— Esiet tik laipns un manējo aizsūtiet uz Atosa dzīvokli, — d'Artanjans lūdza. — Baidos, ka, atgriežoties savās mājās, man var iznākt kāda nepatīkama satikšanās.
— Par to neraizējieties. Ardievu un laimīgu ceļu! Pagaidiet! — de Trevila kungs atsauca atpakaļ aizejošo d'Artanjanu.
Jauneklis atgriezās.
— Vai jums nauda ir?
D'Artanjans pašķindināja kabatā naudas maišeli.
— Pietiekoši? — de Trevila kungs jautāja.
— Trīssimt pistoles.
— Lieliski, ar to var aizbraukt līdz pasaules galam!
D'Artanjans atvadīdamies palocījās, un de Trevila kungs sniedza viņam roku. Jaunais gaskonis godbijīgā pateicībā paspieda šo roku. Kopš ierašanās Parīzē viņš varēja tikai teikt un slavēt šo lielisko cilvēku, kas aizvien bija cildens, godīgs un augstsirdīgs.
Vispirms d'Artanjans sameklēja Aramisu; pie šī drauga viņš nebija iegriezies kopš tā nozīmīgā vakara, kad bija sekojis Bonasjē kundzei. Vēl vairāk: pēdējā laikā viņš pat reti satikās ar jauno musketieri un ik reizi, kad redzēja Aramisu, bija saskatījis tā sejā dziļas skumjas.
Arī šovakar Aramiss bija vēl nomodā, drūms un sapņains. D'Artanjans mēģināja iztincināt, kāpēc draugs iegrimis tik dziļā melanholijā. Aramiss izvairīgi aizbildinājās, ka viņam vajagot uz nākošo nedēļu uzrakstīt latīņu valodā komentārus svētā Augustīna rakstu astoņpadsmitajai nodaļai un tas viņam sagādājot raizes.
Abi draugi bija kādu brīdi sarunājušies, kad ieradās de Trevila kunga kalpotājs un pasniedza Aramisam aizzīmogotu vēstuli.
— Kas tur ir? — Aramiss jautāja.
— Atvaļinājuma zīme, kuru jūs, kungs, lūdzāt, — atbildēja sulainis.
— Es neesmu lūdzis piešķirt man atvaļinājumu, — Aramiss sacīja.
— Nerunājiet un ņemiet, — teica d'Artanjans. — Un te jums, draugs, puspistoles par pūlēm. Pasakiet de Trevila kungam, ka Aramisa kungs sirsnīgi pateicās. Varat iet.
Sulainis palocījās līdz zemei un aizgāja.
— Ko tas nozīmē? — Aramiss jautāja.
— Paņemiet, kas jums vajadzīgs divu nedēļu ilgam ceļojumam, un nāciet man līdzi.
— Bet es pašreiz nevaru aizbraukt no Parīzes nezinādams… Aramiss aprāvās.
— Kas noticis ar viņu, vai ne? — d'Artanjans turpināja.
— Ar ko?
— Ar to sievieti, kas šeit bija. Viņai bija izšūts mutautiņš.
— Kas jums teica, ka šeit bijusi kāda sieviete? — kļuvis bāls kā nāve, jautāja Aramiss.
— Es viņu redzēju.
— Vai jūs zināt, kas1 viņa ir?
— Vismaz iedomājos.
— Paklausieties, — Aramiss teica, — reiz jūs zināt tik daudz ko, varbūt tad jūs zināt arī, kas noticis* ar šo sievieti?
— Domāju, ka viņa atgriezusies Tūrā.
— Tūrā? Jā, tas var būt. Jūs viņu pazīstat. Bet kādēļ viņa atgriezās Tūrā, man nekā nesacījusi?
— Viņa baidījās, ka netiek arestēta.
— Kāpēc viņa man neraksta?
— Tāpēc, ka baidās jūs kompromitēt.
— D'Artanjan, jūs atdodat man dzīvību! — Aramiss iesaucās. — Es domāju, ka tieku nicināts un pievilts. Biju tik laimīgs, kad atkal tikos ar viņu! Nevarēju ticēt, ka viņa riskēja ar savu brīvību manis dēļ, bet kādēļ īsti viņa bija atgriezusies Parīzē?
— Aiz tā paša iemesla, kādēļ mēs šodien dosimies uz Angliju.
— Un tas būtu? — Aramiss jautāja.
— Draugs, kādreiz jūs to dabūsiet zināt, bet pašreiz es izturēšos tikpat noslēpumaini kā jūs attiecībā uz «doktora brāļameitu».
Aramiss pasmaidīja, atcerēdamies pasaciņu, ko kādā vakarā bija stāstījis saviem draugiem.
— Ja jau viņa aizbraukusi no Parīzes un jūs par to esat pārliecināts, d'Artanjan, tad mani te nekas neattur, un esmu gatavs jums sekot. Jūs teicāt, ka mēs dosimies …
— Vispirms pie Atosa, un, ja gribat nākt līdzi, tad aicinu jūs pat pasteigties, jo esam zaudējuši jau daudz laika. Starp citu, brīdiniet arī Bazēnu?
— Bazēns mūs pavadīs? — Aramiss jautāja.
— Varbūt. Vismaz pašreiz būs labi, ja viņš atnāks mums līdzi pie Atosa.
Aramiss pasauca Bazēnu un lika tam ierasties pie Atosa.
— Nu tad iesim, — viņš teica, paņemdams mēteli, zobenu un trīs pistoles; velti viņš pavēra trīs četras atvilktnes, meklēdams kādu nejauši ieklīdušu pistoli. Pārliecinājies, ka meklējumiem nav panākumu, viņš devās pakaļ d'Artanjanam, nodomādams, kā tas var būt, ka jaunais gvardists zina tikpat labi kā viņš pats, kas bijusi jaunā sieviete, kura izmantojusi viņa viesmīlību, un turklāt zina labāk par viņu, kas ar šo sievieti noticis.
Sasniedzis durvju slieksni, Aramiss uzlika roku d'Artanjanam uz pleca un, cieši paskatīdamies uz viņu, jautāja:
— Vai jūs nevienam neesat stāstījis par šo sievieti?
— It nevienam pašam.
— Pat ne Atosam un Portosam?
— Neesmu viņiem bildis ne vārdiņa.
— Tad ir labi.
Nomierinājies par šo jautājumu, Aramiss devās līdzi d'Artanjanam. Drīz vien viņi sasniedza Atosa dzīvokli.
Kad viņi tur iegāja, Atoss turēja vienā rokā atvaļinājuma zīmi, otrā de Trevila kunga vēstuli.
— Vai jūs varat man izskaidrot, ko nozīmē šis atvaļinājums un šī vēstule, ko nupat saņēmu? — Atoss izbrīnā jautāja.
«Mans mīļais Atos, tā kā tas nepieciešams jūsu veselības labā, lad es piekritu, ka jūs pāris nedēļas atpūšaties. Dodieties uz Foržu dziedniecības avotiem vai uz citu peldvietu, kas jums būtu piemērota. Vēlu drīzu izveseļošanos.
Jūsu Trevils.»
— Atvaļinājuma zīme un vēstule nozīmē to, ka jums, Atos, vajag man sekot.
— Uz Foržu dziedniecības avotiem?
— Turp vai citur.
— Karaļa uzdevumā?
— Karaļa vai karalienes. Vai tad mēs neesam viņu majestāšu kalpi?
Šai mirklī ienāca Portoss.
— Sasodīts! — viņš iesaucās. — Kopš kura laika musketieriem piešķir atvaļinājumu, kad viņi to nemaz neprasa?