Aizmugurē jāja mūsu draugu sulaiņi, apbruņoti līdz zobiem.
Viss gāja labi līdz Šantijī, ko viņi sasniedza pulksten astoņos no rīta. Vajadzēja ieturēt brokastis. Viņi nolēca no zirgiem pie mājvietas, ko ieteica izkārtne, uz kuras svētais Mārtiņš deva pusi no sava mēteļa kādam nabagam. Sulaiņiem viņi piekodināja nenoņemt zirgiem seglus un būt gataviem nekavējoties atkal doties ceļā.
Draugi iegāja kopējā istabā un atsēdās pie galda.
Kāds muižnieks, kas arī nupat bija ieradies pa ceļu, kas veda no Damartēnas, bija atsēdies pie tā paša galda un ēda brokastis. Viņš sāka runāt par šo un to. Mūsu ceļinieki viņam atbildēja. Tad viņš uzdzēra uz mūsu draugu veselību un tie savukārt uz viņa veselību.
Bet tai mirklī, kad ienāca Musketons un paziņoja, ka zirgi ir gatavībā, un četri draugi cēlās no galda, nepazīstamais uzaicināja Portosu uzdzert uz kardināla veselību. Portoss atbildēja, ka viņš to labprāt darīšot, ja nepazīstamais savukārt uzdzeršot uz karaļa veselību. Nepazīstamais iesaucās, ka viņš cita karaļa nepazīstot kā tikai viņa eminenci. Portoss nosauca viņu par žūpu. Nepazīstamais izvilka zobenu.
— Jūs izdarījāt muļķību, — Atoss teica, — bet nekā darīt, atkāpties vairs nevar. Nogaliniet šo cilvēku un centieties mūs panākt.
Visi trīs uzlēca zirgiem mugurā un aizaulekšoja, turpretī Portoss palika, solīdams pamielot savu pretinieku ar visiem zobenu cīņās pazīstamajiem dūrieniem.
— Tas bija pirmais, — Atoss pēc kādiem piecsimt soļiem sacīja.
— Bet kāpēc šis cilvēks piesējās tieši Portosam un ne kādam citam no mums? — Aramiss jautāja.
— Tāpēc, ka Portoss runāja skaļāk par mums visiem un nepazīstamais noturēja viņu par vadītāju, — d'Artanjans teica.
— Es vienmēr esmu sacījis, ka šis jaunais gaskonis ir īsta gudrības aka, — Atoss nomurmināja.
Ceļotāji devās uz priekšu.
Bovē viņi apstājās uz pāris stundām, gan lai atpūtinātu zirgus, bet arī cerēdami sagaidīt Portosu. Bet, tā kā Portoss neieradās un par viņu nebija nekādu ziņu, tad draugi devās tālāk.
Kādu ljē aiz Bovē, vietā, kur ceļš bija iežņaugts starp diviem stāviem pakalniem, viņi sastapa astoņus vai desmit vīrus, kas, izmantodami to apstākli, ka ceļš šeit nebija bruģēts, izlikās to labojam. īstenībā viņi raka bedres un padziļināja dubļainās grambas.
Negribēdams aptašķīt stulmu zābakus šajā mākslīgi radītajā dubļu dangā, Aramiss viņus asi apsauca. Atoss gan dzīrās viņu apturēt, bet jau bija par vēlu. Strādnieki sāka ņirgāties par ceļotājiem, turklāt tik bezkaunīgiem vārdiem, ka pat vēsais Atoss iekaisa un trieca savu zirgu virsū vienam no tiem.
Tad šie ļaudis atkāpās līdz grāvim un katrs paķēra tur noslēpto musketi. Tā mūsu septiņiem ceļotājiem iznāca jāt vārda tiešā nozīmē cauri apšaudei. Aramisu viena lode ievainoja plecā, bet Musketonam lode ieurbās mīkstumos, kas atrodas zemāk par krustiem. No zirga nokrita vienīgi Musketons un nevis tāpēc, ka būtu smagi ievainots, bet, tā kā nevarēja saskatīt savu ievainojumu, tad, bez šaubām, nodomāja, ka ir ievainots bīstamāk, nekā bija patiesībā.
— Tās ir lamatas! — d'Artanjans iesaucās. — Nešausim pretī! Uz priekšu!
Kaut gan Aramiss bija ievainots, tomēr viņš ieķērās zirgam krēpēs, un tas aiznesa viņu līdzi pārējiem. Musketona zirgs pievienojās viņiem un bez jātnieka ieņēma savu vietu ierindā.
— Tagad mums būs zirgs, ko pārmainīt,,— Atoss sacīja.
— Man vairāk būtu derējusi cepure, — teica d'Artanjans, —jo manējo notrieca lode. Laime vēl, ka vēstule, ko es vedu, nebija aizbāzta aiz cepures malas.
— Jā, jā, bet viņi nogalinās nabaga Portosu, kad tas jās garām, — bažījās Aramiss.
— Ja Portoss būtu uz kājām, viņš jau būtu mūs panācis, — Atoss teica. — Manuprāt, žūpa, nostājies cīņas pozīcijā, būs at- skurbis.
Viņi aulekšoja vēl pāris stundas, kaut gan zirgi bija tā nodzīti, ka modās bažas, vai tie vēl ilgi jaudās viņus nest.
Ceļinieki bija nogriezušies kādā sānceļā, cerēdami, ka te viņi izvairīsies no sadursmēm. Krevkerā Aramiss paskaidroja, ka nespējot doties tālāk. Patiesi, lai nokļūtu līdz šejienei, bija vajadzīga visa viņa vīrišķība, ko viņš slēpa zem iznesīgas uzvedības un izsmalcinātām manierēm. Ar katru mirkli viņš kļuva aizvien bālāks, biedriem jau vajadzēja viņu atbalstīt, lai viņš noturētos seglos. Pie kāda krodziņa durvīm pārējie ceļinieki nocēla viņu no zirga, atstāja pie viņa Bazēnu, kas kautiņā varēja drīzāk apgrūtināt nekā būt derīgs, un devās tālāk, cerēdami Amjēnā atrast naktsmājas.
— Deviņi pērkoni! — lādējās Atoss, kad nelielā nodaļa, kura tagad ietilpa vairs tikai divi kungi un divi kalpi, Grimo un Planšē, atkal trauca tālāk. — Pie joda! Mani viņiem vairs neizdosies piemuļķot! Es varu galvot, ka no šejienes līdz pašai Kalē viņi vairs nepiespiedīs mani atvērt muti vai izvilkt zobenu. Zvēru…
— Nezvērēsim, bet labāk aulekšosim, — sacīja d'Artanjans, — ja vien zirgi vēl jaudās.
Ceļinieki piecirta piešus, un zirgi no spēcīgā pamudinajuma atguva jaunus spēkus, Amjēnu viņi sasniedza ap pusnakti un apstājās pie mājvietas «Zelta lilija».
Mājvietas saimnieks, kas izskatījās kā godīgākais cilvēks pasaulē, saņēma ceļiniekus, turēdams vienā rokā svečturi, otrā kokvilnas naktscepuri. Viņš gribēja abus ceļiniekus novietot katru ļoti jaukā istabā, tikai diemžēl istabas atradās katra savā mājas galā. D'Artanjans un Atoss atteicās no tām. Saimnieks sacīja, ka viņam neesot citu istabu, kas būtu cienījamo viesu cienīgas, bet ceļinieki paskaidroja, ka gulēšot kopīgajā istabā katrs uz sava matrača, ko lai noliekot uz grīdas. Saimnieks negribēja tam piekrist, bet ceļinieki neatlaidās no savas prasības, un galu galā saimniekam vajadzēja vien padoties.