— Kopš viņiem ir draugi, kas to pieprasa viņu vietā, — atteica d'Artanjans.
— Ahā, — novilka Portoss, — te, kā redzams, kaut kas notiek?
— Ja, mes dodamies ceļa, — Aramiss paskaidroja.
— Uz kurieni? — Portoss jautāja.
— Nudien, skaidri es nezinu, — Atoss atbildēja. — Pavaicā d'Artanjanam.
— Uz Londonu, mani kungi, — d'Artanjans sacīja.
— Uz Londonu? — Portoss iesaucās. — Un ko mēs darīsim Londonā?
— To, mani kungi, es nedrīkstu izpaust. Jums būs man jāuzticas.
— Bet, lai dotos uz Londonu, ir vajadzīga nauda, — Portoss iebilda, — un man tās nav.
— Man arī ne, — Aramiss teica.
— Man arī ne, — sacīja Atoss.
— Toties man ir, — teica d'Artanjans, izvilkdams no kabatas savu bagātību. — Šajā maišelī ir trīssimt pistoles. Paņemsim katrs septiņdesmit piecas, ar to pietiks ceļam līdz Londonai un atpakaļ. Un nomierinieties, mēs visi netiksim līdz Londonai.
— Kāpēc tad tā?
— Tāpēc ka, domājams, daži no mums paliks ceļā.
— Vai tad mēs dosimies karagājienā?
— Turklāt ļoti bīstamā, brīdinu jūs.
— Pie joda! — iesaucās Portoss. — Bet, ja mēs dodamies briesmās un pat varam tikt nogalināti, tad es vismaz gribētu zināt, kālab?
— Vai tev no tā tiks labāk? — Atoss sacīja.
— Jāatzīstas, es arī piekrītu Portosam, — teica Aramiss.
— Vai karalis paradis dot jums norēķinus? Nē. Viņš jums vienkārši pasaka: Gaskoņā vai Flandrijā kaujas, ejiet ari jūs cīnīties, un jūs aizejat. Jūs pat neuztraucaties par to.
— D'Artanjanam taisnība, — sacīja Atoss. — Te mums ir trīs atvaļinājuma zīmes no de Trevila kunga un trīssimt pistoles nezin no kā. Iesim mirt tur, kur mūs sūta. Vai dzīvība ir tā vērts, lai tik daudz jautātu? D'Artanjan, es iešu tev līdzi.
— Es arī, — Portoss teica.
— Un es arī, — sacīja Aramiss. — Es gluži labprāt atstāšu Parīzi. Man vajag izklaidēties.
— Par izklaidēšanos neraizējieties, kungi! Tās jums netrūks,— d'Artanjans teica.
— Un kad tad mēs dosimies ceļā? — Atoss jautāja.
— Tūlīt pat, — atbildēja d'Artanjans. — Nedrīkstam zaudēt ne minūti.
— Hei! Grimo, Planšē, Musketon, Bazēn! — četri jaunekļi uzsauca saviem sulaiņiem. — Ieziediet mūsu stulmu zābakus un atvediet zirgus.
Tanīs laikos musketieri turēja galvenajā mītnē gluži kā kazarmā savu un sava sulaiņa zirgu.
Planšē, Grimo, Musketons un Bazēns aizjoza pa kaklu pa galvu.
— Tagad vienosimies par karagājiena plānu, — Portoss sacīja. — Uz kurieni mēs dosimies vispirms?
— Uz Kalē, — atbildēja d'Artanjans. — Tas ir īsākais ceļš uz Londonu.
— Tādā gadījumā manas domas būtu šādas, — Portoss sacīja.
— Runā!
— Četri vīri, kas ceļotu kopā, varētu modināt aizdomas. Lai d'Artanjans dod mums katram norādījumus. Es izjāšu pirmais uz Buloņu, lai izlūkotu ceļu; pēc divām stundām izjās Atoss caur Amjēnu; Aramiss mums sekos caur Nuajonu. D'Artanjans varēs jāt, pa kuru ceļu vēlēsies, tikai ģērbies Planšē drānās, bet Planšē sekos mums kā d'Artanjans, ģērbies gvardistu uniformā.
— Kungi, — ierunājās Atoss, — es uzskatu, ka šādā pasākumā sulaiņus nevajag ņemt līdzi. Muižnieks var kādreiz aiz pārsteidzības izpaust noslēpumu, bet sulainis to gandrīz vienmēr pārdos.
— Portosa plāns man liekas nepieņemams, — d'Artanjans teica. — Vispirms, es pats nezinu, kādus norādījumus varētu jums dot. Es vedu vēstuli, un tas ir viss. Man nav un es arī nevaru dabūt trīs norakstus no šīs vēstules, jo tā ir aizzīmogota. Tādēļ, pēc manām domām, mums jādodas ceļā visiem kopā. Vēstule atrodas, lūk, šajā kabatā. — Un viņš parādīja, kurā kabatā ielicis vēstuli. — Ja es tikšu nogalināts, viens no jums paņems vēstuli, un jūs turpināsiet ceļu. Ja tiks nogalināts nākošais, vēstuli paņems trešais un tā tālāk. Kaut vai viens nonāk līdz galam, ar to pietiek.
— Bravo, d'Artanjan! — iesaucās Atoss. — Esmu gluži tavās domās. Tikai mums jābūt konsekventiem. Es dodos uz peldvietu, un jūs mani pavadāt. Bet Foržu ūdeņu vietā es izvēlos jūras peldes, jo varu rīkoties brīvi. Ja mūs aizturēs, es uzrādīšu de Trevila kunga vēstuli un jūs uzrādīsiet savas atvaļinājuma zīmes. Ja mums uzbruks, mēs aizstāvēsimies. Ja mūs tiesās, mēs neparko neatkāpsimies no apgalvojuma, ka gribējām vienu otru reizi pa- mērcēties jūrā. Ar četriem atsevišķiem cilvēkiem viegli tikt galā, turpretī četri kopā jau ir maza kaujas nodaļa. Mūsu četrus sulaiņus ari apbruņosim ar pistolēm un musketēm. Ja mums pretī izsūtīs armiju, mēs cīnīsimies, un tas, kas paliks dzīvs, kā d'Artanjans teica, aiznesīs vēstuli.
— Labi teikts, — Aramiss sacīja. — Atos, tu nerunā bieži, bet, kad tu runā, tad ne sliktāk par 2anu Zeltamuti. Es pievienojos Atosa plānam. Un tu, Portos?
— Es arī, ja tas ir pa prātam d'Artanjanam, — Portoss atbildēja. — D'Artanjans, kam vēstule uzticēta, protams, ir pasākuma vadītājs. Lai viņš izlemj, un mēs paklausīsim.
— Lai notiek! — d'Artanjans sacīja. — Es izlemju, ka mēs pieņemam Atosa plānu un dosimies ceļā pēc pusstundas.
— Pieņemts! — Trīs musketieri reizē iesaucās.
Katrs izstiepa roku un paņēma no maišeļa septiņdesmit piecas pistoles un steidzās saposties ceļam, lai varētu izjāt norunātajā stundā.
XX ceļojums
Pulksten divos no rīta mūsu četri dēkaiņi pa Senklū vārtiem izjāja no Parīzes. Kamēr valdīja tumsa, viņi jāja klusēdami; gribot negribot nakts viņus ietekmēja, it visur viņiem rēgojās kādas lamatas.
Tikko svīda gaismiņa, mēles atraisījās, un reizē ar sauli atgriezās parastā jautrība. Gluži kā kaujas priekšvakarā sirds viņiem pukstēja strauji, acis staroja, katrs juta, ka dzīve, no kuras varbūt vajadzēs šķirties,, ir varen jauka.
Starp citu, kolonna izskatījās visai draudīga: musketieru melnie zirgi, to kareivīgā stāja, eskadronā iegūtie paradumi, aiz kuriem šie cildenie kareivja biedri rikšoja vienmērīgā gaitā, tas pats par sevi atklātu visstingrāko inkognito.