— Viņš nu ir projām, un arī jums tagad jāiet, — Bonasjē kundze sacīja. — Esiet drošsirdīgs un, galvenais, apdomīgs, neaizmirstiet, kas jums jāveic karalienes labā.
— Neaizmirsīšu viņu un jūs! — d'Artanjans iesaucās. — Neraizējieties, daiļā Konstance, es atgriezīšos, nopelnījis viņas atzinību, bet vai nopelnīšu arī jūsu mīlestību?
Jaunā sieviete neatbildēja, tikai viņas vaigi tumši pietvīka. Pēc brītiņa d'Artanjans savukārt izgāja uz ielas, arī ietinies platā mētelī, gar kura apakšmalu stalti rēgojās gara zobena maksts.
Bonasjē kundze pavadīja viņu ar ilgu, mīlestības pilnu skatienu, ar kādu sieviete pavada vīrieti, kas viņā modinājis maigas jūtas. Bet, kad jauneklis bija pazudis aiz ielas stūra, viņa nometās ceļos un, rokas sažņaugusi, lūdzās:
— Augstais Dievs, sargā karalieni, sargā mani!
XIX
karagājiena plāns
D'Artanjans taisnā ceļā devās pie de Trevila kunga. Jauneklis bija apsvēris, ka jau pēc dažām minūtēm kardināls visu dabūs zināt no sasodītā svešinieka, kurš acīm redzami bija viņa eminences spiegs, tāpēc nedrīkstēja zaudēt ne minūti.
D'Artanjanam sirds aiz prieka vai gavilēja. Viņam bija pavērusies iespēja iegūt slavu un reizē arī naudu, turklāt jau tagad šī izdevība viņu bija tuvinājusi sievietei, ko viņš pielūdza. Liktenis vienā paņēmienā sniedza viņam vairāk, nekā viņš jebkad bija uzdrošinājies cerēt.
De Trevila kungs atradās salonā parastajā dižciltīgu draugu lokā. D'Artanjans, ko visi kalpotāji pazina, iegāja kabinetā un lūdza paziņot mājastēvam, ka vēloties ar viņu runāt kādā ļoti svarīgā jautājumā.
Neaizritēja ne piecas minūtes, kad ienāca de Trevila kungs. No jaunekļa priekā starojošās sejas godājamais kapteinis uzreiz saprata, ka tiešām atgadījies kas jauns.
Visu ceļu, šurp nākdams, d'Artanjans bija prātojis: vai uzticēt de Trevila kungam noslēpumu, vai arī tikai izlūgties rīcības brīvību kādā slepenā lietā? Bet de Trevila kungs vienmēr bija izturējies pret viņu tik cildeni, tik padevīgi kalpoja karalim un karalienei un tik dziļi ienīda kardinālu, ka jauneklis nolēma izstāstīt kapteinim visu.
— Jaunais draugs, jūs esot vēlējies ar mani runāt? — de Trevila kungs sacīja.
— Jā, kapteiņa kungs, — d'Artanjans atbildēja, — un es ceru, ka jūs man piedosiet par traucējumu, kad dabūsiet zināt, cik svarīgs uzdevums atvedis mani pie jums.
— Runājiet, es klausos.
— No šī uzdevuma veikšanas atkarīgs, — d'Artanjans runāja aizvien klusāk, — karalienes gods un varbūt pat dzīvība.
— Ko jūs sakāt? — ieteicās de Trevila kungs, bažīgi paskatīdamies apkārt, vai viņi tiešām ir vieni, un tad atkal pievērsdams jautājošu skatienu d'Artanjanam.
— Gluži nejauši esmu atklājis kādu noslēpumu …
— Ko jūs, jaunais cilvēk, glabāsiet, pat ja tas maksātu jums dzīvību.
— Bet jums man tas jāuztic, kapteiņa kungs, jo jūs vienīgais varat man palīdzēt veikt uzdevumu, ko esmu saņēmis no viņas majestātes.
— Vai šis noslēpums attiecas uz jums?
— Nē, mans kungs, tas ir karalienes noslēpums.
— Vai viņas majestāte atļāva jums to man uzticēt?
— Nē, tieši pretēji: man cieši piekodināts to neizpaust.
— Kādēļ tad jūs gribat to man atklāt?
— Tādēļ, ka bez jūsu palīdzības es nekā nevarēšu izdarīt un baidos, ka jūs noraidīsiet manu lūgumu, ja nezināsiet, kādā nolūkā to izsacīšu.
— Jaunekli, neizpaudiet jums uzticēto noslēpumu un sakiet, ko jūs vēlaties.
— Es vēlos, lai jūs man izgādātu no dez Esāra kunga divas nedēļas atvaļinājuma.
— Kad?
— Sakot ar šo nakti.
— Vai jūs aizbrauksiet no Parīzes?
— Došos veikt man uzticēto uzdevumu.
— Vai varat man pateikt, uz kurieni?
— Uz Londonu.
— Vai kāds ir ieinteresēts, lai jūs nesasniegtu mērķi?
— Man šķiet, kardināls atdotu visu pasaulē, lai mani aizkavētu.
— Vai dosieties ceļā viens?
— Jā, viens.
— Tadā gadījuma jūs netiksiet tālāk par Bondī, tik tiešam kā mani sauc Trevilu.
— Kā tā?
— Jums uzsutīs slepkavu.
— Tad es miršu, veikdams pienākumu.
— Bet jūsu uzdevums paliks neveikts.
— Tas tiesa, — d'Artanjans piekrita.
— Ticiet man, — Trevils turpināja, — šāda veida pasākumos jadodas četriem, lai galā nokjūtu viens.
— Jums taisnība, kapteiņa sungs, — d'Artanjans sacīja. — Bet jūs pazīstat Atosu, Portosu un Aramisu, jūs zināt, ka viņi neatteiksies man palīdzēt.
— Arī ja neatklāsiet viņiem noslēpumu, ko es negribēju uzzināt?
— Mēs reizi par visām reizēm esam zvērējuši akli uzticēties cits citam un visos pārbaudījumos sniegt palīdzību. Turklāt jūs varat pateikt viņiem, ka pilnīgi uzticaties man, tad ari viņi paļausies uz mani.
— Varu katram no viņiem piešķirt divas nedējas atvaļinājuma: Atosam, kura ievainojums vēl joprojām nav sadzijis, lai viņš varētu aizbraukt uz Foržu dziedniecības avotiem, bet Portosam un Aramisam, lai tie pavadītu savu draugu, ko nevar pamest vienu tik smagā stāvoklī. Atvaļinājuma zīme būs pierādījums, ka es viņiem atļauju aizceļot.
— Pateicos, kapteiņa kungs, jūs esat neizmērojami laipns.
— Tūlīt pat steidzieties pie viņiem, lai jau šonakt varētu doties ceļā. Jā, papriekš uzrakstiet lūgumu dez Esāra kungam. Iespējams, ka jums jau kāds spiegs ir uz pēdām un jūsu apmeklējums, par kuru šādā gadījumā kardinālam tiks ziņots, tādā veidā būs attaisnots.
D'Artanjans uzrakstīja pieprasīto lūgumu, un de Trevila kungs, saņēmis to no viņa rokām, apsolīja, ka pirms pulksten diviem no rīta atvaļinājuma zīmes visiem četriem ceļotājiem tikšot pienestas mājās.