— Jā, — viņš sacīja, — mana īstenā karaliene ir Austrijas Anna. Ja viņa pateiktu kaut vārdu, es nodotu savu tēvzemi, savu karali un Dievu. Viņa lūdza, lai es nesniedzu Larošelas protestantiem palīdzību, ko biju solījis, un es izpildīju viņas lūgumu. Es pārkāpu solījumu, bet vienalga: izpildīju viņas vēlēšanos. Un, sakiet, vai neesmu bagātīgi atalgots par paklausību? Jo viņas attēls ir šīs paklausības alga!
D'Artanjanā modās izbrīna: pie cik nestipra pavediena reizēm karājas veselas tautas un daudzu cilvēku liktenis.
No šīm pārdomām viņu iztraucēja zeltkaļa ierašanās. Sis vīrs bija īrs, prasmīgs sava amata meistars, kas pats atzinās, ka uz hercoga Bekingema pasūtījumiem nopelnot gadā simt tūkstoš livru.
— O'Reili kungs, — hercogs, ievezdams viņu kapelā, sacīja, — apskatiet šos briljanta karuļus un pasakiet, cik tie maksā gabalā.
Zeltkalis ar vienu acu uzmetienu novērtēja krāšņo ietvaru, aprēķināja katra atsevišķa briljanta vērtību un bez vilcināšanās atbildēja:
— Milord, tūkstoš pieci simti pistoļu gabalā.
— Cik dienās jūs varētu izstrādāt divus šādus karuļus? Jūs redzat, ka divu trūkst.
— Nedēļas laikā, milord.
— Maksāšu jums trīstūkstoš pistoļu gabalā, man tie vajadzīgi parīt.
— Milords tos varēs dabūt.
— O'Reili kungs, jūs esat zelta cilvēks! Bet tas vēl nav viss: šos karuļus es nevienam nevaru uzticēt, un tie jāizstrādā tepat pilī.
— Milord, tas ir neiespējami, jo vienīgi es spēju veikt šo darbu tā, lai jaunie karuļi neatšķirtos no vecajiem.
— Un tāpēc jūs, O'Reili kungs, esat mans gūsteknis. Ja arī jūs gribētu tagad iziet no pils, jums tas neizdotos. Samierinieties ar to. Pasakiet, kuri palīgi jums vajadzīgi un kādus darbarīkus lai jums atnes.
Zeltkalis labi pazina hercogu un saprata, ka pretoties būtu veltīgi, tāpēc uzreiz padevās.
— Vai man būtu atļauts paziņot par to manai sievai? — viņš jautāja.
— Protams, dārgais O'Reili kungs, jums būs atļauts pat satikties ar viņu. Neraizējieties, jūsu gūstniecība nebūs stingra. Un, tā kā par katru apgrūtinājumu pienākas atlīdzība, tad saņemiet virs norunātās summas par karuļiem vēl čeku par tūkstoš pistolēm, lai jūs aizmirstu neērtības, kuras jums sagādāju.
D'Artanjans nevarēja vien beigt brīnīties par šo ministru, kas tik neredzēti brīvi rīkojās ar cilvēkiem un ar miljoniem.
Zeltkalis uzrakstīja sievai vēstuli, pievienodams tai čeku par tūkstoš pistolēm un uzdodams atsūtīt visveiklāko mācekli ar briljantiem, kuru svaru un skaitu apzīmēja, un nepieciešamos darba rīkus.
Tad Bekingems ieveda zeltkali viņam paredzētajā istabā, kas pusstundas laikā tika pārvērsta par darbnīcu. Pie katrām istabas durvīm nolika sargus un stingri noteica, lai tie nelaiž iekšā nevienu, izņemot hercoga uzticamo kambarsulaini Patrisu. Lieki piezīmēt, ka arī zeltkalim O'Reili un viņa māceklim bija aizliegts iziet no istabas.
To visu norīkojis, hercogs atkal pievērsās d'Artanjanam.
— Tagad, mans jaunais draugs, — viņš sacīja, — Anglija pieder mums abiem. Ko jūs gribētu, ko vēlētos?
— Gultu, — d'Artanjans atbildēja. — Atzīšos, ka pašreiz tā man vajadzīga vairāk par visu.
Bekingems lika ierādīt d'Artanjanam istabu līdzās savējai. Hercogs gribēja, lai jaunais gaskonis atrastos viņa tuvumā, un ne jau tāpēc, ka tam neuzticētos, bet lai varētu pastāvīgi sarunāties par karalieni.
Pēc stundas Londonā izsludināja pavēli, ka no Anglijas ostām neviens kuģis nedrīkst izbraukt uz Franciju, pat ne pasta kuģis. Visi uzskatīja, ka tas nozīmē kara pieteikumu starp abām kara- listēm.
Aiznākošajā dienā pulksten vienpadsmitos abi briljanta karuļi bija gatavi, turklāt tie bija tik precīzi atdarināti, tik pilnīgi līdzīgi, ka Bekingems nevarēja atšķirt jaunos no vecajiem un pat cilvēki ar lielu pieredzi varēja tikt maldināti.
Hercogs tūlīt lika atsaukt d'Artanjanu.
— Te nu ir briljanta karuļi, pēc kuriem jūs ieradāties, — viņš sacīja. — Esiet mans liecinieks, ka es darīju visu, kas vien bija cilvēka spēkos.
— Neraizējieties, milord, izstāstīšu it visu, ko redzēju. Bet jūsu žēlastība atdos man karuļus bez šķirstiņa?
— Tas jūs ceļā tikai apgrūtinātu. Un man šķirstiņš tagad ir jo vērtīgāks tāpēc, ka tas ir vienīgais, kas man paliek. Tāpēc pasakiet, ka es to paturēju.
— Milord, es visu to darīšu zināmu vārdu pa vārdam.
— Un tagad, — hercogs, cieši paskatīdamies uz jaunekli, ierunājās, — kā lai es jums nolīdzinu savu parādu?
D'Artanjans kļuva sarkans kā biete. Viņš saprata, ka hercogs meklē iespēju, kā viņam ko iedāvināt, taču iedoma, ka par viņa draugu un paša asinīm samaksās ar angļu zeltu, šķita neparasti derdzīga.
— Milord, lai nerastos pārpratumi, apsvērsim apstākļus un mēģināsim saprasties. Es kalpoju Francijas karalim un karalienei, esmu dez Esāra kunga gvardistu rotā, kas, tāpat kā dez Esāra kungs, ir dziļi padevīga viņu majestātēm. Vēl vairāk: varbūt es nemaz nebūtu visu to darījis, ja nebūtu gribējis izpatikt kādai būtnei, kas man ir tikpat dārga kā jums karaliene.
— Jā, un man liekas, — hercogs pasmaidīdams sacīja, — ka es pat pazīstu šo personu, tā ir …
— Milord, es nevienu neesmu nosaucis vārdā, — jauneklis viņu strauji pārtrauca.
— Taisnība, — hercogs piekrita. — Tātad šai personai man jābūt pateicīgam par jūsu uzupurēšanos.
— Tā tas ir, milord, jo pašreiz, kad runa ir par karu, atzīstos, ka saskatu jūsu gaišībā tikai angli, tātad ienaidnieku, ar ko man labāk patiktu satikties kaujas laukā nekā Vindzoras parkā vai Luvras koridoros. Tomēr tas mani nekavēs veikt man uzticēto uzdevumu un pat atdot dzīvību, ja tas būs nepieciešams. Bet atkārtoju, ka jūsu gaišībai nav man ko pateikties ne par to, ko esmu veicis šoreiz, ne ari par to, ko veicu jūsu labā, kad tikāmies pirmo reizi.