Iznākuši uz ceļa, viņš un Planšē teciņiem vien apmeta lielu līkumu, lai nebūtu jāiet caur birzi, un atgriezās pilsētā pa citiem vārtiem.
Burinieks bija gatavs aizbraukšanai, kuģa saimnieks stāvēja krastā un gaidīja.
— Vai nokārtojāt? — viņš jautāja, ieraudzījis d'Artanjanu.
— Te ir mana atļauja ar ostas pārziņa parakstu, — d'Artanjans atbildēja.
— Un tas otrs muižnieks?
— Viņš šodien nebrauks, bet nebēdājiet, — d'Artanjans sacīja, — es samaksāšu braucienu par mums abiem.
— Tad nav ko kavēties: brauksim! — kuģa īpašnieks teica.
— Brauksim! — d'Artanjans piekrita.
Viņš un Planšē ielēca laiviņā, un pēc piecām minūtēm viņi jau bija uz burinieka klāja.
Un bija arī pēdējais laiks, jo, kad viņi atradās apmēram pusljē jūrā, d'Artanjans ieraudzīja krasta uzplaiksnījām uguntiņu, un tūlīt pēc tam atskanēja šāviena dārds.
Tas bija lielgabala šāviens, ar ko tika paziņots, ka osta tiek slēgta.
Tagad varēja aplūkot ievainojumu. Par laimi tas, kā jau d'Artanjans bija domājis, nebija sevišķi bīstams: zobena smaile, atdū- rusies pret ribu, bija noslīdējusi gar kaulu. Krekls tūlīt bija pielipis pie brūces, un viņš tikpat kā nebija zaudējis asinis.
D'Artanjans jutās kā salauzts aiz pārguruma. Uz kuģa klāja viņam nolika matraci, viņš nokrita uz tā un tūlīt aizmiga.
' Otrā rītā, gaismai austot, viņi atradās no Anglijas krastiem vairs tikai trīs četrus ljē; visu nakti bija pūtis neliels vējš, un burinieks gāja samērā lēnām.
Pulksten desmitos kuģis izmeta enkuru Duvras ostā.
Pusvienpadsmitos d'Artanjans spēra kāju uz Anglijas zemes un iesaucās:
— Beidzot esmu galā!
Bet tas vēl nebija viss: vajadzēja nokļūt Londonā. Anglijā zirgu pasts strādāja diezgan labi. D'Artanjans un Planšē paņēma katrs pa zirgam. Pastnieks jāja viņiem pa priekšu. Pēc četrām stundām viņi sasniedza galvaspilsētas vārtus.
D'Artanjans nepazina Londonu, neprata ne vārda angliski, bet viņš uzrakstīja uz papīra lapiņas Bekingema vārdu, un katrs viņam norādīja ceļu uz hercoga pili.
Hercogs bija Vindzorā, kur kopā ar karali medīja.
D'Artanjans lika pasaukt hercoga pirmo kambarsulaini, kas bija pavadījis savu kungu visos ceļojumos un ļoti labi prata runāt franciski. Šim kambarsulainim jaunais gaskonis paskaidroja, ka esot ieradies no Parīzes kādā ārkārtēji svarīgā lietā un viņam nekavējoties vajagot satikt hercogu.
Lielā paļāvība, ar kādu d'Artanjans bija runājis, pārliecināja Patrisu, kā sauca šo ministra ministru. Viņš lika apseglot divus zirgus un pats uzņēmās aizvest jauno gvardistu. Par Planšē jāsaka, ka nabaga puisis bija galā ar saviem spēkiem: viņu izcēla no segliem stīvu kā mietu. Turpretī d'Artanjans šķita kā no dzelzs.
Kad viņi nonāca Vindzoras pilī, Patriss dabūja zināt, ka Bekingems ar karali devušies medīt putnus kādā purvājā, kas atradās divu trīs ljē attālumā no pils.
Divdesmit minūtēs viņi sasniedza norādīto vietu. Drīz vien Patriss izdzirda sava kunga balsi, kas sauca vanagu.
— Ko lai piesaku milordam hercogam? — Patriss jautāja.
— To jaunekli, kas kādu vakaru uzsāka ar viņu ķildu uz Jaunā tilta pretī «Samarietei».
— Diezgan neparasts pieteikums!
— Jūs redzēsiet, ka tas ir tikpat daudz vērts kā jebkurš cits.
Patriss aizauļoja pie hercoga un pieteica vēstnesi, kā tas bija
licis.
Bekinghems uzreiz saprata, ka ieradies d'Artanjans un, aptverdams, ka Francijā kaut kas noticis, par ko viņam gribēts paziņot, paprasīja tikai, kur vēstnesis esot. Jau iztālēm ieraudzījis gvardista uniformu, hercogs aulēkšoja tieši pie d'Artanjana. Patriss smalkjūtīgi palika nomaļus.
— Vai karalienei nav noticis kas ļauns? — Bekingems iesaucās, un šajā jautājumā izskanēja visas viņa domas un jūtas.
— Domāju, ka ne, tomēr uzskatu, ka viņai draud lielas briesmas, no kurām viņu var pasargāt vienīgi jūsu gaišība.
— Es? — Bekingems brīnījās. — Vai man patiesi būs tā laime viņai kaut kādā veidā palīdzēt? Runājiet, runājiet!
— Lūdzu, te ir vēstule, — d'Artanjans sacīja.
— Vēstule? No kā?
— No viņas augstības, ja nemaldos.
— No viņas augstības! — ieteicās Bekingems un kļuva tik bāls, ka d'Artanjans izbijās.
Hercogs atplēsa zīmogu.
— Kas tas par plīsumu? — viņš jautāja, rādīdams d'Artanjanam caurumu vēstulē.
— A-ā! — d'Artanjans novilka. — To es nebiju pamanījis. Laikam gan to būs izurbis grāfa de Varda zobens, iedurdamies man krūtīs.
— Jūs esat ievainots? — Bekingems jautāja, atlocīdams vēstuli.
— Nieks! Tikai ieskrambajums, — d'Artanjans atbildēja.
— Augstais Dievs! Kāda vēsts! — iesaucās hercogs, izlasījis vēstuli. — Patris, paliec šeit, nē, labāk uzmeklē karali, lai arī kur viņš būtu, un pasaki viņa majestātei, ka es padevīgi lūdzu mani atvainot, bet ārkārtīgi svarīgu darīšanu dēļ man neatliekami jāatgriežas Londonā. Steigsimies, mans kungs, steigsimies!
Un abi aulēkšiem aiztrauca uz galvaspilsētas pusi.
XXI grāfiene Vintere
Pa ceļam hercogs iztaujāja d'Artanjanu, ja ne par visu notikušo, tad vismaz par to, ko jaunais gaskonis zināja. Papildinādams jaunekļa stāstījumu ar savām atmiņām, Bekingemas hercogs guva diezgan pareizu priekšstatu par karalienes stāvokli, uz kura nopietnību norādīja arī viņas vēstule, kaut gan tā bija īsa un diezgan neskaidra. Hercogu pārsteidza tikai tas, ka viņa eminencei kardinālam, kas bija ieinteresēts, lai šis jauneklis nesasniegtu Angliju, nebija izdevies aizturēt viņu ceļā. Tikai tagad, atbildēdams uz hercoga izpausto izbrīnu, d'Artanjans izstāstīja, kā bija devies ceļā un, pateicoties savu trīs draugu pašaizliedzībai, kurus viņam nācies pamest bīstamā stāvoklī kur kuro, pašam laimējies izkulties cauri, saņemot tikai zobena dūrienu, kas ieplēsis karalienes vēstuli un par kuru viņš tik briesmīgi atmaksājis grāfam de Vardam. Klausīdamies d'Artanjanā, kas visu to stāstīja pavisam vienkārši, hercogs šad tad izbrīnījies paskatījās uz jaunekli, it kā nespēdams aptvert, kā tik dziļš saprāts, drosme un padevība varēja saistīties ar šo gandrīz vēl zēnisko seju, kas liecināja, ka tās īpašniekam nav vēl ne divdesmit gadu.