Pulksten sešos no rīta d'Artanjans atmodās ar to nepatīkamo sajūtu, kāda parasti pavada dienas sākumu pēc slikti pavadītas nakts. Saposās viņš ātri; viņš aptaustīja sevi, lai pārbaudītu, vai kāds nav viņu miegā apzadzis, un, atradis briljanta gredzenu pirkstā, maku kabatā un pistoles aiz jostas, piecēlās, samaksāja par pudeli vīna un izgāja ārā, cerēdams, ka no rīta izdosies tas, kas nebija izdevies naktī — ka viņš atradīs savu sulaini. Un patiešām, pirmais, ko viņš, ieraudzīja cauri miklajai, pelēcīgajai miglai, bija krietnais Planšē, kas, turēdams abus zirgus aiz pavadas, gaidīja viņu pie maza, noplukuša krodziņa durvīm, kuram d'Ar- lanjans vakarnakt bija pagājis garām, pat nenojauzdams tā esību.
XXV Portoss
D'Artanjans neatgriezās vis taisni mājās, bet nokāpa no zirga pie de Trevila kunga durvīm un strauji uzsteidzās augšā pa kāpnēm. Šoreiz viņš bija nolēmis izstāstīt kapteinim it visu, kas bija noticis. Bez šaubām, de Trevila kungs varēs dot viņam labus padomus, kā rīkoties; turklāt musketieru kapteinis gandrīz diendienā tikās ar karalieni, tātad varēja izdibināt no viņas majestātes kādas ziņas par nelaimīgo sievieti, kurai acīmredzot tagad bija jācieš par padevību savai pavēlniecei.
De Trevila kungs noklausījās jaunekļa stāstījumu ar tādu nopietnību, kas liecināja, ka viņš šajā notikumā saskata vairāk nekā parastu mīlestības intrigu. Kad d'Artanjans bija beidzis, de Trevila kungs norūca:
— Hm! Te jau pa gabalu redzams, ka ir darbojusies viņa eminence.
— Bet ko man darīt? — d'Artanjans jautāja.
— Neko, pagaidām it neko. Jums tikai, kā jau teicu, pēc iespējas ātrāk jāatstāj Parīze. Es redzēšos ar karalieni, pastāstīšu viņai par nelaimīgās sievietes pazušanu, ko viņa droši vien nemaz nezina. Gan karaliene spēs atrast kādu pavedienu, un, kad jūs at- griezīsieties, varbūt varēšu jums pateikt labas vēstis. Paļaujieties uz mani.
D'Artanjans zināja, ka de Trevils, kaut gan bija gaskonis, tomēr nemēdza mētāties ar solījumiem, un, ja reiz ko apsolīja, tad darīja vairāk, nekā bija solījis. Jauneklis, pilns pateicības gan par pagātni, gan par nākotni, atsveicinājās no godājamā kapteiņa, kas savukārt, juzdams dziļas simpātijas pret drošsirdīgo un noteikto jaunekli, sirsnīgi spieda viņam roku un novēlēja laimīgu ceļu.
Nolēmis nekavējoties izpildīt de Trevila kunga ieteiktos padomus, d'Artanjans devās uz Fosuajē ielu, lai pieskatītu ceļasomas sakārtošanu. Tuvodamies mājai, viņš ieraudzīja Bonasjē kungu, kas rītasvārkos stāvēja uz durvju sliekšņa. D'Artanjans pēkšņi atcerējās visu, ko piesardzīgais Planšē vakar bija viņam teicis par mājas saimnieka blēdīgo raksturu. Jauneklis ieskatījās Bonasjē kungā vērīgāk nekā līdz šim. Un patiesi, d'Artanjans ievēroja ne tikai dzeltenīgo, slimīgo bālumu, kam par cēloni varēja būt žults izplūdums, bet arī kaut ko viltīgu un nodevīgu vecīgās sejas grumbās. Blēdis smejas citādāk nekā godavīrs, liekulis nelej tādas asaras, kādas lej patiess un vaļsirdīgs cilvēks. Viltība vienmēr ir maska, un, kaut arī cik labi tā būtu veidota, vērīgāk ielūkojoties cilvēkā, aizvien atklājas viņa patiesā seja.
Arī d'Artanjanam likās, ka Bonasjē valkā masku, turklāt ārkārtīgi pretīgu masku.
Juzdams neuzveicamu riebumu pret šo cilvēku, jauneklis dzīrās paiet viņam garām, nesakot ne vārda, bet Bonasjē kungs tāpat kā iepriekšējā dienā pats uzrunāja d'Artanjanu:
— Ei, ei, jaunais cilvēk! Kā rādās, jūs uzdzīvojat pa naktīm? Ir jau septiņi, sasodīts! Jūs sākat rīkoties ačgārni: jūs nākat mājās, kad citi jau iet projām no mājām.
— Jā, jums, Bonasjē kungs, gan to nevar pārmest, — atcirta jauneklis, — jūs esat priekšzīmīgi kārtīgs. Bet cilvēkam, kuram ir jauna un daiļa sieviņa, nav jādzenas pakaļ laimei — tādam laime pati nāk mājās, vai ne, Bonasjē kungs?
Sīkpreču tirgotājs kļuva bāls kā nāve, tomēr pūlējās savilkt sejā smaida grimasi.
— Ha, ha! Jums patīk jokot, — Bonasjē sacīja. — Bet kur jūs, jaunskungs, šonakt esat blandījies? Kā redzams, neesat staigājis pa taisniem ceļiem.
D'Artanjans paskatījās uz saviem dubļainajiem zābakiem, bet pie tās pašas reizes viņa skatiens pārslīdēja uz sīkpreču tirgotāja kājām: tā kurpes un zeķes bija notraipītas ar gluži līdzīgiem dubļu plankumiem, it kā viņi abi būtu bradājuši tais pašās peļķēs.
Tad d'Artanjana prātu pēkšņi apskaidroja kāda doma. Mazais, iesirmais resnis, sulainim līdzīgais, apvalkātās drānās ģērbies večuks, pret kuru bruņotie jātnieki, kas pavadīja karieti, bija izturējušies nevērīgi — ir bijis pats Bonasjē. Vīrs ir vadījis savas sievas nolaupīšanu.
D'Artanjanu sagrāba briesmīga dziņa mesties nožēlojamajam vīrelim pie rīkles un nožņaugt viņu; bet, kā jau sacījām, jaunais gaskonis bija saprātīgs zēns, viņš savaldījās. Tomēr milzīgais saviļņojums acīm redzami atspoguļojās d'Artanjana sejā, jo Bonasjē pārbijās un grasījās atkāpties, bet viņš stāvēja pie pašām durvīm, kas bija aizvērtas, un šis šķērslis spieda viņu palikt uz vietas.
— Cienītais, jūs te jokojat, bet man šķiet, ka jātīra ir ne tikai mani zābaki, — d'Artanjans teica. — Nebūtu lieki apstrādāt ar suku arī jūsu kurpes un zeķes. Vai tad jūs, godājamais saimniek, arī būtu meklējis piedzīvojumus? Velns lai parauj, tas nebūtu piedodams cilvēkam jūsu vecumā, kuram turklāt ir tik jauna un daiļa sieva.
— Dievs pasargi, nē, — Bonasjē sacīja, — es vakar biju devies uz Senmendē ievākt ziņas par kalponi, kas man ir nepieciešama, un, tā kā ceļi ir ļoti slikti, tad es sabridu apavus un neesmu vēl paguvis tos notīrīt.
Vieta, ko Bonasjē bija nosaucis par sava gājiena mērķi, vēl vairāk apstiprināja d'Artanjana aizdomas. Bonasjē bija minējis Senmendē tāpēc, ka tā atrodas pilnīgi pretējā virzienā nekā Senklū.