Patiešām, pilsētas valdes namā jau veselu nedēļu rosīgi gatavojās uz šo svinīgo vakaru. Pilsētas galdnieks uzcēla īpašus paaugstinājumus, kur uzturēties ielūgtajām dāmām. Pilsētas tirgotāji izgreznoja zāles ar divsimt baltām vaska svecēm, kas tanīs laikos bija neredzēts krāšņums. Beidzot, bija nolīgti divdesmit vijolnieki, kuriem noteica divkāršu atlīdzību, jebšu, kā tika minēts ziņojumā, viņiem vajadzēja spēlēt visu nakti.
Pulksten desmitos no rīta de Kosta kungs, karaļa gvardistu karodznieks, divu policijas ierēdņu un vairāku pulka strēlnieku pavadībā ieradās pie pilsētas valdes rakstveža Klemana kunga un pieprasīja atslēgas no visiem pilsētas valdes nama vārtiem, istabām un dienesta telpām. Atslēgas tika nekavējoties viņam nodotas; katrai no tām bija piekārta zīmīte, ar kuras palīdzību tās varēja atšķirt citu no citas. Kopš šī brīža de Kosta kungs uzņēmās atbildību par visa nama vārtu un eju apsardzību.
Pulksten vienpadsmitos savukārt ieradās gvardistu kapteinis Dialjē ar piecdesmit strēlniekiem, kurus tūlīt izvietoja pa visu māju, katru pie viņam norādītām durvīm.
Pulksten trijos atnāca divas gvardistu rotas, viena franču, otra šveiciešu. Franču gvardistu rotā ietilpa Dialjē un dez Esāra vīri.
Pulksten sešos vakarā sāka ierasties ielūgtie viesi. Tiem ierādīja vietas uz iepriekš sagatavotajiem paaugstinājumiem lielajā zālē.
Pulksten deviņos ieradās prezidenta sieva. Tā kā viņa šajas svinībās bija pēc karalienes ievērojamākā persona, tad viņu sagaidīja pilsētas domnieki un aizvadīja līdz ložai, kas atradās pretī karalienei paredzētajai ložai.
Pulksten desmitos mazajā zālē, kas bija svētā Jāņa baznīcas pusē, iepretim bufetei, kurā glabājās sudraba galda piederumi, tika uzklāts karalim galds ar vieglām uzkodām, ko apsargāja četri strēlnieki.
Ap pusnakti atskanēja klaigas un apsveikumu saucieni: pa ielām, kas veda no Luvras uz pilsētas valdes namu un bija izrotātas ar krāsainām laternām, brauca karalis.
Vadmalas mantijās tērpušies pilsētas domnieki, kuriem pa priekšu gāja seši seržanti ar degošām lāpām rokā, devās pretī karalim, ko sagaidīja uz pilsētas valdes nama kāpnēm, un tirgotāju kārtas vecākais pateicās viņa augstībai par ierašanos. Uz apsveikumu karalis atbildēja ar atvainošanos, ka esot ieradies tik vēlu, bet pie tā vainīgs esot kardināla kungs, kas viņu aizturējis līdz pulksten vienpadsmitiem, pārrunādams par valsts lietām.
Karalis bija uzposies svinību tērpā. Viņu pavadīja viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs, grāfs de Suasons, lielpriors, hercogs de Longvils, hercogs d'Elbefs, grāfs d'Arkurs, grāfs de Roš-Gijons, de Liankura kungs, de Baradā kungs, grāfs de Kra- maijs un kavalieris de Suverē.
Visi ievēroja, ka viņa majestāte karalis izskatījās sadrūmis un noraizējies.
Viena istaba bija sagatavota karalim, otra viņa brālim Orleānas hercogam. Katrā no tām bija nolikti maskarādes kostīmi. Arī karalienei un prezidenta kundzei bija tāpat sagatavotas telpas. Viņu augstību svītas kungiem un dāmām vajadzēja pārģērbties pa divām kopā šim nolūkam iekārtotajās istabās.
Pirms ieiešanas savā ģērbistabā karalis pavēlēja, lai viņam tūlīt ziņojot, kad atbraucot kardināls.
Pusstundu pēc karaļa ierašanās atkal atskanēja ielās apsveicinājumu saucieni: tie vēstīja karalienes tuvošanos. Domnieki tāpat kā iepriekš ar seržantiem pa priekšu izsteidzās sagaidīt augsto viešņu.
Karaliene iegāja zālē, un visi redzēja, ka viņa, tāpat kā viņas augstais laulātais draugs, izskatījās noskumusi un sagurusi.
Tai mirklī, kad Austrijas Anna ienāca zālē, pavērās kādas nelielas ložas aizkari, kas līdz tam bija aizvērti, un spraugā parādījās kardināla bālā seja. Viņš bija ģērbies spāniešu granda tērpā. Viņa acis ieurbās karalienes acīs un lūpas savilkās ļaunā priekā: Austrijas Anna nebija rotājusies ar briljanta karuļiem.
Kādu brīdi karaliene uzkavējās zālē, uzklausīdama pilsētas domnieku padevības apliecinājumus un atņemdama dāmu sveicienus.
Pēkšņi pa vienām zāles durvīm ienāca karalis ar kardinālu. Kardināls viņam kaut ko klusu stāstīja, un karalis bija ļoti bāls.
Ludviķis XIII bija bez maskas, kamzoļa lentes viņam bija sasietas nevērīgi. Izspraucies cauri pūlim, viņš pienāca pie karalienes un aiz uztraukuma pārvērstā balsī sacīja:
— Kundze, sakiet, lūdzu, kāpēc jūs neesat rotājusies ar briljanta karuļiem? Jūs taču zinājāt, ka man tas būtu bijis patīkami.
Karaliene pavērās apkārt un ieraudzīja kardinālu, kam seja bija savilkusies velnišķīgā smīnā.
— Majestāte, es baidījos, ka šajā drūzmā tiem varētu notikt kas ļauns.
— Jūs rīkojāties nepareizi! Esmu jums, kundze, tos dāvinājis, lai jūs ar tiem greznotos. Atkārtoju, ka jūs esat rīkojusies aplami.
Karalim balss aiz dusmām drebēja. Visi skatījās un klausījās ar izbrīnu, jo nesaprata, ko tas viss nozīmē.
— Majestāte, karuļi ir Luvrā, — karaliene teica, — es varu aizsūtīt tiem pakaļ, un tā jūsu augstības vēlēšanās būs izpildīta.
— Dariet tā, kundze, dariet tā cik vien ātri iespējams, jo pēc stundas sāksies balets.
Apliecinādama padevību, karaliene palocīja galvu un tad sekoja dāmām, kurām vajadzēja viņu aizvest uz viņai nodomāto ģērbistabu.
Arī karalis atgriezās savējā.
Zālē mirkli valdīja apjukums un satraukums.
Visi bija ievērojuši, ka starp karali un karalieni bija kaut kas norisinājies, taču abi sarunājās tik klusu, ka neviens nekā nevarēja sadzirdēt, jo aiz cieņas visi bija atkāpušies dažus soļus. Vijolnieki spēlēja, cik jaudāja, bet neviens viņos neklausījās.
Karalis pirmais atkal izgāja zālē. Viņam bija mugurā švītīgs mednieka tērps, un Orleānas hercogs, kā arī pārējie augstmaņi bija ģērbušies tāpat kā viņa augstība karalis. Sis tērps karalim piedienēja vislabāk, un tanī viņš tiešām izskatījās kā viscildenākais muižnieks savā karalistē.