Kardināls piegāja pie karaļa un pasniedza viņam kādu kārbiņu. Karalis to atvēra un ieraudzīja divus briljanta karuļus.
— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja kardinālam.
— Neko, — Rišeljē atbildēja. — Tikai, ja karaliene būs izrotājusies ar briljanta karuļiem, par ko gan es šaubos, tad saskaitiet tos, majestāte, un, ja izrādīsies, ka to ir tikai desmit, tad pajautājiet viņas augstībai, kas gan varējis viņai nozagt šos divus.
Karalis jautājoši paskatījās uz kardinālu, bet neatlika laika jautāšanai, jo no visām mutēm atskanēja apbrīna pilni izsaucieni. Ja karalis izskatījās kā cildenākais muižnieks savā karalistē, tad karaliene noteikti bija visdaiļākā sieviete Francijā.
Mednieces tērpā viņa izskatījās pasakaini: galvā velūra cepure ar zilām spalvām, mugurā pērļu pelēks ņieburs ar briljanta sprādzēm un zila atlasa svārki, viscaur izšūti ar sudrabu. Uz kreisā pleca dzirkstīja karuļi, uzvērti tādas pašas krāsas lentē, kādā bija spalvas un svārki.
Karalis notrīsēja aiz prieka un kardināls aiz dusmām; tomēr viņi abi atradās pārāk tālu no karalienes, lai varētu saskaitīt karuļus. Karalienei tie bija, bet vai to bija desmit vai divpadsmit?
Vijoles sāka spēlēt aicinājumu uz deju. Karalis piegāja pie prezidenta kundzes, ar ko viņam pienācās dejot, un viņa augstība Orleānas hercogs piegāja pie karalienes. Visi nostājās vietās, un balets sākās.
Karalis dejoja pretī karalienei, un ikreiz, virzīdamies tai garām, viņš ar acīm vai aprija karuļus, tomēr nepaguva tos saskaitīt. Kardinālam izspiedās uz pieres salti sviedri.
Balets ilga veselu stundu, tam bija sešpadsmit dažādi gājieni.
Kad balets beidzas, visā zālē atskanēja aplausi, un kungi veda savas dāmas uz vietām, bet karalis, izmantodams savas privilēģijas, pameta savu dāmu un steigšus devās pie karalienes.
— Pateicos, kundze, par manas vēlēšanās laipno izpildīšanu, — viņš sacīja, — bet, man šķiet, jums trūkst divu karuļu, un es tos jums atdodu.
Ar šiem vārdiem karalis pasniedza viņai abus kardināla iedotos karuļus.
— Kā, jūsu augstība! — iesaucās jaunā karaliene, tēlodama pārsteigumu. — Jūs man dāvājat vēl divus? Tad taču man būs četrpadsmit!
Karalis pārskaitīja: patiesi, viņas augstībai pie pleca bija visi divpadsmit karuļi.
Karalis pasauca kardinālu:
— Kardināla kungs, sakiet, ko tas nozīmē? — viņš bargi jautāja.
— Jūsu augstība, — kardināls atbildēja, — tas nozīmē, ka es vēlējos pasniegt viņas majestātei šos divus karuļus un, neuzdrīkstēdamies pats to izdarīt, izmantoju šādu ceļu.
— Esmu jūsu eminencei par tiem jo pateicīgāka tāpēc, ka, šķiet, šie divi karuļi jums maksājuši tikpat daudz, cik viņa majestātei visi divpadsmit, — Austrijas Anna atbildēja ar smaidu uz lūpām, kurš liecināja, ka viņu kardināla asprātīgā izdoma nepieviļ.
Palocījusies pret karali un kardinālu, karaliene devās atpakaļ uz istabu, kurā bija uzvilkusi mednieces kostīmu un kur atkal vajadzēja pārģērbties.
Sīs nodaļas sākumā mēs bijām spiesti veltīt uzmanību augstām personām, par kurām šeit stāstījām, tāpēc uz brīdi novērsāmies no tā cilvēka, kuram Austrijas Annai vajadzēja pateikties par nedzirdēto uzvaru, ko viņa guva pār kardinālu; šis cilvēks, apmulsis, neviena nepazīts, iejucis drūzmā, stāvēja pie vienām durvīm un nolūkojās tikko aprakstītajā aina, kas bija saprotama tikai četriem: karalim, karalienei, kardinālam un viņam.
Karaliene atgriezās savā ģērbistabā, un d'Artanjans grasījās iet projām, te pēkšņi viņš juta, ka viņam kāds viegli pieskaras pie pleca. Viņš atskatījās un ieraudzīja jaunu sievieti, kas ar mājienu aicināja tai sekot. Sievietei seju sedza melna samta maska, bet par spīti šai piesardzībai, kas gan vairāk bija domāta pret citiem nekā pret d'Artanjanu, jauneklis uzreiz pazina savu parasto vadoni, mundro un asprātīgo Bonasjē kundzi.
Iepriekšējā dienā viņi bija īsu brīdi redzējušies pie durvju sarga Zermēna, kam d'Artanjans bija lūdzis pasaukt Bonasjē kundzi. Jaunā sieviete tik ļoti steidzās paziņot karalienei priekpilno vēsti par viņas vēstneša atgriešanos, ka abi mīlētāji bija paguvuši pārmīt tikai dažus vārdus. Tā nu d'Artanjans, mīlestības un ziņkārības dzīts, sekoja Bonasjē kundzei. Pa ceļam gaiteņi kļuva aizvien tukšāki, un d'Artanjans centās aizturēt jauno sievieti, satvert viņu, kaut mirkli paraudzīties viņā, bet viņa, tramīga kā putns, aizvien izslīdēja no jaunekļa rokām, un, kad viņš dzīrās ko sacīt, Bonasjē kundze ar pavēlošu un valdzinošu kustību pielika pirkstu pie lūpām, tā atgādinādama, ka jaunais gaskonis tagad pakļauts varai, kurai viņam vajag akli paklausīt un kura aizliedz izteikt jebkādu sūdzēšanos. Galu galā, izvadājusi d'Artanjanu pa līkloču koridoriem un ejām, Bonasjē kundze atvēra kādas durvis un ieveda viņu pilnīgi tumšā istabā. Tur viņa vēlreiz ar mājienu norādīja, lai viņš klusē, un, atvērusi kādas citas, aizdrapētas durvis, pa kuru spraugu telpā ielija gaismas šalts, jaunā sieviete pazuda.
D'Artanjans mirkli stāvēja nekustēdamies un domās sev jautāja, kur gan viņš nokļuvis, bet drīz vien gaisma un siltais, smaržām piesātinātais gaiss, kas ieplūda no blakusistabas, kā ari divu trīs sieviešu balsis, kuras izteica godbijīgus un izsmalcinātus vārdus, un vairākkārt atkārtotā uzruna «jūsu majestāte» nepārprotami norādīja, ka viņš atrodas telpā, kas ir blakus karalienes istabai.
Jauneklis palika stāvot ēnā un gaidīja.
Karaliene šķita līksma un laimīga, kas acīmredzot ļoti pārsteidza klātesošās dāmas, jo tās bija pieradušas redzēt viņu gandrīz vienmēr skumju un noraizējušos. Savu līksmi karaliene izskaidroja ar to, ka šie svētki esot sevišķi skaisti un balets sagādājis viņai lielu prieku; tā ka nav ļauts runāt pretī karalienei, vienalga, vai viņa smaida vai lej asaras, tad dāmas, cita citu pārspēdamas, uzteica Parīzes domnieku laipnību un izdomas bagātību.