D'Artanjans nepazina karalieni, tomēr drīz vien atšķīra viņas balsi no pārējām gan pēc mazliet svešādās izrunas, gan pēc pa- vēlnieciskā toņa, kāds valdnieku runā ieskanas gluži dabiski. Jaunais gaskonis dzirdēja, ka reizēm viņa tuvojās, reizēm attālinājās no pavērtajām durvīm, un pāris reizes jauneklis pat redzēja, ka viņas stāva ēna aizsedza gaismu. Un pēkšņi kāda brīnumdaiļi veidota roka, balta kā marmors, izspraucās cauri durvju drapē- rijām; d'Artanjans saprata, ka tā ir atlīdzība — nometies ceļos, viņš satvēra šo roku un bijīgi pieskārās pie tās ar lūpām; tad roka atrāvās, atstādama viņam plaukstā kādu priekšmetu, tas bija gredzens; durvis tūlīt aizvērās, un d'Artanjans atradās pilnīgā tumsā.
D'Artanjans uzmauca gredzenu pirkstā un atkal sāka gaidīt, jo droši vien visam vēl nebija beigas. Pēc atalgojuma par padevību vajadzēja nākt balvai par mīlestību. Turklāt, kaut arī balets jau bija nodejots, tomēr vakara svinības tikko sākās, jo mielasts bija noteikts uz pulksten trim, bet pulkstenis svētā Jāņa baznīcas tornī nupat nosita divi un trīs ceturkšņus.
Patiesi, balsu čala blakusistabā kļuva klusāka, tad attālinājās un izgaisa, pēc tam atvērās istabas durvis, kurā stāvēja d'Artanjans, un atkal iesteidzās Bonasjē kundze.
— Beidzot jūs! — d'Artanjans iesaucās.
— Kļūsiet! — pavēlēja jaunā sieviete, ar plaukstu aizspiez- dama viņam muti. — Kļūsiet un ejiet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācāt.
— Bet kur un kad es jūs atkal redzēšu? — d'Artanjans jautāja.
— To jūs uzzināsiet no zīmītes, ko atradīsiet, kad atgriezīsie- ties mājās. Tagad ejiet, ejiet!
Ar šiem vārdiem viņa atvēra durvis uz koridoru un izbīdīja d'Artanjanu no istabas.
D'Artanjans paklausīja kā bērns nepretodamies un bez iebildumiem, un tas pierāda, ka viņš bija patiesi iemīlējies.
XXIII satikŠanĀs
D'Artanjans teciņiem vien atgriezās mājup un, kaut gan pulkstenis bija pāri trim no rīta un viņam vajadzēja šķērsot visbīstamākos Parīzes kvartālus, tomēr negadījās neviena bīstama sastapšanās. Visiem ir zināms, ka žūpām un mīlētājiem ir savs sargeņģelis.
Ārdurvis d'Artanjans atrada pusvirus; uzkāpis augšstāvā, viņš klusu, kā bija norunājis ar savu sulaini, pieklauvēja pie durvīm. Planšē, ko d'Artanjans priekš divām stundām bija aizsūtījis no pilsētas valdes nama uz mājām, likdams viņam gaidīt, atvēra durvis.
— Vai kāds atnesis man vēstuli? — tikko pārkāpis pari slieksnim, d'Artanjans jautāja.
— Vēstuli neviens nav atnesis, — Planšē atbildēja, — bet tā atnākusi pati.
— Ko tu, stulbā galva, ar to gribi sacīt?
— Gribu sacīt to, ka, atgriezdamies mājās, kaut gan jūsu dzīvokļa atslēga visu laiku bija man kabatā, atradu vēstuli jūsu guļamistabā uz galda.
— Un kur tā vēstule ir?
— Kungs, atstāju to turpat1 . Vai tas kur redzēts, ka tādā veidā pienāk vēstules! Es nekā neteiktu, ja logs būtu bijis vaļā vai vismaz pusvirus. Bet nē, tas bija cieši aizvērts. Piesargieties, kungs, te noteikti darbojas pats nelabais.
Nenoklausījies līdz galam, jauneklis iesteidzās guļamistabā un atplēsa vēstuli — tā bija no Bonasjē kundzes:
«Man jums jāizsaka un jānodod sirsnīga pateicība. Ierodieties šovakar pulksten desmitos Senklū, pretī paviljonam, kas atrodas pie d'Estrē kunga mājas.
K. B.»
Lasīdams vēstuli, d'Artanjans juta, ka sirds viņam te izplešas, te sažņaudzas liegās trīsās, kādas tirda un glāsta mīlnieku sirdis.
Tā bija pirmā mīlestības vēstule, ko viņš saņēma, tā bija pirmā satikšanās, uz kuru tika aicināts. Sirds viņam līksmes skurbumā draudēja vai pušu plīst uz šīszemes paradīzes sliekšņa, kuru dēvē par mīlestību.
— Vai nav tiesa, kungs? — iejautājās Planšē, redzēdams, ka viņa saimnieks te sarkst, te bālē. — Vai neesmu pareizi uzminējis? Tur rakstīts kas nelāgs?
— Tu maldies, Planšē, — atbildēja d'Artanjans, — un par pierādījumu ņem šo ekiju un nodzer to uz manu veselību.
— Paldies, kungs, par ekiju, ko jūs man dāvājat, un es apsolu, ka stingri sekošu jūsu norādījumam, bet viens nu ir tiesa: vēstules, kas šādā ceļā nokļūst aizslēgtos dzīvokļos …
— Krīt no debesīm, mans draugs, krīt no debesīm.
— Tad jūs, kungs, esat apmierināts? — Planšē jautāja.
— Dārgais Planšē, esmu laimīgākais cilvēks pasaulē.
— Vai drīkstu izmantot kunga laimi un likties uz auss?
— Jā, dari to.
— Lai Dievs jūs svētī, mans kungs, bet tomēr šī vēstule…
Planšē aizgāja, galvu purinādams, taču viņa izskats liecināja,
ka viņa šaubas nebija izkliedējis pat d'Artanjana devīgums.
Palicis viens, d'Artanjans neskaitāmas reizes pārlasīja zīmīti, tad reižu divdesmit noskūpstīja daiļās iemīļotās rakstītās rindiņas. Beidzot viņš likās gulēt, aizmiga un iegrima pasakainos sapņos.
Pulksten septiņos no rīta viņš piecēlās un sāka saukt Planšē; uz otro saucienu tas pavēra durvis, un sulaiņa sejā vēl izpaudās vakardienas nemiers.
— Planšē, es aizeju varbūt uz visu dienu, — d'Artanjans sacīja, — tu esi brīvs līdz septiņiem vakarā. Bet pulksten septiņos ierodies ar diviem zirgiem.
— A-ā, — Planšē novilka. — Laikam atkal dosimies saņemt caurumus ādā!
— Paņem līdzi musketi un pistoles.
— Nu, ko es teicu? — Planšē izsaucās. — Tā jau es domāju: sasodītā vēstule!
— Nomierinies, aitasgalva, mēs vienkārši dosimies izjādē.
— Oho! Tādā pašā izpriecas ceļojumā kā viņudien, kad lodes bira kā krusa un lamatas bija izliktas uz katra soļa.