— Pavērt durvis … — Elektroniskais Darbaudzinātājs lēnām atkārtoja.— Nē. To nedrīkst darīt. Tagad esmu par to pārliecināts, lai gan nezinu, kāpēc tā. Jūs to dēvējat par intuīciju, bet man intuīcijas nevar būt. Tikai aprēķināta varbūtība un prognoze. Taču prognozēšanai trūkst datu.
— Par ko tu runā?— Rejs jautāja, uzmanīgi skatīdamies uz Elektronisko Darbaudzinātāju.
— Ar vārdiem to ir grūti pateikt. Man ir īpašs pašaplie- cināšanas indikators, kas saistīts ar šo medaljonu . . .— Eds pieskārās ar tievajiem, baltajiem pirkstiem pie zaļā medaljona uz savām krūtīm.— Es nezinu, kā tas notiek, bet . . . kamēr medaljons ir ieslēgts, es izjūtu sevi kā personību, kas, iespējams, zināmā mērā ir līdzīga jums. Ja to izslēdz — dažreiz, kad ir emocionāla pārslodze, tas notiek automātiski —, es pārvēršos par mašīnu, bezgala pilnveidotu elektronu mašīnu, bet tas arī ir viss . . . Nav vairs nekā, kas acīmredzot veido personību. Iestājas apbrīnojams miers tur, iekšā, un tad es esmu spējīgs vienīgi izpildīt pavēles — precīzi, bet truli. Un tā nu, kad medaljons bijis ieslēgts, esmu vairākas reizes uztvēris
8 sno
kaut kādu īpašu starojumu. Vai tas būtu briesmu starojums? Nezinu, kas tas ir. Tas nepakļaujas . . . kvantitatīvai analīzei. Es nespēju noteikt arī tā avotu. Varbūt tas ir viss šīs planētas trešais gredzens. Varbūt kādas tā daļas. Bet kaut kas tāds pastāv . . .
— Ed, vai agrāk tu to nejuti? . . .
— Kad tas ir — agrāk —, Rej?
— Pirms tam, kad bijām parādījušies trešā gredzena tuvumā.
— Nē.
— Kad tu pirmo reizi to uztvēri?
— Vienā no Stīva lidojumiem. Tas bija viņa astotais lidojums uz gredzenu.
— Astotajā es gandrīz aizķēros aiz kāda bluķa. Vai tu spēj iedomāties, kad es lidoju tam pāri, tas pagriezās!
— Stīv, to tu neesi stāstījis.
— Sīkums . . . Nu, būtu noskrāpējis raķetes korpusu. Teranīts ir mazliet stiprāks par visām šīm satrupušajām klintīm.
— Tas nav zināms, Stīv, mēs taču vēl nevienu reizi neesam ar tām saskārušies.
— Tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Esmu lidojis virs šīs akmeņu čūkšņas.
— Un kad tu, Ed, vēl izjuti briesmu starojumu?
— Kad jūs tuvojāties mirāžu atlūzai. Jo sevišķi izteikti tas bija tad, kad Stīvs lidoja turp otro reizi un gribēja nolaisties. Toreiz es brīdināju par briesmām.
— Atceros. Es tajā pašā mirklī pavēlēju Stīvam atgriezties. Un vai vakar arī?
— Jā, ļoti skaidri.
— Bet kāpēc tu neteici?
— Aparāti neko nerādīja. Tu man neticētu. Es arī sāku šaubīties. Varbūt ar mani nebija kaut kas kārtībā — kā pirms tam ar Stīvu un pēc tam ar tevi.
— Tas viss ir ļoti savādi,— Rejs domīgi sacīja.— Ja vēl pievienojam to, ka divas mūsu zondes vairs nestrādā . . .
— Pareizāk sakot, tās ir pazudušas,— piebilda Stīvs.— Es taču neatradu savu pirmo zondi, bet jūs vakar neredzējāt otro.
— Zondes pašas nekur nevarēja palikt,— Rejs atmeta ar roku.— Atlūza ir mainījusi orientāciju. Nākamreiz mēs tās atradīsim. Bet kāpēc tās apklusušas? Konstrukcija ir droša un agrāk nekad nav mūs iegāzusi.
— Noskaidrosim … Ja dabūsim tās rokā.
— Stīv, vai tu šaubies?
— Mani mulsina tas nolādētais bluķis, kurš piepeši sāk runāt un kura balss atsaucas tieši smadzenēs. Varbūt mūsu Viedajam ir taisnība un tā visa ir tikai mirāža, halucinācijas?
— Lai tās rastos, arī nepieciešams cēlonis.
— Tas ir mūsos pašos, Rej. Tu esi atdevis kosmosam gandrīz divdesmit Zemes gadu. Arī es apmēram tikpat daudz. Pelēko šūniņu darbmūžs tuvojas beigām.
— Nieki! Citi lido krietni vien ilgāk.
— Vecīt, atkarībā no tā, kur! Mēs abi te esam pirmatklājēji. Mūsu senči uzskatīja par labāku mest līkumu Saturnam.
— Nebija nepieciešams, tāpēc meta to līkumu.
— Sef, tas nebūs gluži precīzi. Bija gan nepieciešams. Pirms vairāk nekā simt gadiem šurp devās ekspedīcijas . . . Taču bez panākumiem . . . Vai tā nav, Viedais?
Zaļais medaljons uz Elektroniskā Darbaudzinātāja krūtīm iemirdzējās spožāk, kad viņš ierunājās:
— Tev, Stīv, kā aizvien, ir taisnība. Pagājušā gadsimta sākumā vairākas ekspedīcijas uz Saturnu tik tiešām beidzās ar katastrofām. To cēloņus neizdevās noskaidrot. Bet kuģiem taču bija primitīva kodoldegviela. Aizsarg- lauku nebija. Kosmonautiem nebija kosmiskās navigācijas pašreizējās pieredzes.
— Bet tagad mums tā ir,— Stīvs nomurmināja.— It īpaši — gredzena iekšpusē. Būsim optimisti, jo sevišķi tāpēc, ka mums nav citas izejas . . .
— Stīv, man nepatīk tavs noskaņojums,— Rejs asi teica.— Saņemies! Ilgi vairs nebūs. Rīt pēdējais izlūkmek- lēšanas lidojums — un mēs atgriezīsimies bāzē.
— Tieši tā — saņemšos pirms pēdējā lidojuma,— Stīvs pieceldamies sacīja.— Ja esmu pareizi sapratis, apspriede
beigusies — un varam doties pie miera.
♦ ♦ ♦
Jau divarpus stundas planētkuģis «SP-112» nekustīgi stāvēja virs trešā gredzena zilā ovoīda. No šejienes, no simt piecdesmit kilometru augstuma, gredzena struktūras detaļas gandrīz nebija saredzamas. Vienīgi ovoīds atšķīrās kā bāli zilgans plankumiņš uz gaišās, sudrabainās virsmas, kas pāršķēla kosmosa tumsību
Stīvs novērsa acis no tiešā skata iluminatora uz sakaru ekrāniem. Vienā no tiem bija redzama izlūkraķetes kabīne.
Divas galvas — viena otrai gandrīz blakus. Reja galva noliekta uz priekšu. Acis aizvērtas. Smailais zods atdūries pret krūtīm. Grumbas ap acīm un cieši sakniebtajām lūpām šķiet vēl dziļākas un asākas. Blakus plata, bāla seja, ko ietver zeltaina bārdiņa. Eda nekustīgās, apaļās acis no ekrāna vērstas tieši uz Stīvu. Viņa lūpas paveras. Elektroniskais Darbaudzinātājs grib kaut ko teikt, tomēr nesaka. Pagriež galvu, paskatās uz Reju, pēc tam kaut kur sāņus. «Raugās tiešā skata iluminatorā,» Stīvs saprot un pats arī palūkojas otrajā ekrānā. Tajā redzams tas, ko Eds pašlaik vēro iluminatorā. Dziļām plaisām izvagota zaļgana klints virsma. Pa kreisi no tās šaura terase — kā plaukts, kas salikts no stingri ģeometriskām platēm, kuras cieši pieguļ cita pie citas. Virs terases ir četrstūraina atvere, un tās dziļumā — kaut kas līdzīgs pakāpieniem.
«Tas taču nebija,» Stīvam iešaujas prātā. «Vai arī tas sasodītais bluķis visu laiku maina stāvokli? Kur radusies tā sprauga, un uz kurieni tā ved?»
— Ed, kas tas ir par caurumu?— Stīvs jautā, neskatīdamies uz centrālo ekrānu.
— Iedobums, kas ved iekšā atlūzā,— Eds no centrālā ekrāna mierīgi atbild.— Tas bija vienā no tavām hologrammām, tikai citā rakursā. Tagad raķete ir nostabilizējusies tieši tam pretī.
— Kāds attālums?
— Piecdesmit pieci metri.
— Bet ja vēl mazliet tuvotos?
— Nē.
«Spītīgs kā velns,» nodomā Stīvs. «Vēl var nolaisties apmēram trīsdesmit metru, un tad būtu iespējams ieskatīties iekšā.»
Tomēr viņš klusē. Raķetes vadību Rejs ir uzticējis Edam un palūdzis Stīvu neiejaukties. Interesanti, ko šobrīd Rejs pats «redz»? Viņš jau vairāk nekā stundu ir transā.