— Manā istabā jūs varēsiet justies tikpat droši kā baznīcā, dodu muižnieka godavārdu.
— Tad iesim, — viņa sacīja. — Mans draugs, es jums uzticos.
D'Artanjans uzmanīgi atvilka durvju aizbīdni, un abi pa iekšējām durvīm kā ēnas izslīdēja koridorā, tad uzkāpa augšstāvā un iegāja d'Artanjana istabā.
Drošības pēc jauneklis aizbarikādēja durvis. Abi piegāja pie loga un pa aizvirtņu spraugu ieraudzīja uz ielas Bonasjē kungu, kas sarunājās ar kādu apmetnī ietinušos vīrieti.
Ieskatījies šajā vīrietī, d'Artanjans sarāvās un, pa pusei izvilcis zobenu no maksts, metās uz durvīm.
Lejā stāvēja nepazīstamais no Mengas.
— Ko jūs gribat darīt? — Bonasjē kundze iesaucās. — Jūs pazudināsiet mūs abus.
— Esmu devis zvērestu nogalināt šo cilvēku! — d'Artanjans attrauca.
— Pašreiz jums sava dzīve jāziedo citam mērķim, jūsu dzīvība nepieder jums. Karalienes vārdā aizliedzu jums doties citās briesmās kā tikai tanīs, kas jūs sagaida_ ceļā.
— Un pati savā vārdā jūs man nekā nepavēlēsiet?
— Savā vārdā? — Bonasjē kundze aizkustināta sacīja. — Savā vārdā es jūs lūdzu to pašu. Bet paklausīsimies, man šķiet, ka viņi runā par mani.
' D'Artanjans piegāja pie loga un ieklausījās.
Bonasjē kungs jau bija atvēris sava dzīvok|a durvis un, redzēdams, ka istaba ir tukša, atgriezās pie apmetnī ietinušās cilvēka, ko uz bridi bija pametis vienu.
— Viņa ir aizgājusi, — Bonasjē sacīja, — droši vien atgriezusies Luvrā.
— Vai esat pārliecināts, ka viņai nebija nekādu aizdomu par jūsu aiziešanas nolūku? — nepazīstamais jautāja.
— Nē, — Bonasjē pašapzinīgi atbildēja. — Viņa ir pārāk vieglprātīga, lai tā kaut ko iedomātos.
— Vai jaunais gvardists ir mājās?
— Liekas, ka ne. Jūs jau redzat, ka slēģi ir aizvērti un gaisma arī nespīd cauri spraugām.
— Vienalga, vajadzētu tomēr pārliecināties.
— Kā to lai izdara?
— Jāpieklauvē pie dzīvokļa durvīm.
— Pajautāšu viņa kalpam.
— Jā, ejiet.
Iegājis dzīvoklī, Bonasjē devās tālāk pa tām pašām durvīm, pa kurām bija aizsteigušies abi bēgļi, uzkāpa augšstāvā un pieklauvēja pie d'Artanjana durvīm.
Neviens neatsaucās. Kalpu Planšē uz šo vakaru bija aizņēmies Portoss, gribēdams padižoties. Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad viņam nenāca ne prātā parādīt dzīvības zīmes.
Tai mirklī, kad Bonasjē ar pirkstu bija dauzījis pa durvīm, jaunajai sievietei un d'Artanjanam likās, ka sirds viņiem izlēks no krūtīm.
— Pie viņa nav neviena mājās, — Bonasjē, nonācis lejā, teica.
— Vienalga, labāk tomēr ieiesim iekšā. Tur būs drošāk nekā uz ielas.
— Cik žēl! — Bonasjē kundze nomurmināja. — Nu mēs nekā vairs nedzirdēsim.
— Tieši otrādi, — d'Artanjans sacīja, — mēs dzirdēsim vēl labāk.
D'Artanjans izcēla no grīdas trīs četrus parketa dēlīšus, pārvērzdams savu istabu par kaut ko līdzīgu Dionisija «ausij», noklāja zemē segu, nometās uz ceļiem un pamāja Bonasjē kundzei, lai tā seko viņa piemēram, un ari noliecas pie spraugas.
— Vai esat pārliecināts, ka neviena nav mājās? — nepazīstamais jautāja.
— Es par to galvoju, — Bonasjē atbildēja.
— Un jūs domājat, ka jūsu sieva? …
— Ir atgriezusies Luvrā.
— Un ir sarunājusies tikai ar jums?
— Esmu par to pārliecināts.
— Vai jūs saprotat? Ir ļoti svarīgi to zināt.
— Tātad vēsts, ko jums paziņoju, ir vērtīga …
— Ļoti vērtīga, dārgais Bonasjē! Es jums to neslepšu.
— Kardināls būs apmierināts ar mani?
— Par to man nav ne mazāko šaubu.
— Lielais kardināls!
— Vai skaidri atceraties, ka jūsu sieva sarunā neminēja nevienu personu vārdā?
— Liekas, ne …
— Vai viņa nenosauca de Sevreza kundzi, Bekingemas hercogu vai de Vernē kundzi?
— Nē, viņa man teica tikai, ka gribot mani sūtīt uz Londonu, lai izdarītu pakalpojumu kādai augsti stāvošai personai.
— Nodevējs! — Bonasjē kundze nomurmināja.
— Klusu! — d'Artanjans sacīja, satverdams viņas roku, un viņa, domās nogrimusi, to neatrāva.
— Lai nu vai kā, — apmetnī tērptais risināja sarunu tālāk, — bet jūs nerīkojāties īsti saprātīgi. Jums vajadzēja izlikties, ka uzņematies veikt uzdevumu, un tad vēstule tagad būtu jūsu rokās. Apdraudētā valsts būtu glābta, un jūs …
— Un es?
— Un jūs … Jums kardināls dāvātu muižnieka titulu …
— Vai viņš jums tā teica?
— Jā, es zinu, ka viņš dzīrās jums sagādāt šo pārsteigumu.
— Neraizējieties, — Bonasjē sacīja. — Mana sieva mani dievina, un vēl ir laiks kļūdu izlabot.
— Nejēga! — Bonasjē kundze nomurmināja.
— Kļūsiet! — d'Artanjans čukstēja un vēl ciešāk paspieda viņas roku.
— Kā tā? Vēl ir laiks? — cilvēks apmetnī brīnījās.
— Došos uz Luvru, lūgšu pasaukt Bonasjē kundzi, pateikšu viņai, ka esmu pārdomājis un gribu uzņemties braucienu, saņemšu vēstuli un steigšos ar to pie kardināla.
— Labi! Ejiet ātri, un es drīz atgriezīšos, lai dabūtu zināt, kā jums veicies.
Nepazīstamais aizgāja.
— Nelietis! — sacīja Bonasjē kundze, apveltīdama ar šo epitetu savu vīru.
— Klusu! — d'Artanjans atkārtoja, arvien ciešāk spiezdams viņas rociņu.
Baigs rēciens izrāva d'Artanjanu un Bonasjē kundzi no pārdomām. Viņas vīrs bija uzgājis, ka pazudis naudas maiss, un nu sāka nelabi brēkt.
— Dievs žēlīgais! — Bonasjē kundze iesaucās. — Viņš uz- tramdīs visu kvartālu.
Bonasjē vaimanāja ilgi, bet, tā kā šādas vaimanas Fosuajē ielā atskanēja bieži, tad neviens tām nepievērsa sevišķu uzmanību, turklāt sīkpreču tirgotāja māja kopš kāda laika bija kritusi neslavā. Redzēdams, ka neviens nenāk palīgā, Bonasjē, joprojām kliegdams, izgāja uz ielas, un varēja dzirdēt, ka viņa balss attālinājās Baka ielas virzienā.