Protams, kardināla dusmas ir daudz bīstamākas.
— Lieciet mani arestēt karalienes vārdā, — Bonasjē sacīja,
— un es atsaukšos uz viņa eminenci.
Bonasjē kundze šausmās atskārta, ka aizgājusi par tālu. Brīdi viņa ieskatījās vīra stulbajā sejā, kurā atspoguļojās sabijušās muļķa nesatricināmā apņēmība.
— Labi, lai paliek tā, — viņa teica. — Varbūt jums galu galā ir taisnība. Vīrietis politikā vienmēr ir tālredzīgāks nekā sieviete un sevišķi jūs, Bonasjē kungs, tāpēc ka jūs esat sarunājies ar pašu kardinālu. Un tomēr man ir sāpīgi, — viņa piebilda, — ka mans laulātais draugs, cilvēks, uz kura jūtām es, šķiet, varēju paļauties, izturas pret mani tik nelaipni un nevēlas izpildīt manu iegribu.
— Tāpēc ka jūsu iegribas var aizvest pārāk tālu, — Bonasjē pašapzinīgi sacīja, — un tas mani biedē.
— Tad es atteikšos no savas iedomas, — jaunā sieviete nopūzdamās teica. — Lai paliek, un nerunāsim vairs par to.
— Ja jūs man vismaz pasacītu, kas man Londonā būtu bijis jādara, — Bonasjē atsāka, atcerēdamies, gan mazliet pavēlu, ka Rošfors bija viņam piekodinājis censties izdibināt sievas noslēpumus.
— Kam jums tas jāzina? — jaunā sieviete, instinktīvi juzdama neuzticību, izvairīgi sacīja. — Runa bija par kādu sīkumu, sievietes nereti pēc tādiem tīko. Būtu bijis jāizdara kāds iepirkums, uz kuru daudz varētu nopelnīt.
Taču, jo vairāk jaunā sieviete centās izklaidēt vīra aizdomas, jo stingrāk Bonasjē kungā nostiprinājās pārliecība, ka noslēpums, ko viņa atsakās tam uzticēt, ir svarīgs. Tāpēc viņš nolēma uz karstām pēdām aizsteigties pie grāfa de Rošfora un pastāstīt tam, ka viņas majestāte karaliene meklē vēstnesi, ko sūtīt uz Londonu.
— Atvainojiet, dārgā, bet man jūs jāatstāj, — Bonasjē teica.
— Nezinādams, ka jūs ieradīsieties, biju norunājis satikties ar vienu draugu. Es drīz atgriezīšos, un, ja jūs brītiņu uzgaidītu mani, es aprunātos ar savu draugu un, tā kā metas jau pavēls, pavadītu jūs atpakaļ uz Luvru.
— Pateicos, mans kungs, — Bonasjē kundze atbildēja. — Jūs neesat pietiekoši drošsirdīgs, lai varētu mani aizstāvēt, tāpēc aiziešu uz Luvru viena pati.
— Kā jums tīk, mana dārgā, — atteica kādreizējais sīkpreču tirgotājs. — Vai drīz jūs atkal redzēšu?
— Bez šaubām. Ceru, ka nākošajā nedēļā būšu brīvāka. Tad atnākšu sakārtot mūsu lietas, tās laikam ir mazliet izsvaidītas.
— Labi, es jūs gaidīšu. Vai neesat uz mani dusmīga?
— Es? It nemaz.
— Tad uz drīzu redzēšanos?
— Uz redzēšanos.
Bonasjē noskūpstīja sievai roku un aizsteidzās.
— Nejēga! — Bonasjē kundze sašutusi ierunājās, kad vīrs bija aizvēris ārdurvis un viņa palika viena. — Tas tikai vēl trūka, nu viņš izvērties par kardināla piekritēju! Un es par viņu galvoju karalienei, es apsolīju savai nelaimīgajai pavēlniecei… Ak Dievs, ak Dievs! Nu viņa arī mani uzskatīs par vienu no zemiskajiem radījumiem, kuri ložņā pa pili un nolikti viņas tuvumā, lai viņu izspiegotu! Bonasjē kungs! Es nekad neesmu jūs sevišķi mīlējusi, bet tagad es jūs ienīstu! Goda vārds, jūs man par to samaksāsiet!
Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, pie griestiem kāds pieklauvēja. Viņa pacēla galvu.
— Dārgā Bonasjē kundze, — caur griestiem atskanēja balss, — atveriet mazās durtiņas uz kāpņu telpu, es tūlīt noiešu pie jums.
XVIII mīļākais un virs
— Kundze, atļaujiet jums pateikt, — sacīja d'Artanjans, ienākdams pa durvīm, kuras atvēra Bonasjē kundze, — ka jums nudien ir nožēlojams vīrs.
— Vai tad jūs dzirdējāt mūsu sarunu? — jaunā sieviete strauji jautāja, nemierīgi skatīdamās uz d'Artanjanu.
— Visā pilnībā.
— Ak Dievs, kā tad tā?
— Tāpat kā pirms neilga laika dzirdēju jūsu visai spraigo sarunu ar kardināla spiegiem.
— Un ko jūs sapratāt no mūsu šīsdienas sarunas?
— Ļoti daudz ko. Vispirms to, ka jūsu vīrs par laimi ir nejēga un stulbenis. Tālāk, ka jūs esat nonākusi grūtībās, un tas mani ļoti iepriecina, jo man rodas iespēja piedāvāt jums savus pakalpojumus, un Dievs ir mans liecinieks, ka esmu gatavs jūsu labā mesties ugunī. Un, beidzot, ka viņas majestātei karalienei vajadzīgs drosmīgs, attapīgs un uzticams cilvēks, kas viņas uzdevumā aizceļotu uz Londonu. Vismaz divas no šīm trim īpašībām man piemīt, tāpēc esmu jūsu rīcībā.