Zirgi joņoja kā vējš, un nedaudzās minūtēs viņi sasniedza Londonas vārtus. D'Artanjans bija domājis, ka pilsētā hercogs jās lēnāk, bet tā vis nenotika: viņš auļoja tai pašā ātrumā, ne nieka nebēdādams par gājējiem, kas trāpījās ceļā. Jādams pa iekšpilsētu, Bekingems notrieca gar zemi divus trīs gājējus, bet pat neatskatījās uz nelaimīgajiem. D'Artanjans sekoja viņam, kaut gan visapkārt atskanēja kliedzieni, kas ļoti atgādināja lāstus.
Pils pagalmā Bekingems nolēca no zirga un, neraizēdamies par to, uzmeta tam pavadu uz kakla, tad strauji uzskrēja pa kāpnēm. D'Artanjans sekoja hercoga piemēram, tomēr mazliet juzdams nemieru par tīrasiņu zirgiem, kuru labās īpašības nupat bija varējis novērtēt. Bet viņš nomierinājās, paguvis ieraudzīt, ka trīs četri kalpotāji izsteidzās no virtuves un staļļiem un metās pie zirgiem.
Hercogs soļoja tik ātri, ka d'Artanjans tikko spēja viņam sekot. Viņi izgāja cauri vairākiem saloniem, kas bija iekārtoti ar tādu krāšņumu, par kādu Francijas augstmaņi pat nesapņoja, un beidzot iegāja guļamistabā. Tā bija labas gaumes un bagātības kalngals. Alkovā atradās ar sienas tapsējumu nosegtas durvis, kuras hercogs atslēdza ar zelta atslēdziņu, ko valkāja tā paša dārgmetāla važiņā ap kaklu. D'Artanjans bija smalkjūtīgi palicis iepakaļ, bet Bekingems, kāpdams pāri slieksnim, atskatījās un, redzēdams, ka jauneklis vilcinās, sacīja:
— Nāciet un, ja jums būs tā laime sastapt viņas majestāti, tad pastāstiet viņai, ko šeit redzēsiet.
Aicinājuma iedrošināts, d'Artanjans sekoja hercogam, kas durvis aiz muguras aizvēra.
Abi atradās nelielā kapelā, kurai sienas bija apvilktas ar zeltā šūdinātu Persijas zīdu. Telpu spilgti apgaismoja daudzas sveces. Virs altārim līdzīga galdiņa, zem zila samta baldahina, kas bija rotāts ar baltu un sarkanu spalvu vainagu, stāvēja Austrijas Annas portrets dabiskā lielumā, tik līdzīgs oriģinālam, ka d'Artanjans aiz pārsteiguma iekliedzās; likās, karaliene tūlīt sāks runāt.
Uz altāra, portreta pakājē, bija uzlikts šķirstiņš ar briljanta karuļiem.
Hercogs piegāja pie altāra, nometās ceļos kā garīdznieks Jēzus Kristus attēla priekšā; tad viņš atvēra šķirstiņu.
— Redziet, — viņš sacīja, izņemdams platu, zilu lenti, kurā zaigoja briljanti, — te ir tie nesalīdzināmi dārgie karuļi. Biju zvērējis, ka mani guldīs kapā ar tiem. Karaliene man tos dāvāja, karaliene tos atprasa: viņas prāts, tāpat kā tā Kunga prāts, lai notiek visās lietās.
Tad hercogs sāka skūpstīt citu pēc cita šos karuļus, no kuriem viņam vajadzēja šķirties. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās.
— Kas noticis? — d'Artanjans uztraukts jautāja. — Milord, kas jums kait?
— Viss zaudēts! — Bekingems iesaucās, kļuvis bāls kā līķis. — Divu karuļu trūkst, to ir vairs tikai desmit.
— Vai milords tos pazaudējis vai arī domā, ka tie nozagti?
— Tie man ir nozagti, — hercogs atbildēja, — un tas ir kardināla darbs. Redziet, skatieties: lentītes, pie kurām tie turējās, pārgrieztas ar šķērēm.
— Ja milordam būtu kādas aizdomas… Varbūt karuļi vēl atrodas vainīgās personas rokās.
— Pagaidiet, pagaidiet! — hercogs iesaucās. — Ar šiem karuļiem rotājos tikai vienu vienīgu reizi, tas bija pirms kādas nedējas, karaļa ballē, Vindzorā. Grāfiene Vintere, ar kuru biju sanī- dies, tovakar izturējās pret mani ļoti laipni. Bet šķietamā salab- šana ir bijusi tikai greizsirdīgas sievietes atriebšanās. Kopš tās dienas neesmu viņu vairs redzējis. Sī sieviete ir kardināla spiegs.
— Vai patiesi viņam ir spiegi visā pasaulē? — d'Artanjans brīnījās.
— Jā, viņš ir bīstams pretinieks, — sacīja Bekingems, dusmās sakozdams zobus. — Un tomēr: kad ballei jānotiek?
— Nākošajā pirmdienā.
— Nākošajā pirmdienā! Vēl piecas dienas, laika vairāk nekā vajadzīgs. Patris! — iesaucās hercogs, atvēris kapelas durvis. — Patris!
Parādījās hercoga kambarsulainis.
— Manu juvelieri un manu sekretāru!
Kambarsulainis izgāja no istabas, ne vārda neteicis un tādā ātrumā, kas liecināja, ka viņš pieradis paklausīt akli un bez iebildumiem.
Kaut gan hercogs pirmo bija minējis juvelieri, tomēr papriekš ieradās sekretārs. Tas bija gluži dabiski, jo viņš dzīvoja pašā pilī. Kad ienāca sekretārs, Bekingems sēdēja guļamistabā pie galda un rakstīja kādas pavēles.
— Džeksona kungs, — hercogs sacīja sekretāram, — jūs nekavējoties dosieties pie lorda kanclera un pateiksiet, ka es uzdodu viņam izpildīt šīs pavēles. Es vēlos, lai tās tiktu nevilcinoties izsludinātas.
— Bet, monsinjor, — izlasījis pavēles, sekretārs sacīja, — ko lai atbildu, ja lords kanclers man jautātu, kas pamudinājis jūsu žēlastību rīkoties tik ārkārtēji?
— Atbildiet, ka es tā vēlos un man par manu rīcību nevienam nav jāsniedz norēķini.
— Vai lai lords kanclers tāpat atbild arī viņa majestātei, ja pēkšņi viņa majestāte izpaustu vēlēšanos uzzināt, kāpēc neviens kuģis nedrīkst vairs atstāt Lielbritānijas ostas? — sekretārs smaidīdams jautāja.
— Jums taisnība, — Bekingems atbildēja. — Lai lords kanclers karalim pasaka tad, ka esmu nolēmis pieteikt karu un šī rīcība ir mans pirmais naidīgais akts pret Franciju.
Sekretārs palocījās un aizgāja.
— No šīs puses varam būt mierīgi, — Bekingems, pieversda- mies d'Artanjanam, sacīja. — Ja karuļi vel nav aizvesti uz Franciju, tad tie nokļūs tur tikai pēc jūsu atgriešanās.
— Kā tā?
— Es nupat noliedzu visiem kuģiem, kas pašreiz atrodas viņa majestātes ostās, izbraukt jūrā, un bez sevišķas atļaujas neviens neuzdrošināsies pacelt enkuru.
D'Artanjans izbrīnā paskatījās uz šo cilvēku, kas neaprobežoto varu, ko viņam dāvāja karaļa uzticība, izlietoja savas mīlestības kalpībai. No jaunekļa sejas izteiksmes hercogs izprata, kas norisinājās tā dvēselē.