— Ja jūs, Planšē kungs, bīstaties, — d'Artanjans sacīja, —tad jāšu viens. Man labāk ceļot vienam nekā ar ceļabiedru, kas trīc un dreb.
— Kungs, jūs man darāt pāri, — Planšē iebilda. — Liekas, jūs redzējāt, kads esmu, kad draud briesmas.
— Jā, bet es domāju, ka tu ar vienu reizi esi izlietojis visu savu drosmi.
— Gan jau jūs, kungs, redzēsiet, ka drusciņ vēl ir atlikusi, tikai, lūdzu, neesiet ar to pārāk izšķērdīgs, ja gribat, lai man tās pietiktu ilgākam laikam.
— Un kā tu domā, vai šim vakaram tev vēl būtu drosme?
— Ceru gan, kungs.
— Labi, tad es uz tevi paļaujos.
— Noteiktajā stundā būšu gatavs. Bet es domāju, kungs, ka jums gvardistu staļļos ir tikai viens zirgs.
— Varbūt pagaidām ir tikai viens, bet šovakar būs četri.
— Tad jau mēs laikam būsim ceļojuši, lai iepirktu zirgus?
— Pareizi, — d'Artanjans atteica.
Vēlreiz pamājis ar roku Planšē, viņš aizgāja.
Bonasjē kungs stāvēja uz durvju sliekšņa. D'Artanjans gribēja aiziet viņam garām, nepārmijot ne vārda, bet godājamais sīkpreču tirgotājs sveicināja tik laipni un vēlīgi, ka īrniekam nācās ne tikai atņemt sveicienu, bet arī uzsākt sarunu.
Kā gan lai nav mazliet iecietīgs pret vīru, kura sieva nolikusi jums satikšanos tai pašā vakarā Senklū, pretī d'Estrē kunga paviljonam! D'Artanjans sataisīja cik vien spēdams mīlīgu seju.
Saruna gluži dabiski novirzījās uz nelaimīgā Bonasjē kunga apcietināšanu. Nezinādams, ka d'Artanjans dzirdējis viņa sarunu ar nepazīstamo no Mengas, sīkpreču tirgotājs sāka stāstīt savam jaunajam īrniekam par briesmoņa Lafemā cietsirdību, saukdams šo cilvēku tikai par kardināla bendi. Plaši un gari cietušais klāstīja par Bastīliju, durvju aizšaujamajiem, par maziem lodziņiem, restēm un moku rīkiem. Vērīgi noklausījies Bonasjē zūdīšanos, d'Artanjans beidzot iejautājās:
— Bet sakiet, vai jūs dabūjāt zināt, kas nolaupīja Bonasjē kundzi? Neesmu aizmirsis, ka, tieši pateicoties šim bēdīgajam gadījumam, man bija laime iepazīties ar jums.
— Ak vai! — Bonasjē kungs nopūtās. — To viņi man, protams, nepateica, un mana sieva savukārt zvērēja pie visiem svētajiem, ka viņa to nezinot. Bet kā tad jums pašam pēdējā laikā ir gājis? — Bonasjē ieprasījās pavisam vientiesīgi. — Neesmu redzējis ne jūs, ne jūsu draugus un domāju, ka ne jau Parīzes ielās uzkrājušies uz jūsu zābakiem putekļi, kurus Planšē vakar tīrīja.
— Jums taisnība, mīļais Bonasjē kungs, mani draugi un es bijām mazliet aizceļojuši.
— Vai tālu?
— Ne, tikai kadas četrdesmit ljē no Parīzes. Pavadijam Atosa kungu uz Foržas dziedniecības avotiem, un mani draugi tur palika.
— Bet jūs atgriezāties? — Bonasjē turpināja, šķelmīgi pavīpsnādams. — Tik glītam jauneklim kā jums iemīļotā nedod uz ilgu laiku atvaļinājumu, un jūs tikāt nepacietīgi gaidīts Parīzē, vai ne?
— Goda vārds, Bonasjē kungs, es atzīšos, — d'Artanjans smiedamies sacīja, — jo vairāk tāpēc, ka no jums, kā redzu, nekā nevar noslēpt. Jā, es tiku gaidīts, turklāt nepacietīgi, ticiet man.
Bonasjē sejai pārslīdēja ēna, tik viegla, ka d'Artanjans to nepamanīja.
— Un mēs tiksim atalgoti par uzcītību? — sīkpreču tirgotājs turpināja mazliet pārvērstā balsī, bet arī to d'Artanjans nepamanīja, tāpat kā pirms mirkļa nebija ievērojis, ka godājamā mājas saimnieka seja bija mazliet sadrūmusi.
— No jūsu mutes Dieva ausī! — d'Artanjans smiedamies atteica.
— Es par to runāju tāpēc, — Bonasjē paskaidroja, — ka gribētu zināt, vai jūs vakarā pārnāksiet mājās vēlu.
— Mīļais saimniek, ko nozīmē šāds jautājums? — d'Artanjans brīnījās. — Vai jūs gribat mani sagaidīt?
— Nē, bet kopš manas arestēšanas un zādzības, kas izdarīta manā dzīvoklī, es ikreiz satrūkstos, kad dzirdu veramies durvis, sevišķi naktī. Sasodīts! Nekā nevar darīt, es neesmu karavīrs!
— Labi, tad nesatrūkstieties, ja es atgriezīšos vienos, divos vai trijos no rīta. Un nesatrūkstieties arī tad, ja es nemaz neat- griezīšos.
Šoreiz Bonasjē kļuva tik bāls, ka d'Artanjans nevarēja to nepamanīt un iejautājās, kas viņam noticis.
— Nekas, — Bonasjē atbildēja, — it nekas. Tikai esmu mazliet savārdzis, kopš mani piemeklējušas daudzās nelaimes, un man reizēm uznāk tādi kā drebuļi, tā kā nupat. Neievērojiet to, jums jādomā tikai par to, lai jūs būtu laimīgs.
— Kas tur ko domāt? Es esmu laimīgs!
— Vēl ne, jūs tak teicāt, ka tikai vakarā.
— Ja, bet, paldies Dievam, vakars pienāks! Un varbūt jūs to gaidāt tikpat nepacietīgi kā es. Varbūt šovakar Bonasjē kundze apmeklēs sava laulātā drauga mājokli.
— Bonasjē kundze šovakar nav brīva, — vīrs svinīgi sacīja. — Dienesta pienākumi aiztur viņu Luvrā.
— Man jūs žēl, mīļais saimniek, patiesi žēl. Kad esmu laimīgs, tad veļos, lai visi butu laimīgi, bet tas, šķiet, ir neiespējami.
Un jauneklis devām projām, skaļi smiedamies par izteikto joku, kas, pēc viņa domām, bija saprotams viņam vienam.
— Uzjautrinieties labi! — Bonasjē drūmi nosauca pakaļ d'Artanjanam.
Taču jauneklis jau bija par tālu, lai sadzirdētu šos vārdus un, ja arī būtu sadzirdējis, tad pašreizējā omā droši vien nebūtu pievērsis tiem uzmanību.
Viņš devās pie de Trevila kunga, jo vakardienas apmeklējums, kā lasītājs atcerēsies, bija ļoti īss, un jauneklis nebija paguvis nekā izstāstīt musketieru kapteinim.
De Trevila kungu d'Artanjans atrada lieliskā garastāvoklī. Karalis un karaliene vakar ballē bija izturējušies pret de Trevila kungu ļoti laipni. Nevar noliegt, kardināls gan bijis gaužām sapīcis. Aizbildinādamies ar neveselību, viņš aizbraucis no balles jau vienos naktī. Toties viņu majestātes atgriezušās Luvrā tikai sešos no rīta.
— Un tagad, — de Trevila kungs ierunājās klusu un vērīgi ieskatīdamies visos istabas kaktos, lai pārliecinātos, ka viņi ir vieni, — tagad, jaunais draugs, parunāsim par jums, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka jūsu laimīgā atgriešanās ir veicinājusi karaļa līksmi, karalienes uzvaras gaviles un viņa eminences pazemojumu. Tagad jums būs jāpiesargās.