— Mēs mēdzam sacīt: «Lepns kā skots,» — Bekingems nomurmināja.
— Un mēs sakām: «Lepns kā gaskonis,» — d'Artanjans atteica. — Gaskoņi ir Francijas skoti.
D'Artanjans palocīdamies atvadījās no hercoga un dzīrās aiziet.
— Paklausieties! Jūs jau ejat? Bet kādā ceļā? Kā jūs izkļūsiet no Anglijas?
— Jums taisnība.
— Dievs sodi! Tie franči ne nieka nebīstas!
— Biju piemirsis, ka Anglija ir sala un jūs esat tās valdnieks.
— Dodieties uz ostu, paprasiet, kur stāv briga «Zunds», un nododiet šo vēstuli tās kapteinim. Viņš jūs aizvedīs uz mazītiņu ostu Francijas piekrastē, kur neviens jūs negaidīs, jo tur mēdz piestāt tikai zvejnieku kuģi.
— Kā sauc šo ostu?
— Sentvalerī. Bet tas vēl nav viss. Tur nokļuvis, jūs ieiesiet nožēlojamā krodziņā, kam nav ne izkārtnes, ne nosaukuma, īstā matrožu dzertuvē. Pārskatīties jūs nevarēsiet, jo tur tikai viens tāds krogs ir.
— Un tālāk?
— Iegājis prasiet pec saimnieka un pasakiet viņam: «Forward.»
— Ko tas nozīmē?
— «Uz priekšu», tā ir parole. Viņš jums iedos apseglotu zirgu un norādīs pareizo ceļu. Tā jūs četrās vietās varēsiet nomainīt zirgu. Ja vēlēsieties, tad katrā stacijā varēsiet atstāt savu Parīzes adresi un visi četri zirgi tiks jums tur nogādāti. Divus no tiem jūs jau redzējāt un kā lietpratējs varējāt novērtēt: ar tiem mēs jājām šurp no Vindzoras. Varat paļauties uz mani, ka arī pārējie nebūs sliktāki. Sie četri zirgi būs apgādāti ar visu, kas vajadzīgs, dodoties karā. Lai arī cik lepns jūs būtu, es ceru, ka neatteiksieties pieņemt vienu zirgu un lūgsiet, lai jūsu trīs draugi arī pieņem katrs pa vienam. Starp citu, zirgi jums noderēs, kad vajadzēs doties karā pret mums. Mērķis attaisno līdzekļus, — kā jūs, franči, sakāt, vai ne?
— Labi, milord, es pieņemu jūsu piedāvājumu, — d'Artanjans teica. — Ja Dievs dos, mēs labi izlietosim jūsu dāvanas.
— Un tagad, jaunekli, sniedziet man roku. Varbūt mēs drīz satiksimies kaujas laukā, bet pagaidām, es ceru, šķirsimies kā draugi.
— Jā, milord, bet es palieku cerībā, ka drīz kļūsim pretinieki.
— Neraizējieties, to es jums apsolu.
— Paļaujos uz jūsu vārdu, milord.
D'Artanjans atvadījās un aizsteidzās uz ostu.
Norādīto kuģi viņš atrada pretī Londonas Tornim, nodeva kapteinim vēstuli, kurš to lika aiznest ostas priekšniekam parakstīt, un tad nekavējoties uzvilka buras.
Piecdesmit kuģi, sagatavoti aizceļošanai, stāvēja ostā un gaidīja.
Kad «Zunds» slīdēja garām vienam no tiem, d'Artanjanam šķita, ka uz tā atradās Mengā sastaptā dāma, tā pati, ko nepazīstamais muižnieks bija godinājis par milēdiju un kas d'Artanjanam bija likusies ļoti daiļa. Bet upes straume un labais ceļavējš tik strauji aizdzina brigu garām noenkurotajam kuģim, ka tas pēc mirkļa jau izgaisa skatienam.
Otrā dienā ap pulksten deviņiem no rīta kuģis izmeta enkuru Sentvalerī ostā.
D'Artanjans nekavējoties devās uz norādīto krogu, ko pazina pēc dzērāju klaigām, kas no tā plūda. Tur visi sarunājās par gaidāmo karu starp Franciju un Angliju, kurš esot neatvairams. Jautrie matroži dzīroja.
D'Artanjans izspiedās cauri pūlim, piegāja pie krodzinieka un tam pateica: <rForward.» Krodzinieks pamāja, lai d'Artanjans viņam seko, un, izgājis pagalmā, ieveda jaunekli stallī, kur stāvēja jau apseglots zirgs. Tad krodziņa īpašnieks apjautājās, vai ceļinieks vēl ko vēloties.
— Es vēlētos zināt, pa kuru ceļu man jāt, — d'Artanjans atteica.
— No šejienes dodieties uz Blanžī un no Blanžī uz Nefšatelu. Nefšatelā ieejiet mājvietā «Zelta sirpis», pasakiet saimniekam paroli un jus tāpat kā šeit atradīsiet apseglotu zirgu.
— Vai man jums kas jāmaksā? — d'Artanjans jautāja.
— Viss ir samaksāts, un bagātīgi, — krodzinieks atbildēja. — Laimīgu ceļu, lai Dievs jums stāv klāt!
— Āmen! — atbildēja jauneklis aizaulekšodams.
Pēc četrām stundām viņš sasniedza Nefšatelu.
Viņš rūpīgi ievēroja saņemtos norādījumus. Nefšatelā, tāpat kā Sentvalerī, viņu atkal gaidīja apseglots zirgs. Kad jaunais gaskonis gribēja pirmā zirga seglos atrastās pistoles pārlikt jaunajos seglos, viņš ieraudzīja, ka tanīs jau atradās tieši tādas pašas pistoles.
— Kāda ir jūsu adrese Parīzē?
— Gvardistu mītne, dez Esāra rota.
— Pateicos, — mājvietas īpašnieks sacīja.
— Pa kuru ceļu lai es jāju? — d'Artanjans jautāja.
— Pa to, kas ved uz Ruānu, bet, neaizjājot līdz pilsētai, nogriezieties pa kreisi. Ekuī ciemā, kur jums jāapstājas, ir tikai viena mājvieta: «Francijas vairogs». Nevērtējiet to pēc izskata. Ari tur jūs stallī atradīsiet zirgu, kas nebūs sliktāks par šo.
— Vai parole tā pati?
— Tā pati.
— Ardievu, saimniek!
— Laimīgu ceļu, mans kungs! — mājvietas īpašnieks novēlēja. — Vai jums vēl kas būtu vajadzīgs?
D'Artanjans noraidoši papurināja galvu un aizjoņoja. Ekuī ciemā atkārtojās tas pats: viņš atrada laipnu saimnieku, spirgtu, atpūtušos zirgu. Tāpat kā iepriekšējās vietās viņš atstāja savu adresi un tikpat ātri aiztrauca uz Pontuazu. Pontuazā viņš pēdējo reizi pārmainīja zirgu un pulksten deviņos vakarā ieauļoja de Trevila kunga savrupmājas pagalmā.
Sešdesmit ljē viņš bija veicis divpadsmit stundās.
De Trevila kungs d'Artanjanu saņēma tā, it kā būtu ar viņu ticies vēl šorīt, tikai mazliet sirsnīgāk nekā parasti paspieda viņam roku un paziņoja, ka dez Esāra kunga rota pašreiz esot sardzē Luvrā, tāpēc jauneklis varot doties uz savu posteni.
XXII
MERLEZONAS BALETS
Nākošajā dienā Parīzē neviens ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par balli, ko pilsētas domnieki rīkoja par godu karalim un karalienei un kurā viņu majestātes dejošot slaveno Merlezonas baletu, kas viņa majestātei karalim patika vairāk par visiem.