— Ak cienītais kungs, šim Bonasjē uzacīs ir kaut kas tik viltīgs, — Planšē atgriezās pie savām galvenajām bažām, — un lūpu kustībās kaut kas tik pretīgs!
— Kāda velna pēc tu atkal sāc domāt par Bonasjē?
— Kungs, katrs doma par to, ko var, nevis par to, ko gribētu domāt.
— Tāpēc, ka tu, Planšē, esi zaķapastala.
— Kungs, nesajauciet piesardzību ar gļēvulību, jo piesardzība ir tikums.
— Un tu esi tikumīgs, vai ne?
— Kungs, kas tur krūmos iemirdzējās? Vai tas nav musketes stobrs? Varbūt labāk pielieksim galvas?
— Nudien, — nomurmināja d'Artanjans, kam iešāvās prātā de Trevila kunga pamācības, — nudien, šis lops galu galā iedzīs arī man bailes.
Un viņš palaida zirgu rikšos.
Planšē atkārtoja sava kunga kustības, it kā būtu viņa ēna, un nu rikšoja viņam blakus.
— Kungs, vai mēs tā jāsim visu nakti? — Planšē pēc brītiņa iejautājās.
— Ne, Planšē, tu jau esi galā.
— Kā, esmu galā? Un jūs, kungs?
— Es vēl došos mazliet tālāk.
— Un pametīsiet mani šeit vienu?
— Vai tu baidies?
— Nē, bet es tikai atļaušos aizrādīt, ka nakts būs auksta un no aukstuma var dabūt reimatismu, un sulainis, kam ir reimatisms, nav vairs nekāds labais kalpotājs, sevišķi tik kustīgam kungam kā jūs.
— Labi, Planšē, ja tev sāks salt, tad ieej vienā no krodziņiem, kuri tur redzami, un gaidi mani pie durvīm pulksten sešos no rīta.
— Kungs, es padevīgi nodzēru un noēdu ekiju, ko jūs man šorīt iedevāt, tā ka man nav atlicis kabatā neviena sū, ja man sāktu salt.
— Te tev būs puspistole. Līdz rītam!
D'Artanjans nokāpa no zirga, pameta pavadu Planšē un, ciešāk ietīdamies apmetnī, straujā gaitā aizgāja.
— Tētīt žēlīgais, kā man salst! — nopurpināja Planšē, tikko saimnieks vairs nebija saredzams, un, steigdamies sasildīties, nevilcinoties pieklauvēja pie kādas mājeles durvīm, kuru greznoja visi priekšpilsētas krodziņa atribūti.
D'Artanjans pa to laiku, iegriezies šaurā lauku ceļā, devās uz Senklū; tur viņš negāja vis pa galveno ielu, bet apmeta līkumu ap pili, sasniedza nomaļu šķērsieliņu un pa to drīz vien nokļuva līdz norādītajam paviljonam. Tas atradās ļoti klusā vietā. Ieliņas vienā pusē stiepās augsta mūra sēta, kuras stūrī bija paviljons, bet otrā pusē žogs aizsedza gājēja skatienam nelielu dārziņu, kura galā pacēlās nabadzīga būdiņa.
D'Artanjans bija ieradies satikšanās vietā, un, tā kā viņam nebija teikts, lai viņš kaut kā ziņo par savu ierašanos, jauneklis sāka gaidīt.
Nebija dzirdams ne mazākais troksnis, šķita, ka viņš atrodas simt ljē attālumā no galvaspilsētas. Apskatījies apkārt, d'Artanjans atspiedās pret žogu. Aiz šī žoga, aiz dārziņa un būdas bieza migla ietina savās krokās bezgalīgo plašumu, kur gulēja Parīze, tukšs, vaļējs bezdibenis, kurā zaigoja daži gaiši punkti, šīs pekles drūmās zvaigznes.
Bet d'Artanjanam viss redzamais ietērpās valdzinošos apveidos, katra doma viņam uzsmaidīja un bieza tumsa šķita caurspīdīga. Tuvojās norunātā satikšanās stunda.
Patiesi, pēc dažiem mirkļiem zvans Senklū tornī lēni izspļāva no savas kaucošās rīkles desmit sitienus.
Bronzas balss, kas dobji gaudās nakts klusumā, bija drūma un baiga.
Taču jaunekļa sirdī katrs sitiens — daļiņa no ilgotās satikšanās stundas — atbalsojās līksmi.
Viņa acis bija pievērstas mazajam paviljonam pie mūra sētas, kuram visi logi bija aizvērti ar slēģiem, izņemot vienu, kas atradās otrajā stāvā.
Šajā logā spīdēja maiga gaisma, kas sidraboja divu trīs liepu trīsošo lapotni, kuras auga aiz mūra sētas. Droši vien aiz šī mājīgi apgaismotā loga viņu gaidīja daiļā Bonasjē kundze.
Tīksmās domas ieaijāts, d'Artanjans bez mazākās nepacietības nogaidīja vēl pusstundu, acis nenolaizdams no jaukā mājokļa; viņš varēja saskatīt daļu griestu ar zeltītām karnīzēm, kas liecināja par ļoti gaumīgu iekārtojumu.
Zvans Senklū tornī nosita pusvienpadsmit.
Šoreiz d'Artanjans juta, ka viņam nezin kāpēc pārskrēja pa kauliem tirpas. Varbūt viņam vienkārši sāka salt, un viņš tīri fizisku izjūtu uztvēra par dvēselisku.
Tad viņam iešāvās prātā, ka varbūt viņš maldījies, lasīdams vēstulīti, un satikšanās nolikta tikai uz vienpadsmitiem.
Viņš piegāja tuvāk logam, nostājās gaismā, izvilka no kabatas vēstulīti un vēlreiz to pārlasīja; viņš nebija maldījies: satikšanās bija nolikta uz pulksten desmitiem.
Jauneklis atgriezās vecajā vietā; klusums un vientulība sāka darīt viņu nemierīgu.,
Tornī pulkstenis nosita vienpadsmit.
D'Artanjans sāka nopietni bažīties, vai tikai Bonasjē kundzei nav noticis kas ļauns.
Viņš trīs reizes paplaukšķināja — tas bija mīlētāju parastais signāls; taču neviens neatbildēja, pat ne atbalss.
Tad viņš mazliet sapīcis iedomājās, ka varbūt jaunā sieviete aizsnaudusies, viņu gaidīdama.
Viņš piegāja pie mūra sētas un mēģināja tai pārkāpt, bet tā bija nesen par jaunu apmesta, un viņš veltīgi aplauza nagus.
Sai mirklī viņa skatiens apstājās pie kokiem, kuru lapotni joprojām sidraboja no loga krītošā gaisma; viens no tiem bija pārkāries pāri ceļam, un d'Artanjans nodomāja, ka, uzrāpies kokā, viņš noteikti varētu ieskatīties paviljona iekšienē.
Domāts — darīts. Turklāt d'Artanjanam bija tikko divdesmit gadu, tātad viņš vēl nebija paguvis aizmirst skolnieka niķus. Vienā mirklī viņš sasniedza koka zarus un pa caurspīdīgajiem stikliem ieskatījās istabā.
No baigās ainas, ko d'Artanjans ieraudzīja, viņam asinis dzīslās sastinga: maigā gaisma, rāmā spuldze apgaismoja šausmīgu postažu — viens no loga stikliem bija izdauzīts, pa pusei izgāztās istabas durvis karājās eņģēs; galds, uz kura acīmredzot bijušas uzklātas izmeklētas vakariņas, bija apgāzts, uz parketa izsvaidītas pudeļu šķembas, samīti augļi; viss liecināja, ka šinī istabā norisinājusies nikna, izmisuma pilna cīņa; d'Artanjanam likās pat, ka neparastajā juceklī vietumis rēgojās apģērba stērbeles un uz galdsegas un aizkariem asiņu plankumi.