«Labie kungi, ko jūs vēlaties?» es jautāju.
«Tev droši vien ir kādas kāpnes?» noprasīja tas, kas man likās esam pulciņa vadītājs.
«Jā, kungs, tās, ar kurām es novācu augļus.»
«Tad iedod mums tās un ej atpakaļ savā būdā. Par traucējumu tu dabūsi ekiju. Tikai liec aiz auss: ja tu kādam izstāstīsi kaut vienu vārdu no tā, ko tu redzēsi un dzirdēsi, — jo esmu pārliecināts, ka tu skatīsies un klausīsies, lai arī kā mēs tev piedraudētu, — tad ar tevi būs beigas.»
Ar šiem vārdiem viņš man pasvieda ekiju, ko es pacēlu, un paņēma manas kāpnes.
Aizslēdzis sētas vārtiņus, izlikos, ka ieeju mājā, bet tūdaļ pat pa pakaļējām durvīm izgāju atkal ārā un pa tumsu aizlavījos līdz tam tur pliederkrūmam, aiz kura stāvēdams, varēju visu redzēt un pats palikt nepamanīts.
Kariete klusu piebrauca tuvāk, un trīs jātnieki, kas bija man prasījuši kāpnes, izvilka no karietes mazu, druknu, iesirmu vīreli, kas bija ģērbies apvalkātās tumšās drānās; vīrelis uzmanīgi uzkāpa pa kāpnēm, piesardzīgi paglūnēja pa logu istabā, klusītēm kā pelīte nokāpa zemē un pačukstēja:
«Tā ir viņa!»
Tūlīt tas, kas bija ar mani runājis, piegāja pie paviljona durvīm un, izņēmis no kabatas atslēgu, atslēdza tās un iegāja iekšā; tai pašā laikā abi pārējie vīri kāpa augšā pa pieslietajām kāpnēm. Mazais večuks palika pie karietes durtiņām, kučieris sēdēja uz bukas, un viens sulainis turēja jājamzirgus aiz pavadām.
Pēkšņi paviljonā atskanēja skaļi kliedzieni, kāda sieviete pieskrēja pie loga un atrāva to vaļā, it kā gribēdama mesties ārā. Taču tūdaļ viņa ieraudzīja abus vīrus un atrāvās no loga, bet tie ierāpās istabā.
Tad es vairs nekā neredzēju, bet dzirdēju, ka iekšā tika lauztas mēbeles. Sieviete kliedza un sauca pēc palīdzības. Bet drīz vien kliedzieni apklusa. Visi trīs vīri pienāca pie loga; divi no viņiem, nesdami sievieti, nokāpa pa kāpnēm un iecēla viņu karietē, kur pēc tam iesēdās mazais večuks. Trešais, kas bija palicis paviljonā, aizvēra logu un pēc mirkļa iznāca pa durvīm, pārbaudīja, vai sieviete ievietota karietē, un tad uzlēca zirgam mugurā; pārējie divi jau bija seglos; sulainis nosēdās blakus kučierim uz bukas; kariete trīs jātnieku pavadībā strauji aizripoja, un tas bija viss. Kopš tā brīža vairs nekā neesmu ne redzējis, ne dzirdējis.
Šausmīgā vēsts bija satriekusi d'Artanjanu, viņš stāvēja kā sastindzis, bet sirdī viņam plosījās dusmu un greizsirdības dēmoni.
— Labais kungs, — ierunājās sirmgalvis, ko šis mēmais izmisums aizkustināja vairāk nekā to būtu panākušas vaimanas un asaras, — nekrītiet izmisumā, jo viņi nav to nogalinājuši, un tas ir galvenais.
— Vai jūs vismaz zināt, kas tas bija par cilvēku, kurš vadīja šo neģēlīgo uzbrukumu? — d'Artanjans jautāja.
— Es viņu nepazinu.
— Bet jūs ar viņu sarunājāties, tātad jūs viņu redzējāt.
— Ak tā! Jūs man jautājat viņa pazīmes?
— Jā.
— Garš, kalsns, melnīgsnējs, ar melnām ūsām, melnām acīm, pēc skata muižnieks.
— Skaidrs! — d'Artanjans iesaucās. — Atkal viņš! Vienmēr viņš! Viņš ir mans ļaunais gars! Un tas otrs?
— Kurš otrs?
— Tas mazais.
— E, tas nebija nekāds lielkungs, par to es galvoju. Viņam nebija zobena pie sāniem, un pārējie pret viņu izturējās nevērīgi.
— Droši vien kāds sulainis, — d'Artanjans nomurmināja. — Nelaimīgā sieviete! Nabadzīte! Diezin ko tie ar viņu izdarījuši?
— Jūs solījāt nevienam nekā neizpaust, — sirmgalvis sacīja.
— Savu solījumu es pildīšu, par to neraizējieties, jo es esmu muižnieks. Muižniekam ir godavārds, un savējo esmu jau devis.
Ar smagu sirdi d'Artanjans devās atpakaļ uz pārceltuvi. Brīžam viņš nespēja ticēt, ka tā bijusi Bonasjē kundze, un cerēja viņu satikt nākošajā dienā Luvrā; brīžam nelaimīgajam jauneklim uzmācās bažas, ka iemīļotajai bijusi mīlas intriga ar kādu citu un tas aiz greizsirdības viņu nolaupījis. D'Artanjans mocījās šaubās un minējumos, krita izmisumā.
— Ja mani draugi būtu šeit! — viņš iesaucās. — Tad man vismaz būtu cerība viņu atrast. Bet diezin kas noticis ar viņiem pašiem!
Bija ap pusnakti; tagad vajadzēja uzmeklēt Planšē. D'Artanjans izstaigāja visus krodziņus, kuros spīdēja kāds gaismas stars; nevienā viņš neatrada Planšē.
Sestajā krodziņā d'Artanjans apsvēra, ka meklējumi būs veltīgi. Viņš bija licis sulainim gaidīt pulksten sešos no rīta, un, lai arī kur Planšē būtu aizklīdis, puisim bija tiesības tā darīt.
Turklāt jauneklim iešāvās prātā, ka, palikdams notikuma vietas tuvumā, viņš varētu dabūt kādas ziņas, kas palīdzētu noskaidrot noslēpumaino atgadījumu. Tātad sestajā krodziņā, kā jau teicām, d'Artanjans apstājās, paprasīja pudeli labākā vīna, nosēdās pie galda vistumšākajā kaktā un nolēma tā sagaidīt rītu. Taču arī šoreiz viņa cerības tika pieviltas, un, kaut gan viņš klausījās ar abām ausīm, tomēr starp lāstiem, rupjajiem jokiem un lamām, ko pārmija savā starpā amatnieki, sulaiņi un ormaņi, kas veidoja godājamo sabiedrību, kurā jauneklis bija nokļuvis, viņš neizdzirdēja nekā tāda, kas norādītu uz nelaimīgās nolaupītās sievietes pēdām. Dīkā sēdēdams un lai nevērstu uz sevi uzmanību, viņš iztukšoja pudeli un galu galā, pēc iespējas ērtāk atlaidies savā kaktā, sāka snaust. Atcerēsimies, ka d'Artanjanam bija divdesmit gadu un šajā vecumā miegam ir neapstrīdamas tiesības, no kurām tas neatkāpjas, pat ja jaunā sirds ir izmisusi.