Sirds viņam krūtīs neganti dauzījās, viņš steigšus nokāpa no koka, lai apskatītos, vai neatradīs vēl kādas vardarbības pēdas.
Maigā, patīkamā gaisma plūda vēl arvien nakts klusumā. Un d'Artanjans pamanīja, to, ko iepriekš nebija ievērojis, jo nekas nebija viņu pamudinājis ielūkoties vērīgāk: zemē, kas vietumis bija izbradāta, vietumis it kā uzrakņāta, bija iespiedušās cilvēku un zirgu pēdas. Arī kāda ekipāža, kas bija atbraukusi laikam no Parīzes, mīkstajā zemē bija ievilkusi dziļas grambas, kas sniedzās līdz paviljonam un tad atgriezās uz Parīzes pusi.
Beidzot d'Artanjans, turpinādams meklējumus, pie mūra sētas atrada saplēstu sievietes cimdu. Cimds tais vietās, kur nebija aptašķīts ar dubļiem, izskatījās nevainojami tīrs. Tas bija viens no tiem sasmaržotajiem cimdiem, kādas mīlētāji tīko novilkt no daiļas rociņas.
Jo ilgāk d'Artanjans pētīja apkaimi, jo vairāk aprasoja viņa piere ar saltiem baiļu sviedriem, sirdi viņam sažņaudza baigs nemiers, aizrāvās elpa; viņš gan centās sev iestāstīt, ka paviljonam varbūt nav nekas kopīgs ar Bonasjē kundzi, jo jaunā sieviete bija uzaicinājusi viņu ierasties pie paviljona, nevis pašā paviljonā; varbūt iemīļoto aizturējuši Parīzē dienesta pienākumi un varbūt pat vīra greizsirdība.
Bet visus šos prātojumus satrieca, apgāza un iznīcināja nepārvarama sāpīga nojauta, kāda reizēm sagrābj visu mūsu būtni, uzmācīgi, neatlaidīgi brīdinot, ka notikusi liela nelaime.
D'Artanjans kjuva gluži neprātīgs: viņš metās pa lielceļu atpakaļ līdz pārceltuvei un izvaicāja pārcēlāju.
Ap pulksten septiņiem vakarā tas esot pārcēlis kādu melnā apmetnī ietinušos sievieti, kas acīmredzot ļoti vēlējusies, lai neviens viņu nepazītu, bet tieši tāpēc pārcēlājs aplūkojis viņu jo vērīgāk un redzējis, ka šī sieviete bijusi jauna un daiļa.
Tanīs laikos tāpat kā mūsu dienās uz Senklū brauca daudzas jaunas un daiļas sievietes, kas vēlējās palikt nepazītas, un tomēr d'Artanjans ne mirkli nešaubījās, ka sieviete, ko bija ievērojis pārcēlājs, bijusi Bonasjē kundze.
Izmantodams lampas gaismu, kas dega pārcēlāja būdelē, d'Artanjans vēlreiz pārlasīja Bonasjē kundzes vēstulīti, lai pārliecinātos, ka patiešām nav maldījies un satikšanās nolikta Senklū, nevis citur, pie d'Estrē kunga paviljona un ne citā ielā.
Visi šie apstākļi pārliecināja d'Artanjanu, ka nojauta nav viņu maldinājusi un ir notikusi liela nelaime.
Jauneklis teciņiem devās atpakaļ uz pili; viņam likās, ka varbūt pa prombūtnes laiku paviljonā atgadījies kas jauns un viņš dabūs ko zināt.
Ieliņa joprojām bija tukša, un pa logu plūda tā pati maigā, rāmā gaisma.
Tad d'Artanjana domas pievērsās mēmajai, aklajai būdai aiz žoga, kura, bez šaubām, būs kaut ko redzējusi un varbūt varētu kaut ko pastāstīt.
Dārza vārtiņi bija aizslēgti, bet d'Artanjans pārlēca pāri žogam un, neievērodams ķēdē piesietā suņa nikno riešanu, piegāja pie būdas.
Viņš pieklauvēja pie durvīm, taču neviens neatsaucās. Būdā valdīja tāds pats nāves klusums kā paviljonā. Bet šī būda bija d'Artanjana pēdējā cerība, tāpēc viņš neatlaidās un klaudzināja vēl un vēl.
Un pēkšņi viņam šķita, ka aiz durvīm atskan viegls troksnis, bailīgs troksnis, it kā tur kāds bažītos, ka to var izdzirdēt.
DArtanjans mitējās klaudzināt un sāka lūgties, un viņa balsī izskanēja tik daudz nemiera un solījuma, tik liels izmisums un padevība, ka tā varētu nomierināt pat visbailīgāko cilvēku. Beidzot atvērās — pareizāk sakot, pavērās — vecs, ķirmju izgrauzts slēģis un tūlīt atkal aizcirtās, tikko mazas, istabas kaktā degošas lampeles vājā gaismiņa bija apspīdējusi d'Artanjana ieroču siksnu, zobena rokturi un pistoles. Kaut arī tas viss bija norisinājies ātri, tomēr d'Artanjans paguva saskatīt veca vīra sirmo galvu.
— Debesu vārdā! Uzklausiet mani! — jauneklis lūdzās. — Es gaidīju kādu cilvēku, bet viņš nenāk. Es mirstu aiz bažām. Jel pasakiet, vai šeit tuvumā nav atgadījusies kāda nelaime?
Logs lēni atvērās, un atkal parādījās tā pati seja, tikai tagad tā bija vēl bālāka nekā pirmo reizi.
D'Artanjans vaļsirdīgi izstāstīja it visu, neminēdams vienīgi vārdus. Viņš pateica, ka viņam pie paviljona bijusi norunāta satikšanās ar jaunu sievieti un ka, nevarēdams to sagaidīt, uzrāpies liepā un pa logu ieraudzījis šausmīgo nekārtību istabā.
Vecis uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam apstiprinoši pamādams: kad d'Artanjans bija beidzis, vecais bēdīgi pakratīja galvu.
— Ko tas nozīmē? — d'Artanjans iesaucās. — Debesu vārdā lūdzos: paskaidrojiet man to!
— Nudien, kungs, labāk neprasiet man neko, — sirmgalvis atteica, — jo, ja es jums izstāstīšu, ko esmu redzējis, tad man slikti klāsies.
— Tātad jūs kaut ko esat redzējis? — d'Artanjans neatlaidās. — Tādā gadījumā, debesu vārdā, — viņš turpināja, pamezdams vecajam vienu pistoli, — runājiet, izstāstiet man, ko esat redzējis, un es dodu jums muižnieka godavārdu, ka neviens vārds no dzirdētā nenāks pār manām lūpām.
Sirmgalvis lasīja d'Artanjana sejā tik dziļas sāpes un tādu godīgumu, ka beidzot pamāja, lai jauneklis klausās, un sāka klusu stāstīt:
— Ap pulksten deviņiem izdzirdēju uz ielas troksni. Gribēju paskatīties, kas tur notiek, un izgāju pa durvīm, un tad ieraudzīju, ka pa maniem vārtiem kāds grib ienākt. Esmu nabags, un man nav ko baidīties, ka mani varētu apzagt, tāpēc atvēru. Ieraudzīju trīs vīrus. Tālāk tumsā saskatīju aizjūgtu karieti un vairākus jājamzirgus. Tie acīm redzami piederēja šiem trim vīriem, kas bija ģērbušies kā jātnieki.