Tad beidzot soli uz priekšu spēra dežurējošais virsnieks, skarbs, vecs jūras vilks. Nodūris skatienu, salicis rokas uz krūtīm, viņš bija īsts nelokāmas drosmes iemiesojums. Noklepojies viņš ierunājās: komandieris pirmām kartam ir atbildīgs par uz kuģa esošo cilvēku komandas un pasažieru dzīvībām.
Katers, smagi elpodams, raudzijās viņā.
— Es esmu kopā ar jums, kapteini Meisone. Mums jānogādā šis kuģis ostā.
Beidzot virsnieks pacēla skatienu un pievērsās Kateram. Komodors viņu uzlūkoja ar tādu niknumu, kas iedarbojās gandrīz ka sitiens. Dežurējošais virsnieks atkal nolaida skatienu, taču neatkāpās.
Tad uz priekšu panāca otrais kapteiņa palīgs, viņam sekoja divi jaunāki virsnieki. Galvenais mašīnists Helsijs, neteikdams ne vārda, paspēra soli uz priekšu. Viņi stāvēja cieša grupa komandtiltiņa vidu, nervozi, nemierīgi, vairīdamies no komodora zvērojošā skatiena. Drošības dienesta priekšnieks Kempers stāvēja ka sastindzis, ar raižpilnu izteiksmi gaļīgajā sejā.
Kapteine Meisone pagriezās un uzrunāja viņu vēsā un lietišķā balsi: šī ir tiesiska rīcība saskaņa ar piekto punktu. Kempera kungs, ir nepieciešama jūsu piekrišana. Jums jāizlemj tūlīt. Ja nepievienosieties mūsu paziņojumam, tas nozīmes, ka jūs esat komodora pusē. Tādā gadījumā mēs dosimies uz Ņujorku, un jums būs jauzņemas atbildība par visam sekām.
— es… Kempers vārgi iesāka.
— tas ir dumpis, paziņoja Katers čerkstošā balsi, klusi un draudīgi. — Visparastakais dumpis. Kemper, ja pievienosieties tam, jūs būsiet vainīgs dumpja celšanā, atrodoties jūra, bet tas ir kriminālnoziegums. Es gādāšu, lai jūs saņemat visbargāko sodu. Nekad mūža jūs vairs nespersiet soli uz kuģa klāja. Tas attiecās uz jums visiem.
Meisone paspēra soli uz Kempera pusi, un viņas balss tikko jaušami atmaiga. — Ne savas vainas pēc jūs esat nokļuvis starp divām ugunīm. No vienas puses iespējama apsūdzība dumpja celšanā. No otras iespējama apsūdzība bezdarbībā, kas izraisījusi slepkavību. Dzīve ir skarba, Kempera kungs. Izvēlieties.
Drošības dienesta priekšnieks elpoja smagi un drudžaini. Viņa skatiens šaudijas no Meisones pie Katera un visapkārt, it kā meklējot glābiņu. Tāda nebija. Tad viņš steidzīgi ierunājās: — mums jātiek ostā pēc iespējas ātrāk.
— tas ir viedoklis, nevis lēmums, Meisone mierīgi aizrādija.
— es… esmu jūsu pusē.
Meisone pievērsa pētījošo acu skatienu komodoram.
— jūs esat apkaunojums uniformai un tūkstošgadīgam jūrniecības tradicijām! Ieaurojas Katers. Tas nenotiks!
— komodor Kater, paziņoja Meisone, jūs tiekat atstādinats no kuģa vadības saskaņā ar jūras tiesību kodeksa piekto punktu. Došu jums vienu iespēju atstāt komandtiltiņu ar godu. Pēc tam pavēlēšu jūs aizvadīt projām.
— jūs… jūs, lapsu mātīte! jūs esat dzīvs piemērs tam, ka sievietēm nav vietas uz kuģa komandtiltiņa! Un Katers ierēcies metas virsu kapteinei un sagrāba viņas formastērpa atlokus, pirms divi apsargi paguva viņu apturēt. Viņš pretojas, lādēdamies un rēkdams ka lācis, līdz sargi viņu nogāza uz grīdas un saslēdza rokudzelžos.
— brūnā kuce! Tu sadegsi elles ugunis!
Tika izsaukti apsargi no cita posteņa, un tikai ar lielam grūtībām izdevās savaldīt komodora. Beidzot viņu aizveda, bet perkondimdoša balsi izkliegti apvainojumi vēl ilgi atbalsojās gaiteni, līdz iestājās klusums.
Paraudzījies uz Meisoni, Lesers pārsteigts ieraudzīja viņas seja vāji slēptu uzvaras prieku. Viņa ieskatījās pulksteni. Paziņojums, kas jaieraksta kuģa žurnālā. Pulksten desmitos un piecdesmit minūtēs pēc griničas laika "Britānijas" vadība pargaja no komodora Katera pie komandas kapteines Meisones. Viņa pievērsās Kemperam. Kempera kungs, man būs vajadzīgas visas atslēgas, paroles un piekļuves kodi kuģim un visam elektroniskājām un drošības sistēmām.
— klausos, ser.
Tad viņa pievērsās stūrmanim. — Bet tagad, lūdzu, samaziniet ātrumu līdz, divdesmit četriem mezgliem un nosakiet kursu uz Sentdžonu Ņufaundlenda.
48
Durvis klusi atvērās. Konstansa piecēlās no dīvāna, strauji ievelkot elpu. Pendergasts ieslīdēja pa durvīm, piegāja pie neliela bariņa, izņēma kādu pudeli un aplūkoja tas etiķeti. Ar klusu paukšķi izvilka korķi, sameklēja glāzi un bezrūpīgi ieleja šeriju. Paņēmis līdzi glāzi un pudeli, viņš apsēdas uz dīvāna, nolika pudeli uz galdiņa un, ērti atlaidies, sāka pret gaismu pētīt dzēriena krasu.
— vai atradi? Jautāja Konstansa.
Viņš pamāja ar galvu, joprojām vērodams šerija krāsu, tad iztukšoja glāzi viena malka. Vētra pieņēmusies spēkā, viņš ieminējās.
Konstansa paraudzijās uz balkona stikla durvīm, ko klāja sīkas ūdens lāsītes. Blīvais lietus plīvurs vairs neļāva saskatīt jūras virsmu visapkārt bija tikai bezgalīga pelēka dūmaka, bet tālāk melna tumsa.
— stāsti! Viņa centās neizrādīt satraukumu. Kas tas ir?
— sena Mandala. Aģents ieleja vēl vienu glāzi un pacēla to pret Konstansu. Vai gribi pievienoties?
— nē, paldies. Kāda Mandala? Kur tā bija paslēpta? Šis vilcināšanas spēlītēs bija neizturamas.
Pendergasts lēni ar baudu iemalkoja dzērienu un izputa elpu. Mūsu ļaundaris bija paslēpis to aiz braka gleznas. Lai paslēptu aiz tas Agozjenu, viņš bija apgriezis gleznu mazāku un ielicis jauna rāmi. Tik skaists braka darbs no viņa agrīna kubisma perioda, neglabjami sabojats. Zel gan. Turklāt viņš to paslēpis pavisam nesen. Laikam uzzinājis par istabeni, kas sajuka prāta pēc viņa kajītes uzkopšanas. Un varbūt pat viņš nojautā, ka es to meklēju. Kaste bija seifā. Acīmredzot viņš uzskatījā, ka seifs nav pietiekami droša vieta un izrādās, ka viņam bija taisnība. Vai varbūt gribējā, lai tā vienmēr būtu pieejama.
— kā tā izskatās?
— Mandala? Parastais savstarpēji savienotu kvadrātu un apļu sakārtojums no četrām pusēm agrīnajā Kādampas stilā, pārsteidzoši sarežģīts taču diez vai var kādu interesēt, izņemot kolekcionārus un bariņu māņticīgu Tibetas mūku. Konstansa, vai tu, lūdzu, varētu apsēsties? Nav ērti sarunāties, ja otrs stāv kājas.
Konstansa paklausīja. — Tas ir viss? Tikai sena Mandala?
— tu esi vīlusies?
— es domāju, ka mums ir darīšana ar kaut ko neparastu. Varbūt pat… viņa vilcinājās. Nezinu. Varbūt pat ar pārdabisku spēku.
Pendergasts sausi iesmējās. Šķiet, ka tu būsi pārāk burtiski uzņēmusi klostera mācības. Viņš atkal iemalkoja šeriju.
— kur tā ir? Viņa jautāja.
— pagaidam atstāju turpat. Pie viņa tā ir drošība, un tagad mēs zinām, kur tā ir. Paņemsim to no viņa ceļojuma beigas, pēdēja brīdī, kad viņam vairs nebūs laika pretoties.
Konstansa atlaidas pret dīvāna atzveltni. — Es kaut ka nespēju noticēt. Tikai glezna…
Pendergasts atkal ielūkojās glāzē. Mūsu mazais labdarības uzdevums ir gandrīz paveikts. Atliek tikai atņemt Blekbernam nolaupīto senlietu, bet tas, ka jau teicu, ir tīrais nieks. Esmu jau gandrīz visu izdomājis. Ceru, ka nevajadzēs viņu nogalināt, lai gan, manuprat, tas nebūtu nekāds lielais zaudējums.
— nogalināt? Ak dievs, Aloizij, tik tālu gan nevajadzētu nonākt!
Pendergasts izbrīna savilka uzacis. — Tiešam? Es domāju, ka tu jau būsi pie tā pieradusi.
Konstansa piesarkusi raudzijās viņa. — Ko tu runā?
Pendergasts pasmaidīja un atkal novērsa skatienu. — Piedod, Konstansa, tas bija netaktiski. Nē, mēs nenogalināsim Blekbernu. Atradīsim kādu citu iespeju atņemt viņa dārgo rotaļlietu.