— No kā man bīties, kamēr man būs laime baudīt viņu majestāšu labvēlību? — d'Artanjans jautāja.
— No it visa, ticiet man. Kardināls nav tas vīrs, kas aizmirsīs, ka ticis izjokots, kamēr viņš nebūs izrēķinājies ar izjokotāju, un, man šķiet, ka šis izjokotājs ir kāds gaskonis, ko es arī pazīstu.
— Vai jūs domājat, ka Rišeljē ir tikpat labi informēts kā jūs un arī zina, ka Londonā esmu bijis es?
— Velns lai parauj! Vai jūs bijāt Londonā? Un no Londonas jūs esat atvedis skaisto briljantu, kas mirdz jums uz pirksta? Uzmanieties, dārgais d'Artanjan, jo ienaidnieka dāvana nenes laimi. Par to ir pat kāda latīņu vārsma … Pagaidiet…
— Jā, bez šaubām, — apstiprināja d'Artanjans, kas nekad nebija varējis iekalt galvā pat ne latīņu valodas pamatus un ar to bija iedzinis izmisumā savu skolotāju, — tādai vārsmai jābūt.
— Tā noteikti ir, — teica de Trevila kungs, kam bija kāda jēga par literatūru, — de Benserada kungs man to nesen nolasīja … Pagaidiet… Ā, atcerējos!
… Timeo Danaos et dona ferentes. [6]
Tas nozīmē: «Neuzticieties ienaidniekam, kas jums sniedz dāvanas.»
— šo briljantu neesmu saņēmis no ienaidnieka, — d'Artanjans sacīja. — Gredzenu man dāvināja karaliene.
— Karaliene! Oho! — de Trevila kungs novilka. — Jā, tā ir patiesi karaliska dāvana! Gredzens maksā ne mazāk par tūkstoš pistolēm. Kam karaliene bija uzticējusi nodot jums šo dāvanu?
— Viņa pati man to pasniedza.
— Kur?
— Kabinetā, kas atradas blakus istabai, kurā viņa pārģērbās.
— Kā viņa to izdarīja?
— Sniegdama man roku skūpstam.
— Jūs esat skūpstījis karalienes roku! —iesaucās de Trevila kungs, pārsteigts paskatīdamies uz d'Artanjanu.
— Viņas majestāte pagodināja mani ar šo žēlastību.
— Turklāt liecinieku klātbūtnē? Neuzmanīgā, trīskārt neuzmanīgā!
— Nē, mans kungs, nomierinieties! Neviens to neredzēja, — d'Artanjans sacīja un izstāstīja de Trevila kungam, kā tas viss bija norisinājies.
— Ak sievietes, sievietes! — iesaucās vecais karavīrs. — Viņas aizvien aizrauj romantiska iztēle. Viņas valdzina noslēpumainība. Tātad jūs redzējāt roku un vairāk nekā. Un, ja jūs sastaptu karalieni, jūs viņu nepazītu. Sastapdama jūs, viņa nezinātu, kas jūs esat.
— Nē, bet pēc šī briljanta … — jauneklis iebilda.
— Paklausieties, — de Trevila kungs sacīja. — Vai gribat, lai dodu jums padomu, labu padomu, īstu drauga padomu?
— Jūs mani ar to pagodinātu, — d'Artanjans atbildēja.
— Labi, tad aizejiet pie pirmā zeltkaļa, kas jums gadīsies pa ceļam, un pārdodiet viņam šo briljantu par katru cenu, kādu viņš jums piedāvās. Lai arī cik sīksts viņš būtu, mazāk par astoņsimt pistolēm jūs nedabūsiet. Pistolēm, jaunekli, nav uzrakstīts vārds, bet šim gredzenam ir vārds, briesmīgs vārds, kas var pazudināt gredzena valkātāju.
— Pārdot gredzenu, ko man dāvinājusi mana valdniece! Nekad! — d'Artanjans iesaucās.
— Nabaga neprāti, tad vismaz pagrieziet akmeni uz iekšpusi, jo katram zināms, ka trūcīgs Gaskoņas muižnieks tādus dārgumus neatrod savas mātes rotaslietu šķirstiņā.
— Jūs domājat, ka man draud briesmas? — d'Artanjans jautāja.
— Jaunais cilvēk, es jums saku: tas, kas aizmidzis uz mīnas ar aizdegtu degli, salīdzinot ar jums, var uzskatīt sevi pilnīgi drošība.
— Velns lai parauj! — d'Artanjans ieteicās, jo de Trevila kunga pārliecinātais tonis sāka darīt viņu nemierīgu. — Velns lai parauj, kas tad man būtu jādara?
— Vienmēr un visur jāuzmanās. Kardinālam ir lieliska atmiņa, un viņa roka sniedzas tālu. Ticiet man, viņš ar jums izrēķināsies.
— Bet kā?
— E, kā lai es to zinu? Vai viņš nerīkojas ar visvelnišķīgāko viltību? Mazākais Jaunums, kas jums var gadīties, būtu tas, ka jūs arestētu.
— Kā tā! Vai patiesi kāds uzdrošinātos arestēt cilvēku, kas ir viņa majestātes dienestā?
— Sasodīts! Vai ar Atosu ievēroja kādas ceremonijas? Lai nu vai kā, mans jaunais draugs, bet ticiet man kā cilvēkam, kas trīsdesmit gadus nodzīvojis pie galma: jūs būsiet pazudis, ja dzīvosiet vienā mierā. Tieši pretēji, un to es jums saku noteikti: saskatiet it visur ienaidniekus. Ja kāds ar jums meklē ķildu, izvairieties no tās, kaut arī ķildas ierosinātājs būtu desmitgadīgs bērns; ja jums kāds uzbrūk dienu vai nakti, bez mazākās kautrēšanās atkāpieties; ja ejat pāri tiltam, tad iepriekš pārbaudiet tilta dē- Jus, jo kāds no tiem var iebrukt jums zem kājām; iedams garām jaunceļamai mājai, paskatieties uz augšu, tāpēc ka jums var uzkrist uz galvas akmens; ja atgriežaties mājās vēlu, tad lieciet, lai sulainis jūs pavada,, un lai jūsu sulainis ir apbruņots, protams, ja jūs vispār varat paļauties uz savu sulaini. Esiet piesardzīgs pret visiem: pret draugu, pret brāli, pret mīļāko, it īpaši pret mīļāko.
D'Artanjans pietvīka.
— Pret mīļāko… — viņš mehāniski atkārtoja. — Kāpēc pret mīļāko it īpaši?
— Tāpēc, ka mīļākā ir viens no kardināla iecienītākajiem līdzekļiem, kas turklāt iedarbojas ļoti ātri, jo sieviete jūs pārdos par desmit pistolēm. Pierādījums tam ir Dalila. Jūs taču atceraties svētos rakstus?
D'Artanjanam ienāca prātā satikšanās, ko Bonasjē kundze viņam bija nolikusi uz šo pašu vakaru, tomēr mūsu varonim par godu jāpiebilst, ka de Trevila kunga nosodošais spriedums par sievietēm vispār neiedvesa jauneklim ne mazākās aizdomas pret daiļo mājas saimnieci.
— Bet pastāstiet taču, kas noticis ar jūsu trim draugiem? — de Trevila kungs iejautājās.
— Dzīros vaicāt jums, vai neesat saņēmis no viņiem kādas ziņas.
— Nekādas.
— Es viņus pametu ceļā: Portosu Šantiljī ar divkauju deguna galā, Aramisu Krevkērā ar lodi plecā un Atosu Amjēnā, kur viņš palika, apsūdzēts par viltotas naudas izplatīšanu.