— Redziet nu! — de Trevila kungs sacīja. — Un kā jums pašam laimējās izkļūt sveikā?
— Jāatzīstas, mans kungs, ka mani pasargāja brīnums. Saņēmis zobena dūrienu krūtīs, es ceļā uz Kalē pienagloju grāfu de Vardu pie zemes kā mēdz piespraust tauriņu pie tapetēm.
— Nu ko es jums teicu! Grāfu de Vardu, kardināla uzticības vīru, de Rošfora brālēnu! Pagaidiet, mans draugs, man ienāca prātā kāda doma.
— Jel runājiet, cienījamais kungs!
— Jūsu vietā es kaut ko uzsāktu.
— Un ko?
— Kamēr viņa eminence liktu mani meklēt Parīzē, es ne čiku ne grabu atgrieztos uz Pikardiju, lai izdibinātu, kas noticis ar maniem trim draugiem. Pie joda! Viņi ir pilnīgi izpelnījušies šo nelielo uzmanību no jūsu puses.
— Padoms ir labs, mans kungs, un, rīt es došos ceļā.
— Rīt! Un kāpēc ne šovakar?
— šovakar mani aiztur Parīzē neatliekamas darīšanas.
— Ai jaunekli, jaunekli! Mīlestības dēka? Es atkārtoju: esiet piesardzīgs! Jo sieviete mūs visus aizvien ir pazudinājusi un pazudinās arī turpmāk. Klausiet mani, labāk aizceļojiet šovakar.
— Diemžēl tas nav iespējams.
— Jūs esat devis vārdu?
— Jā, mans kungs.
— Tad nekā nevar darīt. Bet apsoliet vismaz, ka rīt aizceļosiet, ja šonakt netiksiet nogalināts.
— To es apsolu.
— Vai jums vajadzīga nauda?
— Man vēl ir piecdesmit pistoles. Domāju, ka ar tām man pietiks.
— Bet jūsu draugiem?
— Šķiet, ka arī viņiem netrūks. Kad izjājām no Parīzes, mums katram bija kabatā septiņdesmit piecas pistoles.
— Vai vēl redzēšu jūs pirms aizceļošanas?
— Domāju, ka ne, mans kungs, ja vien nebūs gadījies kas jauns.
— Tad laimīgu ceļu!
— Paldies, cienījamais kungs.
D'Artanjans atvadījās no de Trevila kunga, kura tēvišķīgā gādība par musketieriem dziļi aizkustināja jaunekli.
Viņš iegriezās pēc kārtas Atosa, Portosa un Aramisa dzīvoklī. Neviens no tiem nebija atgriezies mājās. Nebija arī draugu sulaiņu, un ne no vieniem, ne no otriem nebija saņemtas nekādas ziņas.
D'Artanjans būtu apjautājies par draugiem viņu mīļākām, bet diemžēl nepazina ne Aramisa, ne Portosa sirdsdāmas, un Atosam vispār tādas nebija.
Iedams garām gvardistu mītnei, viņš ieskatījās stallī: trīs zirgi no četriem jau bija atvesti. Planšē, gluži mēms aiz brīnumiem, patlaban apkopa zirgus; divi bija izsukāti.
— O, cienītais kungs! — Planšē iesaucās, ieraudzījis d'Artanjanu. — Esmu priecīgs, ka jūs satieku!
— Vai tu man gribēji ko sacīt? — jaunais gaskonis jautāja.
— Vai jūs uzticaties mūsu saimniekam Bonasjē kungam?
— Es? It nemaz ne.
— Un tas, kungs, ir pareizi.
— Bet kāpēc tu to jautāji?
— Tāpēc, ka novēroju viņu, kad jūs abi sarunājāties. Nedzirdēju ne vārda no jūsu sarunas, bet redzēju, ka viņa seja divas trīs reizes pārvērtās.
— Patiesi?
— Jūs, kungs, to neievērojāt, jo domājāt par saņemto vēstuli. Turpretī mani bija satraucis neparastais veids, kādā šī vēstule bija nokļuvusi istabā, un es nenolaidu acis no viņa ģīmja.
— Un kāds tas tev likās?
— Nodevēja purns.
— Vai tiešām?
— Vēl vairāk: tikko jūs, kungs, bijāt pazudis aiz stūra, Bonasjē paķēra cepuri, aizslēdza durvis un aizmetās projām pa ielu uz pretējo pusi.
— Planšē, tev taisnība, tas viss šķiet ļoti aizdomīgi, bet neraizējies, mēs ātrāk nemaksāsim viņam īri, kamēr nebūsim visu pamatīgi noskaidrojuši.
— Jums labpatīk jokot, bet gan jau jūs pats redzēsiet.
— Nekā darīt, Planšē, kas nolemts, tam jānotiek!
— Tātad jūs nedomājat atteikties no šīvakara izjādes?
— Gluži otrādi, Planšē, jo vairāk man iemesla dusmoties uz Bonasjē kungu, jo lielāku prieku man sagādās satikšanās, uzkuru mani aicina šī vēstule, kas tevi tā uztrauc.
— Ja nu kungs tā nolēmis …
— Galīgi, mans draugs. Tātad pulksten deviņos esi gatavs un gaidi mani šeit. Atnākšu tev paka].
Redzēdams, ka nav nekādas cerības pierunāt kungu atteikties no viņa nodoma, Planšē dziļi nopūtās un ņēmās sukāt trešo zirgu.
Turpretī d'Artanjans, kas būtībā bija ļoti saprātīgs jauneklis, neatgriezās vis mājās, bet aizgāja paēst pusdienas pie gaskoņu garīdznieka, pie tā paša, kas četrus draugus nestundā bija pamielojis brokastīs ar šokolādi.
XXIV paviljons
Pulksten deviņos d'Artanjans ieradās gvardistu mītnē un atrada Planšē pilnā gatavībā. Bija atvests arī ceturtais zirgs.
Planšē bija bruņojies ar musketi un pistoli.
D'Artanjans bija apjozis zobenu un aizbāza aiz jostas divas pistoles. Abi uzkāpa zirgiem mugurā un bez trokšņa aizjāja. Bija melna nakts, un neviens neredzēja, kurp viņi devās. Planšē sekoja savam kungam soļus desmit nopakaļ.
D'Artanjans šķērsoja krastmalu, izjāja pa Konferences vārtiem un tad devās projām pa ceļu, kas veda uz Senklū. Tanīs laikos šis ceļš bija daudz skaistāks nekā tagad.
Pilsētā Planšē bija bijīgi ievērojis attālumu, ko pats sev bija noteicis, bet, kad ceļš kļuva tukšāks un tumšāks, viņš attālumu pakāpeniski samazināja, tā ka, iejājot Buloņas mežā, jau atradās blakus savam kungam. Mēs neslēpsim, ka milzīgo koku šūpas un mēnesnīcas atspulgi tumšajā biezoknī iedzina viņam bailes. D'Artanjans manīja, ka ar viņa sulaini nav vairs labi.
— Planšē kungs, kas ar jums notiek? — viņš iejautājās.
— Vai jums, kungs, neliekas, ka mežs ir tāds pats kā baznīca?
— Kā tad tā?
— Ne tur, ne te nedrīkst runāt skaļi.
— Kāpēc tad tu nedrīksti runāt skaļi? Planšē, vai tev bail?
— Jā, kungs, man bail, ka mūs kāds var izdzirdēt.
— Kas tur ko bīties? Mīļais Planšē, mēs taču nerunājam nekā ļauna, un neviens nevarētu mums neko pārmest.