— jā, Meisone atbildēja ledaini saltā balsī. Taču atļaujiet, ser, norādīt uz to, ko jūs nepieminējāt, slepkava četru dienu laikā nogalināja četrus cilvēkus. Vienreiz dienā kā pēc pulksteņa. Jūsu piedāvātās liekas divdesmit četras stundas līdz Ņujorkai nozīme vēl viena cilvēka nāvi. Nevajadzīgu nāvi. Nāvi, kas būs uz jūsu sirdsapziņas.
Iestājās draudošs klusums.
— un kāda nozīme pasažieru neertībām? Turpināja Meisone. Vai kuģa dīkstāvei osta? Vai miljonu dolāru zaudējumiem? Kāda nozīme tam visam, ja uz spēles ir cilvēka dzīvība?
— pareizi! Lesērs piekrita skaļāk nekā pats bija vēlējies. Viņš pat bija pārsteigts, dzirdot savu balsi. Taču viņam sirds bija pilna; slepkavības, kuģa birokrātijā, nebeidzamās runas par korporācijas peļņu tas viss vairs neļāva klusēt. Uzreiz skaidrs, par ko ir runa, par naudu. Tā ir galvenais. Cik lieli būtu korporācijās zaudējumi, ja kuģis uz dažām nedēļām iestrēgtu Sentdžonā. Vai mēs tagad taupīsim korporācijas naudu vai glābsim cilvēku dzīvības?
Lesēra kungs, iebilda Katers. — Jūs iejaucaties…
Bet Lesērs viņu partrauca. — Klausieties! Šīsdienas upuris bija sešpadsmitgadīga meitene! Dieva dēļ bērns, kas ceļoja kopā ar vecvecākiem. Nolaupīta un noslepkavota! Un ja nu tā būtu jūsu meita? Viņš pievērsās pārejiem. Vai mēs pieļausim, lai tas notiek atkal? Ja dosimies pa komodora Katera noteikto kursu, mes, visticamak, nolemsim vēl vienu cilvēku drausmīgai nāvei.
Lesērs redzēja, ka pārejie virsnieki piekrītoši maj ar galvu. Korporācijai neviens nejuta līdzi, Meisone bija trāpījusi mērķi. Galvena mašīnista Helsija sejas izteiksme palika neizdibināma.
— komodor, ser, jūs man neatstājat citu iespēju, Meisone turpināja klusi un savaldīgi, taču ar nesātricināmu pārliecību. Jums jamaina kurss, vai arī es būšu spiesta izsludināt ārkārtas rīcību saskaņa ar piekto punktu.
Katers raudzijās viņā. Tas būtu ļoti neieteicami.
— es pati vismazāk vēlos to darīt. Taču, ja jūs turpināsiet noliegt sapratīgu risinājumu, jūs man neatstāsiet citu iespēju.
— nemuldi! Šis vārds, tik neiederīgs no komodora puses, visiem uz komandtiltiņa bija ka sitiens sejā.
— komodor? Jautāja Meisone.
Taču Katers neatbildeja. Viņš raudzijās pa vadības telpas logiem kaut kur bezgalīgās tāles, bez skaņas kustinadams lūpas.
— komodor? Atkārtoja Meisone.
Atbildes nebija.
— labi. Meisone pievērsās virsnieku grupai. Kā "Britānijas" otra augstāka vadošā persona es izsludinu piekto punktu pret komodoru Kateru par pienākumu nepildīšanu. — Kas man pievienosies?
Lesēra sirds dauzijās ta, it kā gribētu izlauzties no kruškurvja. Viņš paraudzījās apkārt, sastopot pārējo izbiedētos un nogaidošos skatienus. Tad viņš spēra soli uz priekšu.
— es, viņš paziņoja.
46
Pendergasts turpinaja raudzīties uz brāķa gleznu. Viņa apziņas dzīlēs sāka rasties šaubas, kāds neskaidrs, urdošs jautājums, kas pamazam aizpildīja radīto tukšumu. Pavisam lēnām tas kļuva par apzinātu domu.
Glezna izskatījās kaut ka savādi.
Tas nebija viltojums. Nebija ne mazāko šaubu par tās īstumu, tā bija tā pati glezna, kas pirms pieciem mēnešiem bija pārdotā christie's ziemas izsolē. Tomēr kaut kas tai nebija kārtība. Pirmkārt, bija mainīts rāmis, bet tas vēl nebija viss…
Piecēlies no dīvāna, viņš piegāja pie gleznas, apstājās dažu collu attālumā no tās virsmas, tad lēni atkāpās, visu laiku cieši vērodams mākslas darbu. Un tad pēkšņi nāca apjausma trūka daļas attēla. Glezna bija zaudējusi pāris collas labaja pusē un vismaz trīs collas augšpusē.
Viņš nekustīgi stāvēja un vēroja gleznu. Viņš bija pārliecināts, ka izsolē glezna tika pārdota vesela. Tas varēja nozīmēt tikai vienu gleznu sabojajis Blekberns kādu viņam vien zināmu iemeslu dēļ.
Apdomājot šo dīvaino rīcību, Pendergasta elpa palēninājās. Kā gan mākslas darbu kolekcionārs varēja sakropļot gleznu, par ko pats samaksajis vairāk nekā trīs miljonus dolāru?
Viņš noņēma gleznu no sienas un apgrieza otrādi. Audeklam nesen bija pielikta jauna pamatne, ka jau vajadzētu būt, samazinot tas izmērus. Viņš pieliecas un paostīja audeklu, sajūtot līmes kaļķaino smaržu. Pavisam svaiga daudz jaunāka par pieciem mēnešiem. Viņš uzspieda ar nagu uz audekla. Līme bija tikko nožuvusi. Audekls bija līmēts pirms pāris dienām.
Viņš ieskatījās pulkstenī piecas minūtes.
Tad viņš veikli nolika gleznu uz biezā paklājā, izņēma no kabatas saliekāmo nazi, ielika asmeni starp audeklu un apakšrāmi un piesardzīgi uzspieda, atsedzot audekla iekšpusi. Parādījās sena, tumša zīda auduma strēmele.
Gleznai bija izveidota dubulta pamatne, un aiz tas kaut kas bija paslēpts. Kaut kas tik vērtīgs, ka Blekberns bija ar mieru sagraizīt trīs miljonus vērtu gleznu, lai to paslēptu.
Viņš ātri nopētīja viltus pamatnes kārtu. To stingri novilktu turēja spiediens starp audeklu un apakšrāmi. Lēni un uzmanīgi Pendergasts izvilka gleznas audeklu no vienas rāmja malas un atbrīvoja pamatni, pēc tam atkārtoja to pašu pārejas trijās malas. Atstājot gleznu guļam uz paklāja, viņš ar diviem pirkstiem satvēra atbrīvotos pamatnes stūrus un pacēla tos.
Starp viltus un īsto pamatni bija paslēpts gleznojums uz zīda, kas bija pārklāts ar zīda auduma gabalu. Pendergasts pacēla to izstieptas rokas attālumā, tad nolika uz paklāja un noņēma zīda pārklāju.
Uz mirkli aizrāvās elpa un apziņa pagaisa. It kā pēkšņa vēja brāzma būtu aizpūtusi no prāta smagus putekļus, atstājot to kristaltīru. Prāta spējam atgriežoties, attēls sāka parādīties apziņa. Tā bija ļoti sena Tibetiešu Mandala pārsteidzoši, satriecoši, neaptverāmi sarežģīta. Tas bija fantastisks, satraucoši izsmalcināts viļņojošu, savītu ģeometrisku līniju sakopojums ar zelta un sudraba mirdzumu, satraucoša, izirstošu krasu palete uz melnas bezgalības fona. Tā bija gluži kā galaktika, kura miljardiem zvaigžņu riņķo ap rotējošu centru, bezgalīgi blīvu un varenu debesu ķermeni…
Pendergasts juta, ka viņa skatienu nēparvarāmi piesaista šī dīvainā zīmējuma centrs. Pievērsies tam, viņš atklāja, ka vairs nespēj atraut skatienu. Viņš mēģināja to darīt ar nelielu piepūli, tad jau ar lielāku, brīnīdamies par savāda attēla spēju sagūstīt viņa acis un prātu. Tas notika tik ātri un zaglīgi, neļaujot viņam sagatavoties. Šķita, ka Mandalas centrā attēlotais melnais caurums ir dzīvs, tas pulsē, atbaidoši rāpo pretī, pavērās ka neķītra atvere. Šķita, it kā līdzīgs melnais caurums būtu atvēries arī viņa pieres vidu un neskaitāmie miljardi atmiņu, iespaidu, uzskatu un viedokļu, kas veido viņa neatkārtojamo personību, tiek sagrozīti un pārveidoti, viņa dvesele tiek izvilkta no ķermeņa un iesūkta Mandalā, kur viņš saplūdīs ar to un tā kļūs par daļu no viņa. Viņš it kā tika pārveidots par apgaismību sasnieguša Budas metafizisko ķermeni… tikai tas gan nebija Buda.
Tas arī bija biedējošais, neizskaidrojamais, neizbēgamais ļaunums.
Šī bija kāda cita universālā būtne, Anti-Buda, vistīrākā ļaunuma fiziskais iemiesojums. Un tas bija šeit, kopā ar viņu, šajā gleznā. Šajā telpā…
Un viņa galvā…
47
Lesēra balss apklusa, to nomainīja vēja gaudošana aiz loga, lietus lašu bungošana pie stikliem un pīkstieni un signāli, kas pavadīja elektronisko ierīču un radara darbību.
Visi klusēja. Lesēru pēkšņi sagrāba panika. Viņš bija riskējis, metis izaicinājumu, pievienojoties Meisonei. Šī rīcība varēja izvērsties par karjeras beigām.