Viņi tikko bija uzklājuši gultas un aizbarikādējuši durvis no iekšpuses, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie slēģiem. Viņi jautāja, kas tur ir, pēc balss pazina savus kalpus un atvēra logu.
Tie tiešām bija Planšē un Grimo.
— Grimo viens pats var apsargāt zirgus, — Planšē sacīja. — Ja kungi atļautu, es nogultos šķērsām priekšā durvīm. Tad kungi varēs būt droši, ka neviens netiks viņiem klāt.
— Uz kā tad tu gulēsi? — d'Artanjans jautāja.
— Te ir mana gulta, — Planšē atbildēja, rādīdams uz salmu kūli.
— Nac vien, — d'Artanjans teica, — tev taisnība: saimnieka seja man nepatika, tā ir pārāk mīlīga.
— Man arī viņš nepatīk, — Atoss sacīja.
Planšē iekāpa pa logu istabā un nogūlās šķērsām priekšā durvīm, turpretī Grimo devās uz stalli, nosolījies, ka pulksten piecos no rīta visi četri zirgi būs gatavi ceļam.
Nakts aizritēja diezgan mierīgi. Ap pulksten diviem gan kāds mēģināja atvērt durvis, taču Planšē, uzreiz atmodies, uzsauca: «Kas tur ir?» Traucētājs atbildēja, ka esot pārskatījies, un aizgāja.
Pulksten četros no rīta no staļļiem atskanēja milzīgs troksnis. Grimo bija gribējis uzmodināt staļļu puišus, un tie viņu piekāva. Atvēruši logu, mūsu draugi ieraudzīja, ka nelaimīgais Grimo guļ sētsvidū bez samaņas. Viņam ar sekumiem bija iebelzts pa galvu.
Planšē izgāja pagalmā un gribēja apseglot zirgus, bet tie kliboja. Vienīgi Musketona zirgs, kas vakar piecas sešas stundas bija rikšojis bez jātnieka, būtu varējis turpināt ceļu, bet aiz gluži neizskaidrojama pārpratuma lopu dakteris, kas esot atsaukts, it kā lai nolaistu asinis saimnieka zirgam, bija tās nolaidis Musketona zirgam.
Tas viss sāka likties aizdomīgi; nelaimīgie pārpratumi, kas sekoja cits citam, varēja būt radušies aiz nejaušības, bet tikpat labi tie varēja būt sazvērestības auglis. Atoss un d'Artanjans izgāja ārā, bet Planšē devās apjautāties, vai apkaimē nav pārdodami trīs zirgi. Pie mājvietas durvīm stāvēja divi apsegloti, moži un spēcīgi zirgi. Tie būtu ļoti piemēroti mūsu ceļotājiem. Planšē vaicāja, kur atrodoties zirgu īpašnieki. Tie esot nakti pārgulējuši mājvietā un pašreiz maksājot saimniekam rēķinu.
Atoss arī gāja samaksāt par naktsguļu, turpretī d'Artanjans ar Planšē palika stāvot pie durvīm.
Mājvietas saimnieks atradās kādā dibenistabā ar zemiem griestiem. Atosu lūdza ieiet.
Iegājis istabā un nejuzdams nekādas aizdomas, Atoss pasniedza saimniekam divas pistoles. Saimnieks sēdēja pie rakstāmgalda, kam viena atvilktne bija pusvirus. Paņēmis Atosa pasniegto naudu, viņš to grozīja rokās un tad pēkšņi iekliedzās, ka monēta esot viltota, viņš likšot apcietināt Atosu un viņa biedru, jo tie esot naudas viltotāji.
— Gatavais ērms! — Atoss iesaucās, tuvodamies saimniekam.
— Es tev nogriezīšu ausis!
Tai pašā mirklī pa sāndurvīm istabā iedrāzās četri līdz zobiem apbruņojušies vīri un metās virsū Atosam.
— Esmu iekritis lamatās, — Atoss kliedza, cik skaļi spēdams.
— Jāj prom, ātrāk, ātrāk! — Un viņš izšāva divas reizes.
D'Artanjans un Planšē nelika divreiz atkārtot mudinājumu.
Viņi atraisīja abus apseglotos zirgus, uzmetās tiem mugurā, piespieda piešus un aizauļoja kā vējš.
— Vai tu redzēji, kas notika ar Atosu? — d'Artanjans, gaitu nepalēninādams, jautāja Planšē.
— Kungs, es redzēju, ka divi krita no viņa šāvieniem, — Planšē atbildēja, — un, cik varēju saskatīt caur stiklotajām durvīm, šķiet, viņš ar zobenu cīnījās pret pārējiem.
— Drošsirdīgais Atoss! — d'Artanjans nomurmināja. — Šausmīgi iedomāties, ka mums vajadzēja viņu pamest! Bet varbūt pēc nedaudziem soļiem mūs gaida tas pats liktenis. Uz priekšu, Planšē, uz priekšu! Tu esi krietns puisis.
— Es jau jums, kungs, to teicu, — Planšē atbildēja. — Pikardieti var iepazīt tikai pamazām. Un te ir mana dzimtā puse, tas ari dod sparu.
Abi, piecirzdami piešus, vienā laidienā aizauļoja līdz Sentome- rai. Tur viņi Jāva zirgiem atvilkt elpu, tomēr, baidīdamies no starpgadījumiem, neizlaida pavadu no rokām un, tāpat ielas vidū stāvēdami, steigā iekoda un steidzās tālāk.
Kādus simt soļus šaipus Kalē vārtiem d'Artanjana zirgs nogāzās gar zemi un nebija vairs iespējams viņu piecelt: nodzītajam lopam pa nāsīm un acīm plūda asinis. Atlika vēl Planšē zirgs, bet ari tas bija apstājies un vairs nekustējās no vietas.
Par laimi, kā mēs jau teicām, līdz pilsētai bija atlikuši tikai kādi simt soļi. Pametuši zirgus uz lielceļa, viņi paši kājām steidzās uz ostu. Planšē vērsa d'Artanjana uzmanību uz kādu muižnieku, kas acīmredzot arī nupat bija ieradies ar savu sulaini un gāja soļus piecdesmit viņiem pa priekšu.
Viņi panāca šo muižnieku, kas šķita ļoti aizņemts. Zābaki tam bija apputējuši. Piegājis pie kāda burinieka īpašnieka, nepazīstamais muižnieks jautāja, vai tas varētu viņu nekavējoties pārvest pāri uz Angliju.
— Tas būtu vieglāk par vieglu, bet šorīt pienākusi pavēle neizlaist nevienu bez īpašas kardināla atļaujas.
— Man ir tāda atļauja, redziet, — muižnieks sacīja, izvilkdams no kabatas papīra lapu.
— Tad lai to apstiprina ostas pārzinis, — burinieka īpašnieks teica, — un citu kuģi nemeklējiet.
— Kur es varu sastapt pārzini?
— Viņš ir savās lauku mājās.
— Un kur tās atrodas?
— Ceturtdaļjūdzi aiz pilsētas. Raug, no šejienes jau var saskatīt viņa mājas dakstiņu jumtu, tur, tā paugura pakājē.
— Labil — muižnieks noteica un, sava sulaiņa pavadīts, devās uz norādīto ostas pārziņa ārpilsētas māju.
D'Artanjans un Planšē piecsimt soļu attālumā viņiem sekoja.
Tiklīdz viņi bija izgājuši no pilsētas, d'Artanjans sāka iet straujāk un panāca muižnieku nelielas birztalas malā.