— mani darbinieki, ser, ir pārslogoti līdz pēdējam, pūloties nodrošināt kārtību, uzklausot ziņojumus par cilvēku pazušanu un mierinot pasažierus. Visu cieņu, ser, bet mums nav nekādas iespējas vākt pierādījumus, nopratināt aizdomās turamos vai veikt izmeklēšanu.
Katers joprojām raudzijās viņā. Vai vēl kas, Kempera kungs?
— es ieteiktu pasludināt uz kuģa ISPS kodeksa pirmā līmeņa trauksmi.
Komodors uz brīdi pievērsa skatienu Lesēram, pēc tam uzrunāja sardzes virsnieku. Vortingtona kungs? Viņš jautāja. Kāds ir aptuvenais laiks līdz Ņujorkai?
— pašreizēja ātrumā un virzienā sešdesmit sešas stundas, ser.
— līdz Sentdžonai?
— divdesmit trīs stundas, ser, saglabajot pašreizējo ātrumu.
Vadības telpa iestājās ilgs klusums. Elektronisko displeju blāvajā gaisma Katera acis iespīdējās. Viņš atkal pievērsās drošības dienesta priekšniekam.
— Kempera kungs, izsludiniet pirmā līmeņa trauksmi. Slēdziet divus kazino un pusi naktsklubu. Izvelieties arī veikalus un bārus, kuros parasti ir vismazāk apmeklētaju. Norīkojiet to darbiniekus kārtības uzturēšanai uz kuģa, ciktāl to atļauj viņu prasmes un spējas. Slēdziet spēļu zāles, veselības klubus, kinoteātrus un SPA un arī to darbiniekus norīkojiet kārtības uzturēšanai, cik vien tas iespējams.
— jā, ser.
— aizzīmogojiet visas telpas, kur varētu atrasties šī un pārējo noziegumu pierādījumi. Es aizliedzu visiem tajas ieiet, arī jums.
— tas jau ir izdarīts, ser.
Katers pagriezās. — Lesēra kungs, komandanta stunda no desmitiem vakara līdz astoņiem rīta paliks spēkā līdz piestāšanai krastā. Šajā laikā visiem pasažieriem jaatrodas savās kajītēs. Pārkārtojiet restorānu vakariņu laikus, lai pēdējā maiņa beidz ēst pusdesmitos.
— jā, ser.
— jaatceļ visa apkalpošana numuros un citi pakalpojumi pasažieriem. Uzkopšana jāveic pēc minimālā grafika. Visiem komandas locekļiem jaatrodas savās kajītēs, kad tie nav dežūrā vai kopkajitē. Bez izņemumiem. Lesēra kungs, jūs gādāsiet, lai uz kuģa pēc iespējas mazāk notiktu nesvarīga personālā kustība.
— jā, ser.
— jūs paziņosiet pasažieriem par ārkārtas stāvokli saskaņā ar starptautiskajiem kuģu un ostu drošības noteikumiem un paskaidrosiet manus rīkojumus. Pārkāpēji tiks bargi sodīti, šiem noteikumiem nebūs nekādu izņēmumu, lai cik arī bagāta vai… ietekmīga persona pasažieris būtu vai izliktos.
Iestājās ilgs klusums. Lesērs gaidīja vissvarīgāko rīkojumu.
— tas būs viss, Lesēra kungs.
Taču Lesērs nekustējās. Komodor Kater, atvainojiet, ka atgādinu, bet jūs taču mainīsiet kursu uz Sentdžonu?
Katers pievērsa viņam ledainu skatienu. — Nē.
— kāpēc nē, ser? Lesērs norija siekalas.
— neesmu radis izskaidrot savus lēmumus padotajiem virsniekiem.
Lesērs vēlreiz norija siekalas, neveiksmīgi cenzdamies atbrīvoties no kamola kakla. — Komodor, vai drīkstu…
Katers viņu partrauca. — Lesēra kungs, izsauciet uz komandtiltiņu komandas kapteini un palieciet savā kajītē līdz turpmākiem rīkojumiem.
— jā, ser.
— tas būs viss. Kempera kungs, jūs arī varat atstāt komandtiltiņu. Un, neteicis vairs ne vārda, Katers apgriezās uz, papēža un atsāka soļošanu.
44
Pendergasts uzmanīgi un saudzīgi pacēla pret gaismu drūpošo kasti. Ielicis vienā acī juveliera lupu, viņš sāka ar pinceti pārcilāt gružus kastes dibenā, beigtus kukaiņus, sveķu daļiņas, zāģu skaidas, šķiedras un dažus paraugus ielika mazās mēģenēs, ko izņēma no žaketes kabatam. Beidzis darboties, viņš uzlika kastei vāku, rūpīgi saliekot kopā gabalus, tad ievietoja kasti atpakaļ seifā tieši tajā pašā zāģu skaidu četrstūrī, kur tā bija stāvējusi iepriekš. Viņš aizvēra seifu, ar karti aizslēdza to, tad aizvēra tīkkoka skapi un atkāpās.
Viņš ieskatījās pulkstenī. Atlikušas deviņpadsmit minūtes.
Blekberns bija paslēpis mīklaino senlietu kaut kur citur savā kajītē.
Pendergasts pārlaida skatienu salonam, nopētot pēc kartas katru priekšmetu. Daudzus, kuri bija lielāki par kasti, varēja atmest uzreiz. Taču bija daudz citu, kuri, lai gan ne pārāk ērti, tomēr ietilptu tajā. Pārāk daudz, lai pagūtu tos pienācīgi izpētīt ceturtdaļstundas laikā.
Viņš uzgāja augšstāvā un parmeklēja guļamistabas, vannasistabas un vingrošanas telpu. Viņš ievēroja, ka Blekberns pārkārtojis tikai salonu. Augšstāvā istabās atstāts sākotnējais noformējums, ja neskaita zīda gultas pārklājus ar izšūtu lielu, uzkrītošu monogrammu "B".
Atgriezies salonā, viņš apstājās tā vidū un atkal pārlaida sudrabaino acu skatienu visiem mākslas priekšmetiem. Pat, atmetot visus, kas nav no Indijas vai Tibetas un ir jaunāki par divpadsmito gadsimtu, joprojām atlika pārāk daudz. Dzelzs rituāla pīķis ar zelta un sudraba rotājumiem; masīvs zelta phur-hu duncis ar trīssturainu asmeni un rokturi mūka mutes veidā; vairākas garas lūgšanu dzirnavas ar smalkiem ziloņkaula griezumiem un sudraba kalumiem un mantru skulptūrām; sudraba dorže rituālā piederums ar tirkīza un koraļļu rotājumiem; arī vairākas senas tankus un Mandalu gleznas.
Tie visi bija apbrīnojami retumi. Bet kurš ja vispār kāds bija Agozjens, briesmīgā, aizliegtā relikvija, kas attīrīs zemi no cilvēkiem kā no sārņiem?
Viņa skatiens pievērsās brīnumainajām tunkas gleznām pie sienam Tibetiešu dievību un dēmonu attēlojumam bagātigos zīda brokāta ietvaros, ko izmantoja meditacijai. Pirmais bija izsmalcināts Bodisatvas Avalokitešvaras līdzjūtības Budas atveidojums. Tam līdzās negantais dēmons Kalaziga ar ilkņiem, trim acīm un galvas rotu no galvaskausiem griezās trakā dejā uguns liesmu vidū. Pendergasts ar lupu izpētīja visas tankus gleznas, tad katrai no malas izrāva zīda diegu un izpētīja arī to.
Pēc tam viņš piegāja pie lielākās Mandalas, kas karājās virs gāzes kamīna. Tā bija tiešam satriecoša; sarežģīts, metafizisks kosmosa attēlojums, kas vienlaikus bija arī apgaismību sasnieguša Budas iekšējās pasaules atveidojums, ka arī tempļa vai pils shematisks attēls. Mandalas ir iecerētas ka meditācijās objekti apceres rosinašanai, to proporcijas ir brīnumaini līdzsvarotas prāta attīrīšanai un nomierināšanai. Raugoties uz. Mandalu, cilvēks kaut uz īsu brīdi var izjust tukšumu, kas ir apgaismības pamata.
Šī bija tiešam apbrīnojama Mandala. Raugoties tajā, Pendergasta skatiens ka apburts pievērsās tas centram, un viņš sajuta tas izstaroto pazīstamo noskaņu mieru un brīvību no pieķeršanās.
Vai tā bija Agozjens? Nē, tā nebija ne briesmīga, ne draudoša.
Viņš ieskatījās pulkstenī. Blekberns atgriezīsies pēc divpadsmit minūtēm. Nebija laika pētīt katru mākslas darbu atsevišķi. Tāpēc aģents atkal atgriezās istabas vidu un nostājās tur, domās iegrimis.
Agozjens bija šajā telpā par to viņš bija pārliecināts. Taču tikpat droši viņš zinaja arī to, ka, turpinot meklēšanu, viņš tikai izšķiedis dārgo laiku. Viņš atcerejas Budistu teicienu kad pārstāsi meklēt, tad atradīsi.
Viņš apsēdas uz Blekberna mīksta dīvāna, aizvēra acis un lēni, mierīgi atbrīvoja prātu no domām. Kad prāts bija nomierinājies, kad viņš vairs neraizējās par Agozjena atrašanu, viņš atkal atvēra acis un aplūkoja istabu, saglabājot mieru un neko nedomājot.
Taja brīdi viņa skatiens pievērsās izcilai Žorža Braka gleznai, kas bija neuzkrītoši novietota stūrī. Viņš neskaidri atcerējās, ka šis franču kubista agrīnais mākslas darbs nesen tika pārdots christif izsole Londonā, kur to iegādājās kāds nezināms pircējs.