— Mans kungs, — d'Artanjans uzrunāja nepazīstamo,—man šķiet, ka jūs ļoti steidzaties?
— Ārkārtīgi.
— Man ļoti žēl, — d'Artanjans turpināja, — bet arī es ārkārtīgi steidzos un gribēju lūgt jūs izdarīt man vienu pakalpojumu.
— Kādu?
— Laist mani pa priekšu.
— Tas ir neiespējami, — muižnieks atbildēja. — Esmu četrdesmit četrās stundās veicis sešdesmit ljē, un man vajag rīt ap pusdienas laiku nokļūt Londonā.
— Es esmu veicis to pašu attālumu četrdesmit stundās, un man jābūt Londonā rīt pulksten desmitos no rīta.
— Man ļoti žēl, mans kungs, bet es pirmais ierados un neiešu kā otrais.
— Man ļoti žēl, mans kungs, bet es ierados otrais un iešu kā pirmais.
— Karaļa uzdevumā! — iesaucās muižnieks.
— Savā personīgā uzdevumā! — d'Artanjans atcirta.
— Man liekas, mans kungs, jūs tīši meklējat ķildu.
— Pie joda! Kā gan citādi?
— Ko jūs vēlaties?
— Vai gribat to zināt?
— Protams.
— Labi! Es vēlos dabūt no jums atļauju, kas jums ir un kuras man nav, jo man tā ir vajadzīga.
— Man šķiet, jūs jokojat.
— Es nejokoju.
— Ļaujiet man iet!
— Jūs netiksiet tālāk ne soli.
— Jaunais cilvēk, es jums sašķaidīšu galvu. Libēn, manas pistoles!
— Planšē, tev jātiek galā ar sulaini, — d'Artanjans sacīja, — es tikšu galā ar viņa kungu.
Pēc saviem pirmajiem varoņdarbiem kļuvis drošsirdīgs, Planšē metās virsū Libēnam un, būdams spēcīgs un veikls, notrieca viņu gar zemi un uzlika celi viņam uz krūtīm.
— Kungs, dariet savu darbu, — Planšē teica, — es savējo esmu padarījis.
To redzēdams, muižnieks izrāva zobenu no maksts un uzbruka d'Artanjanam. Bet viņš bija uzdūries stipram pretiniekam.
Trijās sekundēs d'Artanjans viņu trīs reizes ievainoja, pie katra dūriena sacīdams:
— Tas par Atosu! Tas par Portosu! Tas par Aramisu!
Pēc trešā dūriena muižnieks nogāzās gar zemi kā maiss.
Domādams, ka viņš ir miris vai vismaz zaudējis samaņu, d'Artanjans piegāja pie viņa, lai paņemtu atļauju. Bet, tikko jaunais gaskonis izstiepa roku, lai pārmeklētu muižnieku, ievainotais, kas nebija izlaidis no rokas zobenu, iedūra viņam ar zobena smaili krūtīs, sacīdams:
— Un tas jums!
— Un tas par mani! Pēdējai uzkodai! — d'Artanjans saniknots iesaucās, ar ceturto dūrienu vēderā pienaglodams pretinieku pie zemes.
Šoreiz muižnieks aizvēra acis un zaudēja samaņu.
D'Artanjans iztaustīja kabatu, kurā muižnieks bija iebāzis atļauju, un izņēma to. Atļauja bija izsniegta uz grāfa de Varda vārda.
Pēdējo reizi uzmezdams skatienu skaistajam jauneklim, kam varēja būt tikko divdesmit pieci gadi un kuru viņš šeit atstāja guļam bez samaņas un varbūt pat mirušu, d'Artanjans nopūtās, iedomādamies, cik dīvains gan ir liktenis, kas liek vīriem citam citu iznīcināt gluži svešu, tālu stāvošu cilvēku labā.
Bet itin drīz d'Artanjanu izrāva no šīm pārdomām Libēns, kas neganti bļāva un ar visu spēku sauca pēc palīdzības.
Planšē aizžņaudza viņam rīkli.
— Kungs, kamēr es viņu tā turēšu, tikmēr viņš nekliegs, tas ir skaidrs, — Planšē teica, — bet, tikko palaidīšu viņu vajā, viņš atkal brēks kā negudrs. Redzu, ka viņš ir normandietis, un nor- mandieši ir stūrgalvīgi.
Patiesi, kaut gan Planšē bija viņam stipri sažņaudzis kaklu, tomēr Libēns mēģināja vēl izgrūst kādas skaņas.
— Pagaidi! — d'Artanjans sacīja.
Un, paņēmis mutautu, viņš ar to aizbāza kliedzējam muti.
— Tagad piesiesim viņu pie koka, — Planšē teica.
Tas tika izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. Pēc tam viņi pievilka grāfu de Vardu pie Libēna. Tā kā sāka tumst un ievainotais ar savu sasieto kalpu palika mežā kādu gabaliņu nost no ceja, tad bija gandrīz drošs, ka viņiem tur būs jāsagaida rīts.
— Un tagad pie ostas pārziņa! — d'Artanjans sacīja.
— Man liekas, ka jūs esat ievainots, — Planšē aizrādīja.
— Nieki! Tagad darīsim to, kas ir steidzamākais, un vēlāk apskatīsim manu ievainojumu. Starp citu, man liekas, tas nav sevišķi bīstams.
Abi strauji sojoja uz godājamā ierēdņa māju.
Viņam tika pieteikts grāfs de Vārds.
D'Artanjanu ieveda kabinetā.
— Vai jums ir kardināla parakstīta atjauja? — ostas pārzinis jautāja.
— Jā, mans kungs, — d'Artanjans atbildēja. — Šeit tā būs.
— Jauki, atļauja ir pilnīgā kārtībā, turklāt pievienots arī norādījums sniegt jums iespējamo atbalstu, — ostas pārzinis sacīja.
— Tas ir gluži dabiski, jo es esmu viņa eminences uzticams kalps, — d'Artanjans paskaidroja.
— Šķiet, ka viņa eminence grib kādu aizkavēt nokļūt Anglijā.
— Jā, kādu d'Artanjanu, Bearnes muižnieku, kas ar saviem trim draugiem aizceļojis no Parīzes un grib doties uz Londonu.
— Vai jūs viņu pazīstat? — ierēdnis jautāja.
— Ko?
— šo d'Artanjanu.
— Pat ļoti labi.
— Tad pasakiet man viņa pazīmes.
— Labprāt.
Un d'Artanjans sīki jo sīki aprakstīja grāfu de Vardu.
— Vai viņu kāds pavada?
— Jā, sulainis, vārdā Libēns.
— Mēs noteikti raudzīsim viņus notvert, un, ja viņi nonāks mūsu rokās, tad kardināla kungs var būt mierīgs: viņi stingrā apsardzībā tiks nosūtīti atpakaļ uz Parīzi.
— Ar to jūs izdarīsiet kardinālam lielu pakalpojumu, — d'Artanjans teica.
— Grāfa kungs, vai jūs pēc atgriešanās satiksieties ar viņa eminenci?
— Bez šaubām.
— Tad, lūdzu, pasakiet viņam, ka esmu viņa padevīgs kalps.
— Katrā ziņā pateikšu.
Ar šo apsolījumu iepriecināts, ostas pārzinis parakstīja atļauju un atdeva to d'Artanjanam.
D'Artanjans neizšķieda laiku ar veltīgiem laipnības apliecinājumiem. Palocīdamies viņš pateicās ostas pārzinim un devās projām.
Iznākuši uz ceļa, viņš un Planšē teciņiem vien apmeta lielu līkumu, lai nebūtu jāiet caur birzi, un atgriezās pilsētā pa citiem vārtiem.
Burinieks bija gatavs aizbraukšanai, kuģa saimnieks stāvēja krastā un gaidīja.
— Vai nokārtojāt? — viņš jautāja, ieraudzījis d'Artanjanu.
— Te ir mana atļauja ar ostas pārziņa parakstu, — d'Artanjans atbildēja.
— Un tas otrs muižnieks?
— Viņš šodien nebrauks, bet nebēdājiet, — d'Artanjans sacīja, — es samaksāšu braucienu par mums abiem.
— Tad nav ko kavēties: brauksim! — kuģa īpašnieks teica.
— Brauksim! — d'Artanjans piekrita.
Viņš un Planšē ielēca laiviņā, un pēc piecām minūtēm viņi jau bija uz burinieka klāja.
Un bija arī pēdējais laiks, jo, kad viņi atradās apmēram pusljē jūrā, d'Artanjans ieraudzīja krasta uzplaiksnījām uguntiņu, un tūlīt pēc tam atskanēja šāviena dārds.
Tas bija lielgabala šāviens, ar ko tika paziņots, ka osta tiek slēgta.
Tagad varēja aplūkot ievainojumu. Par laimi tas, kā jau d'Artanjans bija domājis, nebija sevišķi bīstams: zobena smaile, atdū- rusies pret ribu, bija noslīdējusi gar kaulu. Krekls tūlīt bija pielipis pie brūces, un viņš tikpat kā nebija zaudējis asinis.
D'Artanjans jutās kā salauzts aiz pārguruma. Uz kuģa klāja viņam nolika matraci, viņš nokrita uz tā un tūlīt aizmiga.
' Otrā rītā, gaismai austot, viņi atradās no Anglijas krastiem vairs tikai trīs četrus ljē; visu nakti bija pūtis neliels vējš, un burinieks gāja samērā lēnām.
Pulksten desmitos kuģis izmeta enkuru Duvras ostā.
Pusvienpadsmitos d'Artanjans spēra kāju uz Anglijas zemes un iesaucās:
— Beidzot esmu galā!
Bet tas vēl nebija viss: vajadzēja nokļūt Londonā. Anglijā zirgu pasts strādāja diezgan labi. D'Artanjans un Planšē paņēma katrs pa zirgam. Pastnieks jāja viņiem pa priekšu. Pēc četrām stundām viņi sasniedza galvaspilsētas vārtus.
D'Artanjans nepazina Londonu, neprata ne vārda angliski, bet viņš uzrakstīja uz papīra lapiņas Bekingema vārdu, un katrs viņam norādīja ceļu uz hercoga pili.
Hercogs bija Vindzorā, kur kopā ar karali medīja.
D'Artanjans lika pasaukt hercoga pirmo kambarsulaini, kas bija pavadījis savu kungu visos ceļojumos un ļoti labi prata runāt franciski. Šim kambarsulainim jaunais gaskonis paskaidroja, ka esot ieradies no Parīzes kādā ārkārtēji svarīgā lietā un viņam nekavējoties vajagot satikt hercogu.
Lielā paļāvība, ar kādu d'Artanjans bija runājis, pārliecināja Patrisu, kā sauca šo ministra ministru. Viņš lika apseglot divus zirgus un pats uzņēmās aizvest jauno gvardistu. Par Planšē jāsaka, ka nabaga puisis bija galā ar saviem spēkiem: viņu izcēla no segliem stīvu kā mietu. Turpretī d'Artanjans šķita kā no dzelzs.
Kad viņi nonāca Vindzoras pilī, Patriss dabūja zināt, ka Bekingems ar karali devušies medīt putnus kādā purvājā, kas atradās divu trīs ljē attālumā no pils.
Divdesmit minūtēs viņi sasniedza norādīto vietu. Drīz vien Patriss izdzirda sava kunga balsi, kas sauca vanagu.
— Ko lai piesaku milordam hercogam? — Patriss jautāja.
— To jaunekli, kas kādu vakaru uzsāka ar viņu ķildu uz Jaunā tilta pretī «Samarietei».
— Diezgan neparasts pieteikums!
— Jūs redzēsiet, ka tas ir tikpat daudz vērts kā jebkurš cits.
Patriss aizauļoja pie hercoga un pieteica vēstnesi, kā tas bija
licis.
Bekinghems uzreiz saprata, ka ieradies d'Artanjans un, aptverdams, ka Francijā kaut kas noticis, par ko viņam gribēts paziņot, paprasīja tikai, kur vēstnesis esot. Jau iztālēm ieraudzījis gvardista uniformu, hercogs aulēkšoja tieši pie d'Artanjana. Patriss smalkjūtīgi palika nomaļus.
— Vai karalienei nav noticis kas ļauns? — Bekingems iesaucās, un šajā jautājumā izskanēja visas viņa domas un jūtas.
— Domāju, ka ne, tomēr uzskatu, ka viņai draud lielas briesmas, no kurām viņu var pasargāt vienīgi jūsu gaišība.
— Es? — Bekingems brīnījās. — Vai man patiesi būs tā laime viņai kaut kādā veidā palīdzēt? Runājiet, runājiet!
— Lūdzu, te ir vēstule, — d'Artanjans sacīja.
— Vēstule? No kā?
— No viņas augstības, ja nemaldos.
— No viņas augstības! — ieteicās Bekingems un kļuva tik bāls, ka d'Artanjans izbijās.
Hercogs atplēsa zīmogu.
— Kas tas par plīsumu? — viņš jautāja, rādīdams d'Artanjanam caurumu vēstulē.
— A-ā! — d'Artanjans novilka. — To es nebiju pamanījis. Laikam gan to būs izurbis grāfa de Varda zobens, iedurdamies man krūtīs.
— Jūs esat ievainots? — Bekingems jautāja, atlocīdams vēstuli.
— Nieks! Tikai ieskrambajums, — d'Artanjans atbildēja.
— Augstais Dievs! Kāda vēsts! — iesaucās hercogs, izlasījis vēstuli. — Patris, paliec šeit, nē, labāk uzmeklē karali, lai arī kur viņš būtu, un pasaki viņa majestātei, ka es padevīgi lūdzu mani atvainot, bet ārkārtīgi svarīgu darīšanu dēļ man neatliekami jāatgriežas Londonā. Steigsimies, mans kungs, steigsimies!
Un abi aulēkšiem aiztrauca uz galvaspilsētas pusi.