Sis pieņēmums bija d'Artanjanam pirmais mierinājums. Ja Bonasjē zināja, kur novietota viņa sieva, tad arvien bija iespējams atrast līdzekļus, ar kuriem piespiest sīkpreču tirgotāju atdarīt muti un izpaust noslēpumu. Vajadzēja tikai pārliecināties, vai šis pieņēmums ir dibināts.
— Piedodiet, mīļais Bonasjē kungs, gribu izmantot jūsu laipnību, — d'Artanjans teica. — Bezmiega nakts mani nogurdinājusi, man drausmīgi slāpst, tāpēc atļaujiet iedzert pie jums glāzi ūdens. Jūs taču to neliegsiet savam kaimiņam.
Nenogaidījis saimnieka piekrišanu, d'Artanjans strauji iegāja Bonasjē dzīvoklī un pārlaida skatienu gultai. Tā bija neskarta. Tātad Bonasjē nemaz nebija licies gulēt. Viņš bija atgriezies mājās pirms stundas vai divām; Bonasjē bija pavadījis sievu līdz tai vietai, kur viņa bija ieslodzīta, vai vismaz līdz pirmajai pasta stacijai.
— Pateicos, Bonasjē kungs, — d'Artanjans sacīja, tukšodams glāzi, — tas ir viss, ko no jums gribēju. Tagad iešu augšā un likšu Planšē nospodrināt man zābakus, un, kad viņš būs beidzis, ja vēlaties, nosūtīšu viņu pie jums, lai viņš notīra arī jūsu apavus.
Ar šiem vārdiem d'Artanjans pameta sīkpreču tirgotāju, ko neparastā atvadīšanās bija dziļi pārsteigusi; Bonasjē jau sāka apsvērt, vai tikai nav sevi kaut kā nodevis.
Kāpņu galā d'Artanjanu sagaidīja Planšē, kas bija gaužām nobijies.
— Cienījamais kungs! — sulainis iesaucās, ieraudzījis savu saimnieku. — Kā es jūs gaidīju! Atkal jauna ziņa!
— Kas noticis? — d'Artanjans jautāja.
— Varu saderēt, uz ko vien vēlaties, ka jūs neuzminēsiet, kas bija pie jums ieradies, kamēr jūs nebijāt mājās.
— Kad tas notika?
— Priekš pusstundas, kad jūs bijāt pie de Trevila kunga.
— Kas tad te bija atnācis? Runā ātrāk!
— De Kavuā kungs.
— De Kavuā kungs?
— Pats personiski.
— Viņa eminences gvardistu kapteinis?
— Viņš pats.
— Vai viņš nāca mani arestēt?
— Tā man likās, kaut gan viņš izskatījās dikti mīlīgs.
— Tu saki, viņš izskatījās mīlīgs?
— Jā, kungs, salds kā medus.
— Vai patiešām?
— Viņš teica, ka esot atnācis viņa eminences uzdevumā un kardināla kungs vēlot jums labu un aicinot jūs ierasties Palē- Ruajalā.
— Ko tu viņam atbildēji?
— Ka tas ir neiespējami, jo jūs neesat mājās, kā viņš pats redzēja.
— Un ko tad viņš sacīja?
— Lai jūs šodien katrā ziņā aizejot pie viņa, un viņš vēl pavisam klusu piebilda: «Pasaki savam kungam, ka viņa eminence noskaņots ļoti labvēlīgi pret viņu un no šīs satikšanās varbūt atkarīga visa viņa nākotne.»
— Kardināla kungs šoreiz slazdus izlicis diezgan neveikli, — d'Artanjans pavīpsnāja.
— Arī es saskatīju šos slazdus un tāpēc atbildēju, ka jūs būsiet satriekts, kad atgriezīsieties.
«Uz kurieni viņš aizceļojis?» de Kavuā kungs jautāja.
«Uz Truā, Sampaņā,» es atbildēju.
«Kad viņš aizceļoja?»
«Vakar vakarā.»
— Planšē, mans draugs, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — tu patiesi esi krietns puisis.
— Jūs saprotat, kungs, es nodomāju, ka vienmēr pagūsiet apmeklēt de Kavuā kungu, ja vēlēsieties to darīt, jo varēsiet pateikt, ka nemaz neesat aizceļojis. Tādā gadījumā izrādītos, ka es esmu melojis, bet, tā kā neesmu muižnieks, tad varu melot.
— Nomierinies, Planšē, tev nebūs jāzaudē godīga cilvēka slava, jo pēc ceturtdaļstundas mēs aizceļosim.
— Es jau gribēju to ieteikt, kungs. Un uz kurieni mēs dosimies, ja atļauts jautāt?
— Deviņi pērkoni! Protams, pilnīgi pretējā virzienā, nekā tu norādīji de Kavuā kungam. Vai tad tu arī negribēji pēc iespējas ātrāk dabūt ko zināt par Grimo, Musketonu un Bazēnu tāpat kā es par to, kas noticis ar Atosu, Portosu un Aramisu?
— Protams, ka gribu, — Planšē atbildēja, — un esmu ar mieru doties ceļā, kad vien vēlēsieties. Manuprāt, provinces gaiss mums tagad būs noderīgāks nekā Parīzes gaiss. Tātad…
— Tātad savāc mūsu lietas, un jāsim projām. Es iešu pa priekšu ar tukšām rokām, lai nevienam nerastos aizdomas. Satiksimies gvardistu mītnē. Starp citu, Planšē, man šķiet, ka at- liecībā uz mūsu saimnieku tu neesi maldījies: viņš ir drausmīgs neģēlis.
— Nu redziet, kungs! Ticiet man, kad es ko saku: es protu lasīt cilvēku sejās!
Kā bija vienojušies, d'Artanjans aizgāja pirmais. Lai nebūtu sev ko pārmest, viņš vēl pēdējo reizi iegriezās draugu dzīvokļos, bet no tiem nebija saņemtas nekādas ziņas; vienīgi Aramisam bija pienākusi sasmaržota vēstulīte, uzrakstīta ar glītu, smalku rokrakstu. D'Artanjans uzņēmās nogādāt vēstuli adresātam. Pēc desmit minūtēm Planšē ieradās pie viņa gvardistu mītnes stallī. Lai nebūtu veltīgi jāzaudē laiks, d'Artanjans jau pats bija apseglojis savu zirgu.
— Labi, — viņš teica Planšē, kad tas bija piesējis pie segliem ceļasomu, — tagad apseglo trīs pārējos zirgus, un dosimies ceļā.
— Vai jūs domājat, ka mēs tiksim ātrāk uz priekšu, jādami katrs ar diviem zirgiem? — Planšē, draiski pasmīnēdams, jautāja.
— Nē, tu jokugaili, — d'Artanjans atbildēja, — bet ar četriem zirgiem varēsim atvest atpakaļ trīs draugus, ja vien atradīsim viņus dzīvus.
— Tā būtu liela veiksme, — Planšē atteica, — tomēr nekad nevajag šaubīties par Dieva žēlastību.
— Āmen! — sacīja d'Artanjans, kāpdams zirgam mugurā.
Izjājuši no gvardistu mītnes, viņi katrs devās uz savu pusi,
jo bija norunājuši, ka viens atstās Parīzi pa Vileta vārtiem, otrs pa Monmartras vārtiem, lai satikos aiz Sendenī. So stratēģisko manevru abi izpildīja vienlīdz precīzi un guva lieliskus panākumus: d'Artanjans un Planšē Pjerfitā iejāja reizē.
Jāatzīst, ka dienā Planšē bija drošsirdīgāks nekā naktī.
Tomēr iedzimtā piesardzība neatstāja viņu ne uz mirkli; viņš nebija piemirsis nevienu pirmā ceļojuma starpgadījumu un visos pretimnācējos saskatīja ienaidniekus. Tā nu iznāca, ka viņš gandrīz pastāvīgi turēja cepuri rokā, par ko d'Artanjans viņu bargi strostēja, jo bažījās, ka ļaudis varētu uzskatīt Planšē aiz tā pārmērīgās pieklājības par kāda nieka vīra sulaini.