Bonasjē kundze uzreiz neatbildēja, bet sirds viņai priekā pukstēja un acīs iedzirkstījās cerība.
— Un kādu drošību jūs man dosiet, ja būšu ar mieru uzticēt jums šo uzdevumu? — viņa jautāja.
— Drošība būs mana mīlestība pret jums. Runājiet, pavēliet! Kas man jādara?
— Ak Dievs, ak Dievs! — jaunā sieviete čukstēja. — Vai patiesi lai uzticu jums šādu noslēpumu? Jūs taču vēl esat gandrīz zēns!
— Redzu, ka jūs vēlaties, lai kāds par mani galvotu.
— Atzīšos, ka tad es būtu mierīgāka.
— Vai jūs pazīstat Atosu?
— Nē.
— Un Portosu?
— Nē.
— Varbūt Aramisu?
— Arī nē. Kas ir šie kungi?
— Karaļa musketieri. Varbūt pazīstat viņu kapteini de Trevila kungu?
— Jā, viņu es pazīstu, protams, ne personīgi, bet esmu vairākkārt dzirdējusi karalieni sakām, ka viņš esot krietns un godīgs muižnieks.
— Cerams, ka par viņu jums nebūs bažu, ka viņš jūs varētu nodot kardinālam?
— Protams, ka ne.
— Labi. Tad atklājiet viņam savu noslēpumu un jautājiet, vai varat man to uzticēt, lai arī cik svarīgs, vērtīgs un briesmīgs tas būtu.
— Bet tas nav mans noslēpums, un es to nedrīkstu atklāt.
— Bet Bonasjē kungam jūs to gandrīz uzticējāt, — d'Artanjans pārmetoši sacīja.
— Tāpat kā uztic vēstuli koka dobumam, baloža spārnam vai suņa kaklasaitei.
— Jūs taču redzat, kā es jūs mīlu.
— Jā, jūs man to sakāt.
— Esmu godīgs cilvēks!
— To es ticu.
— Esmu drošsirdīgs!
— Par to es nešaubos.
— Tad pārbaudiet mani.
Vēl mazliet šaubīdamās, Bonasjē kundze paskatījās uz jaunekli. Bet viņa acīs bija tik daudz kvēles, viņa balsī tāds pārliecības spēks, ka jaunā sieviete juta neuzveicamu vēlēšanos uzticēties viņam. Turklāt viņas stāvoklī citas izejas nebija, vajadzēja riskēt. Pārliecīga piesardzība karalienei bija tikpat bīstama, cik pārliecīga uzticēšanās. Neslēpsim arī to, ka neapzinātās jūtas, kas Bonasjē kundzē bija modušās pret jaunekli, vedināja runāt.
— Tad klausieties, — viņa sacīja d'Artanjanam. — Padodos jūsu apgalvojumiem un uzticēšos jums. Bet zvēru Dieva priekšā, kurš dzird visu: ja jūs mani nodosiet, tad es, pat ja mani ienaidnieki man piedotu, es nonāvēšos, vainodama jūs manā nāvē.
— Un es zvēru, — d'Artanjans teica, — ka drīzāk miršu, ja, veicot jūsu uzticēto uzdevumu, es tiktu sagūstīts, nekā darīšu vai sacīšu ko tādu, kas varētu kādam cilvēkam kaitēt.
Tad jaunā sieviete atklāja viņam noslēpumu, ko viņš pa daļai jau bija nejauši uzzinājis uz tilta pie «Samarietes».
Tā viņi atklāja viens otram mīlestību.
D'Artanjans staroja aiz līksmes un lepnuma. Atklātais noslēpums, sieviete, ko viņš mīlēja, paļāvība un mīlestība iedvesa viņam milža spēku.
— Es nekavējoties dodos ceļā, — viņš sacīja.
— Kā tad tā! — Bonasjē kundze iesaucās. — Un jūsu pulks, jūsu kapteinis?
— Ak debesis! To visu jūs, dārgā Konstance, likāt man aizmirst! Jums taisnība, man jādabū atvaļinājums.
— Atkal šķērslis, — Bonasjē kundze apbēdināta nočukstēja.
— Neraizējieties! — mirkli padomājis, iesaucās d'Artanjans.
— šo šķērsli es viegli uzveikšu.
— Kā?
— Šovakar pat aiziešu pie de Trevila kunga un lugšu, lai viņš aprunājas ar manu kapteini dez Esāra kungu un izgādā man vajadzīgo atvaļinājumu.
— Tas vēl nav viss.
— Kas tad vēl? — jautāja d'Artanjans, redzēdams, ka Bonasjē kundze kautrējas turpināt.
— Varbūt jums nav naudas?
— Vārdiņš «varbūt» ir lieks, — d'Artanjans smaidīdams atbildēja.
— Ja tā, — sacīja Bonasjē kundze, atvērdama skapi un izņemdama no turienes maišeli, ko pirms pusstundas tik maigi bija glāstījis viņas vīrs, — ņemiet šo maisiņu.
— Kardināla naudas maiss! — skaļi iesmiedamies, iesaucās d'Artanjans, kas, kā jau lasītājs atcerēsies, pateicoties uzlauztajai grīdai, bija dzirdējis vārdu pa vārdam sīkpreču tirgotāja sarunu ar sievu.
— Jā, kardināla, — Bonasjē kundze apstiprināja. — Kā redzat, tas izskatās diezgan iespaidīgs.
— Deviņi pērkoni! — d'Artanjans iesaucās. — Izglābt karalieni ar viņa eminences naudas palīdzību — tas tik būs jautri!
— Jūs esat laipns un jauks jauneklis, — Bonasjē kundze teica.
— Varat man ticēt, ka viņas majestāte nepaliks jums pateicību parādā.
— Ak, man jau ir bagātīgi atlīdzināts! — d'Artanjans atteica.
— Es jūs mīlu, jūs atjaujat man runāt par manu mīlestību — tā jau ir tik liela laime, par kādu neuzdrošinājos sapņot.
— Klusu! — pēkšņi notrīsēdama, ieteicas Bonasjē kundze.
— Kas noticis?
— Uz ielas sarunājas.
— Sī balss …
— Tā ir mana vīra balss. Jā, tas ir viņš!
D'Artanjans pieskrēja pie durvīm un aizbīdīja bultu.
— Kamēr neesmu aizgājis, viņš nedrīkst ienākt, — jauneklis sacīja. — Kad būšu projām, tad atveriet viņam durvis.
— Man jau arī vajadzēja būt aizgājušai. Un, ja es palikšu šeit, kā tad lai izskaidroju naudas pazušanu?
— Jums taisnība, mums jāiet projām abiem.
— Jāiet projām, bet kā? Viņš taču mūs ieraudzīs, ja iziesim uz ielas.
— Tad mums jāuzkāpj augšā manā istabā.
— O, kādā tonī jūs to sakāt? — Bonasjē kundze iesaucās.
— Jūs man iedvešat bailes!
Bonasjē kundzes acīs iemirdzējās asaras. D'Artanjans tās pamanīja. Apjucis un saviļņots viņš nometās jaunajai sievietei pie kājām.