— Stīv, kas ir tie «viņi»?
Stīvs papurināja galvu.
— Nezinu. Bet es dzirdēju viņu balsis. Tās mani uzrunāja. Un es . .. es atbildēju . ..
— Pastāsti visu no paša sākuma.
— Es ilgi meklēju to sasodīto fragmentu. Radiācija bija uz robežas, un aizsarglauks ar to bezmaz netika galā. Es jau sāku prātot, ka jāatgriežas, te pēkšņi to ieraudzīju .. . Tas bija mainījis stāvokli, un tagad detaļas,
kas man šķita mākslīgas, bija vērstas uz gredzena iekšpusi, toties atklājās diezgan līdzens laukumiņš. Mūsu radiobāku es neredzēju. Varbūt tā atradās kādā spraugā. Kad gribēju nolaisties un izkāpt, tu pavēlēji atgriezties. Bet pēc tam piepeši pazuda videosignāls. Es vēl paguvu nomest otru radiobāku. Gribēju to izsviest uz tā paša laukumiņa, uz kura biju domājis nolaisties. Taču, kā šķiet, netrāpīju. Radiobāka nokrita aiz kāda izciļņa, un tieši tajā brīdī pazuda radiosakari. Es vairs nedzirdēju ne planētkuģi, ne radiobākas signālus. Lai gan, kā šķiet, radiobākas signāli bija apklusuši mazliet agrāk . . .
— Kā šķiet?— Rejam paspruka.
— Saproti, jau pirms tam, kad bija pārtrūkuši sakari ar planētkuģi, es austiņās izdzirdēju tādu kā gaudošanu. Domāju — tas ir Saturns, ir pastiprinājušies traucējumi, jo vairāk tāpēc, ka pieauga arī ārējā radiācija. Taču cauri traucējumiem es vēlreiz atšķīru radiobākas signālus, kamēr tā vēl nebija sasniegusi fragmentu. Bet pēc tam, kad tā bija nozudusi aiz klints izciļņa — es redzēju to brīdi, jo atrados tikai simt metru attālumā,— tad vairs neko nevarēju saprast. Un tajā pašā mirklī pārtrūka sakari ar planētkuģi.
— Stīv, bet kā ar balsīm?
— Balsis?— Stīvs sāka berzēt ar plaukstu pieri.— Nu kā tad! Balsis . . . Vai zini, Rej, es domāju, ka arī vakar tās ir bijušas. Saproti, nevis atbalsis, bet tieši balsis . . .
— Tomēr lentē taču nekā nebija.
— Jā, jā, protams.. . Un tas šajā juceklī ir pats spocīgākais.
Stīvs vēlreiz apklusa, atslīga krēslā, sažņaudza deniņus plaukstās un aizvēra acis.
Eds klusu piecēlās. Brīdinoši pamājis Rejam, viņš nedzirdamiem soļiem izgāja no salona.
Stīvs vēl aizvien, acis aizvēris, nekustīgi sēdēja. Pauze ieilga, un Rejs uzskatīja, ka nepieciešams to pārtraukt.
— Ko tad tās balsis teica?
Atbildes nebija.
— Stīv, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu neko nesaki?
Klusums . . . Rejs uzmanīgi pieskārās biedram pie pleca.
Stīva rokas bezspēcīgi noslīga gar augumu, galva atkrita atpakaļ. Viņš bija vai nu aizmidzis, vai dziļā nemaņā.
Kad Eds pēc brīža atgriezās salonā, viņš ieraudzīja Stīvu guļam uz dīvāna. Rejs, apsēdies viņam blakus, domīgi cilāja caurspīdīgās zāļu paciņas.
— Es viņam iedevu preparātu «NA-četri»,— Rejs sacīja, atbildēdams uz Eda jautājošo skatienu.— Viņš bija zaudējis samaņu, bet nu jau atgūstas.
Kibers saprotoši pamāja. Tad viņš pajautāja:
— Vai pārnesīsim uz kabīni?
Stīvs sakustējās. Acis neatvēris, viņš nomurmināja:
— Nevajag . . . Man jau ir labāk. Tūlīt es pats piecelšos.
— Nē,— Rejs iebilda.— Guli un atpūties!
Eds ar pirkstu pamāja Rejam, lai pienāk, un tas, neatraudams stingo skatienu no viņa acīm, pavisam klusu sacīja:
— Lentē nekā nav, tikai jūsu saruna.
— Bet kas bija noticis ar sakariem?
— Nekas. Aparatūra ir pilnīgā kārtībā. Tikai atslēgta . . . Vai tu saproti? Viņš pats ir visu atvienojis . . .— Eds pamāja uz Stīva pusi. Zaļais medaljons uz
kibera krūtīm mirgoja spilgtāk nekā parasti.
+ ♦ +
Saruna ar Stīvu Reja šaubas neizkliedēja. Tas viss, protams, ļoti atgādināja halucinācijas. Stīvs, piemēram, apgalvoja, ka atbildējis balsīm. Viņa «atbildes» arī nebija lentē fiksētas. Un tomēr kaut kas darīja piesardzīgus . . . Stīvs bija ļoti pieredzējis kosmosa pilots. Viņi jau sen lidoja kopā. Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Lai gan — arī kosmiskās ēras ceturtajā gadsimtā kosmoss vēl aizvien uzdeva cilvēkiem mīklas un joprojām palika Lielais Neizprotamais… Ne mazums slavenu pilotu bija spiesti uz visiem laikiem atteikties no lidojumiem kosmosā. Mediķu diagnozes tādos gadījumos bija dažādas, taču jēga viena un tā pati: bailes no Neizprotamā . . . Tās radās pēkšņi, visdažādākajās situācijās, un acīmredzot tieši tās bija daudzu kosmosā notikušu noslēpumainu katastrofu patiesais iemesls. Tāpēc mediķi nepazina žēlsirdību: pamanījuši šīs savādās slimības pirmās pazīmes, viņi uz visiem laikiem diskvalificēja kosmonautus. Šķita, ka tagad arī Stīvam nebija lemts izvairīties 110 diskvalifikācijas. Cik tas būtībā bija netaisnīgi! Aizķerties pie tik nozīmīga atklājuma sliekšņa! Bez šaubām, vainīgs ir viņš — Rejs! Nevajadzēja sūtīt Stīvu vienu pašu šajā pēdējā lidojumā. Viņa uzbudinājums un
saraušanās ar Edu jau pauda pietiekami daudz. Bija jālido Viņam pašam — Rejam . . .
Un viņš lidos, viņam ir jālido, kaut arī Elektroniskais Darbaudzinātājs iebilst pret atkārtotu tuvošanos noslēpumainajai atlūzai. Taču ar hologrammām vien nepietiek. Rejam viss tuvumā jāredz pašam ar savām acīm. Turklāt jādabū atpakaļ radiobāku zondes ar minerālu paraugiem. Varbūt izdosies pat nosēsties . . . Eds apgalvoja, ka tas ir ļoti bīstami, un Stīvs to apstiprināja. Tomēr Zemes cilvēkiem ir izdevies nokļūt tik tālu kosmosā tieši tāpēc, ka meklēšanas reflekss viņiem ir spēcīgāks par pašsaglabāšanās instinktu.
Tiesa gan, «Kosmosa nolikuma» paragrāfā teikts: «Ja planētkuģi ir divi kosmonauti un viens no apkalpes locekļiem nopietni saslimis, planētkuģim nekavējoties jādodas uz tuvāko stacionāro bāzi.» Tuvākā stacionārā bāze patlaban atradās uz Ganimēda. Viņi ir ne mazums paveikuši, kaut arī neskaitītu pēdējo atklājumu. Bet tieši pēdējais ir pats apbrīnojamākais. Kā lai tagad pusceļā apstājas . . . Vēl nekad kosmiskās ēras trīsarpus gadsimtos Zemes cilvēkiem nav radies tik acīm redzams arguments, ka viņi nav vientuļi bezgalīgajā Visumā. Protams, ja fragmenta forma vien jau nav tāds arguments. Otrs pierādījums var būt vieliskais sastāvs. Bet tad ir jādabū atpakaļ uz kuģa zondes vai jānosēžas uz fragmenta.
Taču ko lai iesāk ar to paragrāfu? Stīvs gan, tiesa kas tiesa, apgalvo, ka viņš ir pavisam vesels, ka lidojumā izjustās bailes un samaņas zaudēšana ir muļķīga nejaušība. Turklāt viņi ir trīs: Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. «Kosmosa nolikums» apstiprināts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz vēl nebija kibernētisko intelektu — tādu kā Eds. Iepriekšējo paaudžu kiberus «Nolikums» vērā neņēma. Bet Eds nav parasts kibers. Ko lai iesāk ar šo paragrāfu? Par apzinātu «Kosmosa nolikuma» pārkāpšanu draud diskvalifikācija. Kā lai viņš rīkojas?
Domas virpuļoja gluži kā pa apli, aizdzīdamas miegu. Taču atpūta bija nepieciešama, Rejs to juta. Izslīdējis no sava guļamā «kokona», viņš iegāja dušas telpā. Pārlaidis skatienu programmām, viņš izvēlējās zilo, kuru nekad nebija lietojis. Zem šīs programmas slēdža bija rakstīts: «Galējs uzbudinājums. Pilnīga nomierināšanās.» Tomēr arī pēc nomierinošām zilās programmas gaisa un ūdens procedūrām Rejam vēl neizdevās uzreiz iemigt.
♦ ♦ ♦
Viņi izlidoja abi ar Edu, atstājuši Stīvu vienu pašu planētkuģi, kas gluži kā sastindzis karājās simt kilometru virs zilā ovolda. Līdz pašam izlūkraķetes startam Eds uzstājīgi centās atrunāt Reju no lidojuma. Vienīgi apsēdies raķetes šaurajā kabīnē otrā pilota krēslā, viņš beidzot apklusa un, ielicis kreisās rokas pirkstus vadības pults īpašajās ligzdās, it kā norobežojās no Reja, lai gan šajā brīdī viņi abi sēdēja cieši blakus. Reja labā roka gulēja uz krēsla balsta, un viņš ar savu elkoni cauri elastīgā kombinezona audumam juta lokano un kustīgo kibera elkoni. Eda acis bija vērstas uz priekšu — tiešā skata iluminatorā. Viņu neinteresēja aparātu rādījumi uz vadības paneļa. Pieslēdzies pie raķetes elektronu smadzenēm, viņš pats kļuva par mazā kosmiskā kuģa sarežģītās elektronu skaitļojamās aparatūras kontroles centru.