— Es Portosu pazīstu, — d'Artanjans nomurmināja.
— Tad es sacīju, — viesnīcnieks turpināja, — ka mēs acīm redzami nevaram saprasties attiecībā uz rēķina maksāšanu, un tāpēc es ceru, ka viņš būs vismaz tik laipns, ka turpmāk pagodinās ar savu klātbūtni manu kaimiņu, «Zelta ērgļa» īpašnieku. Bet Portosa kungs man atbildēja, ka mana viesnīca esot labāka un viņš vēloties palikt šeit. Atbilde bija pārāk glaimojoša, lai es neatkāptos no prasības, ka viņam jāizvācas. Aprobežojos tikai ar to, ka lūdzu viņu atbrīvot manu labāko numuru un pārvākties uz ļoti jauku istabiņu trešajā stāvā. Bet uz to Portosa kungs atbildēja, ka viņš ik mirkli gaidot ierodamies savu iemīļoto, kas esot viena no izcilākajām dāmām galmā, un man jāsaprotot, ka pat tā istaba, ko viņš apdzīvo, esot pārāk nožēlojama tādai personai. Neapstrīdēdams viņa vārdu patiesīgumu, es tomēr uzskatīju par vajadzīgu neatkāpties no savām prasībām, bet tad viņš, pat nepūlēdamies ielaisties sarunā ar mani, izņēma savu pistoli, nolika to uz naktsgaldiņa un paskaidroja, ka pirmajam, kas būšot tik neprātīgs un bildīšot kaut vārdu par pārkravāšanos uz citurieni vai tepat mājas iekšienē, viņš sašķaidīšot galvaskausu. Kopš tā laika, kungs, neviens neiet viņa istabā iekšā, izņemot viņa paša sulaini.
— Musketons arī ir šeit?
— Jā, kungs. Viņš bija aizceļojis un pēc piecām dienām atgriezās savukārt visai sapīcis; šķiet, ka ari viņam ceļā gadījušās nepatikšanas. Nelaimīgā kārtā kalps ir manīgāks par savu saimnieku un viņa dēļ apgriež otrādi visu māju; iedomādamies, ka viņam varētu atteikt to, ko viņš prasa, viņš neprasīdams pats paņem visu vajadzīgo.
— Jā, es vienmēr esmu novērojis, ka Musketons ir izcili padevīgs un saprātīgs puisis.
— Cienījamais kungs, tas var būt, bet, ja man nāktos kaut tikai četras reizes gadā saskarties ar tik izcilu padevību un saprātību, tad es būtu izputināts cilvēks.
— Nē, jo Portoss jums samaksās.
— Hm! — viesnīcnieks šaubīgi nokrekstēja.
— Viņš ir kādas ievērojamas dāmas iemīļotais, un tā nepametīs viņu grūtībās dēļ tik sīkas summas, kādu viņš ir jums parādā.
— Ja es drīkstētu sacīt, ko par to domāju …
— Ko jūs domājat?
— Teikšu vēl vairāk: ko es zinu.
— Ko jūs zināt?
— Un pat esmu par to droši pārliecināts.
— Par ko jūs esat pārliecināts? Runājiet!
— Es teiktu, ka pazīstu šo ievērojamo dāmu.
— Jūs?
— Ja, es.
— No kurienes jūs viņu pazīstat?
— Cienījamais kungs, ja es varētu paļauties uz jūsu klusēšanu …
— Runājiet! Dodu jums muižnieka godavārdu, ka jums nebūs jānožēlo, ka uzticējāties man.
— Labi, kungs! Jūs jau sapratīsiet, ka nemiers liek darīt daudz ko.
— Un ko jūs darījāt?
— Protams, neko tādu, kas pārsniegtu kreditora tiesības.
— Ko tad īsti?
— Portosa kungs nodeva mums vēstuli, adresētu šai hercogienei, un lika to aizsūtīt pa pastu. Viņa paša kalpotājs vēl nebija atgriezies. Tā kā Portosa kungs nevarēja atstāt istabu, tad viņam gribot negribot vajadzēja uzticēt mums šo uzdevumu.
— Un tālāk?
— Es vēstuli nenodevu vis pasta, jo tas nekad nav pilnīgi droši, bet izmantoju gadījumu, ka viens no maniem ļaudīm brauca uz Parīzi, un liku viņam nodot vēstuli pašai hercogienei. Tas taču nozīmēja izpildīt Portosa kunga vēlēšanos, jo viņš bija mums cieši piekodinājis vēstuli aizsūtīt, vai ne?
— Gandrīz vai.
— Sakiet, kungs, vai jūs zināt, kas ir šī ievērojamā dāma?
— Nē, esmu par viņu tikai dzirdējis no Portosa, un tas ir viss.
— Vai jums zināms, kas ir šī iedomātā hercogiene?
— Atkārtoju, ka es viņu nepazīstu.
— Tā ir Šatlē prokurora sieva, sauc viņu par Koknara kundzi; viņai ir vismaz savi piecdesmit gadi uz muguras, bet viņa vēl tēlo greizsirdīgo. Man jau uzreiz likās savādi: kas tā var būt par princesi, kura dzīvo Lāču ielā.
— Kā jūs visu to zināt?
— Vienkārši tā, ka, saņēmusi vēstuli, viņa esot kļuvusi milzīgi nikna un teikusi, ka Portosa kungs esot vējagrābslis un sadurts ticis droši vien dēļ kādas sievietes.
— Vai viņš ir sadurts?
— Dievs tēvs! Nu gan es izmuldējos.
— Jūs sacījāt, ka Portoss esot sadurts.
— Jā, bet viņš man stingri aizliedza kādam to izpaust.
— Kāpēc tā?
— Pie joda! Nu tāpēc, ka viņš bija izlielījies sadurstīt kā sietu svešinieku, ar kuru bija saķildojies, kad jūs aizjājāt, bet iznāca pavisam otrādi — lai arī kā Portosa kungs bija plātījies, svešinieks nogāza viņu gar zemi. Tā kā Portosa kungs ir ļoti iedomīgs pret visiem, izņemot šo hercogieni, ko viņš gribēja aizkustināt, izstāstīdams par savu piedzīvojumu, tad negrib nevienam atzīties, ka ir sadurts.
— Tātad šis zobena dūriens nolicis viņu gultā?
— Turklāt pamatīgs dūriens, varat man ticēt. Jūsu draugam ir varen sīksta dzīvība.
— Vai jūs bijāt klāt pie divkaujas?
— Kungs, ziņkārības dzīts, es sekoju viņiem un redzēju cīņu, bet cimtaji mani neredzēja.
— Un kā cīņa norisinājās?
— Strauji, ticiet man. Abi nostājās viens otram pretī, nepazīstamais izdarīja izklupienu un dūra, viss norisinājās tik ātri, ka Portosa kungam, kamēr viņš taisījās atvairīt dūrienu, jau bija trīs collu dzelzs krūtīs. Viņš nokrita uz muguras. Nepazīstamais uzreiz pielika viņam pie rīkles zobena smaili, un Portosa kungs, redzēdams, ka ir pilnīgi atkarīgs no pretinieka žēlastības, atzina sevi par uzvarētu. Tad nepazīstamais paprasīja, kā viņu sauc, un, uzzinājis, ka viņš ir Portoss, nevis d'Artanjans, paņēma viņu zem rokas, atveda uz viesnīcu, tad uzlēca zirgam mugurā un aizau- lēkšoja.