Vai nu tiešām pretimnācējus aizkustināja Planšē laipnā izturēšanās, vai arī neviens nebija izsūtīts aizsprostot d'Artanjanam ceļu, bet abi mūsu ceļinieki laimīgi sasniedza Santijī un nokāpa no zirgiem pie svētā Mārtiņa viesnīcas, kur bija apstājušies arī pirmajā ceļojumā.
Viesnīcas saimnieks, redzēdams ierodamies jaunekli, kam sekoja sulainis ar diviem zirgiem pie pavadas, godbijīgi saņēma viņus, iznācis pretī uz lievenēm. Tā kā mūsu ceļinieki bija veikuši jau vienpadsmit ljē, tad d'Artanjans nolēma, ka pienācis laiks atpūsties, vienalga, vai Portoss šeit vēl atrastos vai ne. Turklāt jauneklim likās, ka būtu pārsteidzīgi uzreiz bez aplinkiem jautāt, kas noticis ar musketieri. Visu šo apsvērumu rezultātā d'Artanjans, ne par vienu nekā nejautādams, nokāpa no segliem, zirgus atstāja sulaiņa gādībā, iegāja nelielā viesu istabā, kas bija domāta apmeklētājiem, kuri vēlējās palikt vieni, un lika, lai saimnieks atnes pudeli sava vislabākā vīna un vislepnākās brokastis. Ar to saimnieka cieņa pret viesi, kuru viņš bija izjutis jau no pirmā mirkļa, pieauga vēl vairāk.
D'Artanjans tika apkalpots apbrīnojami ātri.
Gvardistu pulks rekrutējās no izcilākajiem karalistes muižniekiem, un tāpēc d'Artanjans, kas ceļoja sulaiņa pavadībā, turklāt ar četriem lieliskiem zirgiem, kaut arī bija ģērbies vienkāršā uniformā, tomēr radīja lielu ievērību. Viņu apkalpoja pats saimnieks. To redzēdams, d'Artanjans lika atnest divas glāzes un uzsāka šādu sarunu:
— Mīļais saimniek, es lūdzu, lai jūs man pasniedzat savu labāko vīnu, — pieliedams abas glāzes, sacīja d'Artanjans, — un, ja nu jūs būsiet mani piekrāpis, tad sodīsiet pats sevi, jo man, goda vārds, nepatīk dzert vienam, un jūs dzersiet līdz ar mani. Ņemiet glāzi, un iedzersim. Uz ko mēs iedzersim, lai nevienu neaizvainotu? Dzersim uz jūsu viesnīcas zelšanu.
— Jūsu gaišība mani ļoti pagodina, — saimnieks atteica, — es padevīgi pateicos par laipno novēlējumu.
— Tikai nepievilieties, — d'Artanjans brīdināja, — manā vēlējumā varbūt ir vairāk egoisma, nekā jūs domājat. Tikai plaukstošos uzņēmumos viesi tiek labi uzņemti. Viesnīcās, kuras nīkuļo, viss iet juku jukām, un tur ceļotājs kļūst saimnieka grūtību upuris. Es bieži ceļoju, it sevišķi pa šo ceļu, tāpēc vēlos, lai visiem viesnīcniekiem labi klātos.
— Patiesi, man šķiet, ka ne pirmo reizi man ir gods redzēt jūsu gaišību, — viesnīcnieks sacīja.
— Kā tad ne! Esmu ceļojis caur Santiji varbūt reižu desmit un no tām vismaz trīs četras reizes apmeties pie jums. Pagaidiet … biju šeit pirms desmit vai divpadsmit dienām. Pavadīju savus draugus, musketierus. Vienam no viņiem, varbūt vēl atceraties, iznāca sadursme ar kādu svešinieku, kas nezin kādēļ meklēja ar viņu ķildu.
— Jā, jā, nudien! — atsaucās saimnieks. — Atceros skaidri. Vai jūsu gaišība runā par Portosa kungu?
— Tieši tā sauca manu ceļabiedru. Dievs pasarg, mīļais saimniek, runājiet: vai ar viņu noticis kas ļauns?
— Jūsu gaišībai vajadzēja ievērot, ka Portosa kungs nevarēja doties tālāk.
— Pareizi, viņš apsolīja mums ceļā pievienoties, bet tā mēs viņu arī vairs nesatikām.
— Viņš pagodināja mūs un palika šeit.
— Kā! Viņš palika šeit?
— Jā, kungs, šai pašā viesnīcā. Un, patiesību sakot, mēs esam visai noraizējušies.
— Par ko?
— Par zināmiem izdevumiem, ko viņš mums sagādājis.
— Viņš jums atlīdzinās par visu.
— Kungs, jūs patiesi lejat balzamu uz manām rētām! Mēs esam snieguši viņam diezgan lielu kredītu, un vēl šorīt ķirurgs inums paziņoja, ka piedzīšot no mums vajadzīgo summu, ja Por- losa kungs viņam to nesamaksāšot, jo es taču esot sūtījis viņam paka].
— Vai Portosa kungs ir ievainots?
— Diemžēl nevaru jums to pateikt.
— Kā tā? Jums tas būtu jāzina labāk par jebkuru citu.
— Tas tiesa, cienījamais kungs, bet mūsu stāvoklī mēs neizpaužam visu, ko zinām, it īpaši, kad mums ir aizrādīts, ka par mēles palaišanu varam samaksāt ar savām ausīm.
— Sakiet, vai es varu apmeklēt Portosu?
— Protams, cienījamais kungs. Uzkāpiet otrajā stāvā un pieklauvējiet pie pirmā numura durvīm. Tikai brīdiniet, ka tas esat jūs.
— Brīdināt, ka tas esmu es?
— Jā, jo citādi jums var atgadīties kas ļauns.
— Kas tad man varētu ļauns atgadīties?
— Portosa kungs varētu uzskatīt jūs par kādu no maniem mājas ļaudīm un ātrās dusmās izdurt jums cauri zobenu vai iešaut lodi galvā.
— Ko tad jūs viņam esat nodarījuši?
— Mēs lūdzām, lai viņš samaksā.
— Pie joda! To es saprotu. Šādu lūgumu Portoss uzklausa ļoti nelabprāt, kad viņam ir tukša kabata. Bet, cik man zināms, viņam ir nauda.
— Kungs, arī mēs tā bijām domājuši. Tā kā mūsu uzņēmums tiek vadīts ļoti kārtīgi, mēs katru nedēļu taisām norēķinus, un tāpēc nedēļas beigās pasniedzām viņam rēķinu, bet acīmredzot izdarījām to nelāgā mirklī, jo, tikko ieminējāmies par naudu, viņš mūs aizsūtīja pie velna. Iepriekšējā vakarā viņš gan bija spēlējis kārtis.
— Spēlējis kārtis? Ar ko tad?
— Dievs viņu zina! Ar kādu lielkungu, kas, garām braucot, bija te apmeties. Portosa kungs uzaicināja viņu uz kāršu partiju.
— Skaidrs! Nelaimīgais būs visu zaudējis.
— Un pat savu zirgu, jo mēs redzējām, kad nepazīstamais ceļotājs taisījās doties tālāk, viņš lika savam sulainim apseglot Portosa kunga zirgu. Mēs nepazīstamajam to aizrādījām, bet viņš atcirta, lai mēs nebāžot degunu citu darīšanās, un zirgs piederot viņam. Nekavējoties mēs brīdinājām ari Portosa kungu, bet viņš mums atteica, ka mēs esot zemiski ļautiņi, ja apšaubot muižnieka vārdus, un, reiz tas esot teicis, ka zirgs piederot viņam, tad tā arī esot.