Tāpēc, nolaidies un skafandrā izgājis no agraplāna, Juniors palūkojās zvaigznēs un tikai nodomāja, ka, būtu tās bijušas savas, dzimtā izplatījuma zvaigznes, tad, saņēmis spēkus, viņš pamēģinātu ar paralauku izsaukt tēvu, un vecais jau nu noteikti noskaidrotu, kur Juniors pieļāvis kļūdu un kā tā jāizlabo. Ja vien tās būtu savas zvaigznes…
Pagaidi! — Juniors, pārtraucis savu spriedelēšanu, pats sev teica. Kas tad tās ir par zvaigznēm? Vai tad tu esi aizmirsis, kā tās izskatās? Tās jau arī ir mūsējās! Vai nu es jau tiktāl piederu izplatījumam, ka sāku citādi redzēt, vai arī…
Kas — «vai arī», viņš nepaguva izdomāt. Jo pēkšņi vāji iedžinkstējās ausis, un Juniors izjuta pazīstamu apziņas sašķelšanās sajūtu, kad līdzās tam, ko viņš darīja pats, smadzenēs radās arī kaut kas cits no ārpasaules, kas visbiežāk tika formulēts vārdos, dažkārt izpaudās sajūtās, kas tomēr saturēja jaunu informāciju. Tieši tā izpaužas para- lauka iespaids, iekams jūs uzsākat dialogu. Junioram sāka drebēt kājas, un viņš apsēdās smiltīs, bet pēc tam nogūlās uz muguras, maksimāli atbrīvojoties un vienlaicīgi izjūtot iekšēju spriegumu.
— Tad nu beidzot — viņš uztvēra tēva vārdus. — Pagodināji. Varbūt paskaidrosi, ko tas nozīmē? Mēs jau veselu mēnesi fiksējam tevi mūsu izplatījumā, bet tu sēdi zem kupola, caur kuru kontaktēties tādā attālumā mēs neesam spējīgi. Kas ar tevi noticis?
— Man nebija pat nojēgas, ka atrodos mūsu izplatījumā, — atbildēja Juniors. — Es veicu piespiedu nosēšanos virstelpā. Tas ir ļoti labi, ka mēs varam aprunāties.
— Es ceru, — sacīja tēvs, — jo arī man tas sagādā gandarījumu. Ja tu pastāstīsi, kas noticis, es būšu vēl apmierinātāks. Vai mēs varam tev palīdzēt?
— Tu vari.
— Priecājos. Kādā veidā?
— Iedomājies, ka tev ir saslimis augs …
— Kāds?
— Velns viņu zina. Es taču neesmu botāniķis. Vienkāršs augs. Stiebriņš un divas lapiņas …
— Izsmeļoši. Kas tam kait?
Juniors paskaidroja. Tēvs teica:
— Ja tevi turētu tādā diētā; tad tev ne tikai lapiņas vien, bet arī sakne nodzeltētu. Gaisma, ūdens — tas ir lieliski, bet viņam jau tajās sterilajās smiltīs nav ko ēst! Labi vēl, ka tas ir tik ilgi noturējies. Viņam nepieciešams minerālmēslojums. Zinu, ka tev tāds nav. Tas nekas. Jūs abi ar Gudrinieci izgatavosit. Klausies …
Dzirdamība bija vāja, bet skaidra. Juniors noklausījās īsu lekciju. Pateicās. Tēvs sacīja:
— Redzu, ka tavs pasaules uzskats ir mazliet mainījies.
— Jā, — Juniors īsi atbildēja.
— Priecājos. Tagad jautājums tev. Tikai nebrīnies. Tilpnē, kur samontēts Georga Kombinators… Tev tur nāksies ieiet… Vienā no «Anakola» kabīnēm …
— Tēt, tur nekā nav, — Juniors viņu pārtrauca. — Tur nav neviena. Zoja guļ reanimatorā. Ne tāpēc, ka vēl ir kāda cerība. Vienkārši es nezinu, kur vēl varētu novietot…
— Kā tas notika?
— Nē, tēt. Tu pasaki man: kā tas varēja notikt? Lai normāla, dzīva, brīnišķīga sieviete (pēdējos vārdus viņš nemaz negribēja izrunāt — tie izrāvās paši no sevis)… pret savu gribu nokļūtu uz kuģa, tiktu iemidzināta, pie kam man tas nebija zināms… Vai tad mēs būtu atgriezušies viduslaikos vai kaut kādā piecpadsmitajā—divdesmitajā gadsimtā?
— Atbildēt ir vienkārši, lai arī smagi, — viņš saklausīja Senioru. — Georgs … Viegli ir noteikt, kur beidzas viduvējība un sākas neprāts. Eet kas ņemsies precīzi norobežot ģeniālu ideju no ārprātīgas? Cik reižu tās abas nav tikušas jauktas. Būtība ir tāda: Georgs pārāk daudz strādāja pie cilvēka kombinēšanas problēmas. Visiem bija zināms, ko viņš grib panākt. Viņš mēģināja reizi, trešo, divdesmito — izdevās fiziski precīzas kopijas, bet cilvēka
Iespējams, ka process nebeidzas pat atomārā līmenī… Taču viņam likās — viss teju, teju izdosies, darbam nepieciešamas tikai dažas absolūti mierīgas nedēļas, lai varētu atrast trūkstošo posmu. Bet šāda miera viņam nebija. Viņam traucēja. Tu jau vari iedomāties — kas?
— Zoja.
— Pat ne tik daudz viņa, cik domas par to, bailes par viņu attiecībām, par nākotni…
-— Viņa stāstīja.
— Viņš nespēja izdarīt to, ko, iespējams, viņa vietā būtu izdarījis cits: nosūtīt Zoju uz kādu mēnesi izklaidēties patīkamā sabiedrībā kaut kur uz Okeāniju vai citur. Domas par Zoju, greizsirdība nedotu viņam iespēju mierīgi pavadīt pat dažas stundas, kur nu vēl nedēļas.
— Un viņš …
— Georgam likās — viņš ir atradis lielisku izeju: izslēgt Zoju uz dažām nedēļām no dzīves un bez jebkādām bažām par viņu strādāt. Viņš zināja, ka ar tevi nekad nekas nenotiks. Mēs gan sapratām, ka avārija var gadīties pat superpilotam — visbiežāk ne jau viņa vainas dēļ, jo tehnika ir nejūtīga un tāpēc tai nedrīkst uzticēties līdz galam. Aizsūtījis Zoju prom, Georgs ar mierīgu sirdi iedziļinājās darbā — un saprata, ka šāds uzdevums pirmām kārtām atrodas zem morāles «tabu», bet ne tikai tās vien.
— Kā tu zini visus sīkumus?
— No Georga. Kad tu nozudi un pēc dažām nedēļām visi nolēma, ka kuģis gājis bojā, Georgs neizturēja. Viņš saprata, ka pats nolēmis Zoju nāvei.
— Tā arī notika. Ja viņš būtu devis man vismazāko mājienu …
— Ja viņš būtu to paredzējis! Jā, viņš atnāca pie manis, jo uz kuģa tuvinieks bija vienīgi man. Un arī viņam, bet par to zināja tikai viņš pats. Ja agrāk uz jautājumu, kur atrodas viņa sieva, Georgs varēja pārākuma sajūtā atbildēt ar noslēpumainu smīnu, tad pašlaik tas jau bija pāri viņa spēkiem.